Bezmaksas piegāde uz Omniva pakomātiem visā Baltijā pirkumam no 20 eur!
Koenzīms Q10
Koenzīms Q10 ir taukos šķīstoša viela, ko izstrādā aknas. Neliels daudzums koenzīma Q10 tiek uzņemts arī ar pārtiku. Pēc savām īpašībām tas atgādina vitamīnus. Koenzīms Q10 piedalās enerģijas ražošanā un ir svarīgs antioksidants. Ja koenzīma Q10 līmenis organismā ir zems, tas var izraisīt daudzus neirodeģeneratīvus traucējumus.
Koenzīms Q10 (CoQ10) ir dzīvās šūnās dabiski sastopams komponents. Tas fizioloģiski darbojas kā spēcīgs antioksidants, membrānas stabilizators un kofaktors adenozīna trifosfāta (ATF) ražošanā oksidatīvās fosforilēšanas ceļā, kavējot proteīnu un DNS oksidēšanos. ATF ir nukleotīds ar ļoti lielu nozīmi dzīvo organismu vielmaiņā. Tas ir universāls enerģijas avots organismos noritošajiem bioķīmiskajiem procesiem. Attiecīgi CoQ10 ir svarīgs gan vielmaiņas, gan bioķīmiskajiem procesiem organismā.
CoQ10 pirmo reizi tika apstiprināts 1973. gadā Japānā kā zāles sirds mazspējas pacientu ārstēšanai, un to kā zāles lieto arī dažās citās valstīs. Tomēr vairumā valstu, piemēram, ASV un Eiropā, CoQ10 jau vairāk nekā 20 gadus tiek plaši izmantots kā pārtikas piedeva vai uztura bagātinātājs veselīga organisma stāvokļa uzturēšanai.
Bija zināms, ka CoQ10 jeb ubikvinonam ir noteicoša loma mitohondriju bioenerģētikā kā elektronu un protonu nesējam. Turpmākie pētījumi parādīja CoQ10 klātbūtni arī citās šūnu membrānās un asins plazmā, un pētījumu gaitā tika plaši izpētīta tā antioksidanta loma. Turklāt jaunākie dati liecina, ka CoQ10 ietekmē cilvēka šūnu signalizēšanā, metabolismā un transportēšanā iesaistīto gēnu ekspresiju. CoQ10 nepietiekamība ir saistīta ar autosomālām recesīvām mutācijām, mitohondriju slimībām, ar novecošanos saistītu oksidatīvo stresu un kanceroģenēzes procesiem, kā arī statīnu (lipīdu līmeni pazeminošu zāļu klase) terapijas sekundāro efektu. Ar zemu CoQ10 līmeni ir saistīti daudzi neirodeģeneratīvie traucējumi: diabēts, vēzis, fibromialģija, muskuļu, sirds un asinsvadu slimības.
Kaut arī lielākoties cilvēka organisms pats saražo visu nepieciešamo CoQ10 daudzumu, dažos gadījumos tomēr tā nenotiek. Ķermenī kopumā ir no 500 līdz 1500 miligramiem CoQ10, un ar gadiem tas samazinās.
Nav ideālās CoQ10 devas, jo ikviena cilvēka vajadzības atšķiras. CoQ10 standarta devas uztura bagātinātājos svārstās no 60 līdz 500 miligramiem dienā un augstākā ieteicamā dienas deva ir aptuveni 1200 miligrami. CoQ10 nepietiekamības iemesli var būt:
- Noteiktu vitamīnu, piemēram, B6 trūkums
- Mitohondriju slimības
- Ģenētiski defekti, kas ietekmē CoQ10 ražošanu
- Oksidatīvais stress vai brīvo radikāļu un antioksidantu disbalanss
Daži pārtikas produkti, kas satur CoQ10:
- Dzīvnieku iekšējo orgānu gaļa (sirds, aknas un nieres) satur visvairāk CoQ10 uz 100 gramiem.
- Treknas zivis, piemēram, foreles, makreles un sardīnes, satur CoQ10.
- Gaļa
- Sojas pupiņu produkti, piemēram, tofu, sojas piens un sojas jogurts, ir vērtīgs olbaltumvielu, kā arī CoQ10 avots cilvēkiem, kuri neēd gaļu.
- Dārzeņi un augļi – papildus dažādiem vitamīniem un minerālvielām daudzi dārzeņi un augļi satur CoQ10. Starp tiem jāpiemin brokoļi, spināti, avokado un upenes.
Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts CoQ10 deficīts, normāli ir nepieciešams 90-200mg CoQ10 dienā.
CoQ10 kā uztura bagātinātājs vai zāles ir izmantots vairāk nekā 30 gadus. Publicētie pirmsklīnisko un klīnisko drošuma pētījumu dati ir parādījuši, ka CoQ10 nerada nopietnas nevēlamas sekas cilvēkiem un to var droši lietot kā uztura bagātinātāju. Farmakokinētiskie pētījumi ar dzīvniekiem un cilvēkiem liecina, ka eksogēns CoQ10 neietekmē CoQ biosintēzi un neuzkrājas plazmā vai audos pēc papildus uzņemšanas pārtraukšanas.
CoQ10 ir viens no spēcīgākajiem antioksidantiem organismā, kas pie tam atjauno citus antioksidantus organismā un tam ir svarīga loma aizsardzībā pret reaktīvā skābekļa bojājumiem (reaktīvais skābeklis var iznīcināt cilvēka šūnas). CoQ10 ir vienīgais zināmais lipīdos šķīstošais antioksidants! Hroniskas migrēnas laikā veidojas iekaisuma procesi, kuri traucē papildināt antioksidantu krājumus, attiecīgi samazinot iespēju atbrīvoties no migrēnas diskomforta.
CoQ10 galvenokārt atrodas šūnu mitohondrijos un palīdz uzlabot šūnu darbību, tādējādi mazinot iekaisumu migrēnas laikā. Tā kā migrēna un iekaisums ir savstarpēji saistīti, CoQ10 varētu samazināt vai pat novērst migrēnas izraisītas galvassāpes.
Migrēnas fiziopatoloģija vēl nav pilnībā izprasta, taču asinsvadu un neironu disfunkciju var izskaidrot ar skābekļa apmaiņas traucējumiem, kas rodas mitohondriju disfunkcijas rezultātā. Attiecībā uz mitohondriju traucējumiem vismaz daļai migrēnas pacientu un, ņemot vērā nozīmīgo CoQ10 lomu mitohondriju enerģijas uzkrāšanā, CoQ10 varētu kalpot kā profilaktisks līdzeklis pret migrēnu.
- Taukos šķīstoša, vitamīniem līdzīga viela, kura galvenokārt rodas ķermeņa šūnu mitohondrijos.
- Rada 95% no visas cilvēka ķermeņa enerģijas.
- Ir sastopams gan dabīgs, gan sintētisks CoQ10; ubikvinonu ražo patentētas baktērijas; ubikvinolu ražo, fermentējot raugu.
- Sirds ir ievērojams orgāns, jo 24 stundu laikā tā sitas 100 000 reižu un līdz 70 gadu vecumam – 2,5 miljardus reižu bez nevienas brīvdienas. Tādēļ tā prasa milzīgu enerģijas daudzumu. Tieši šī iemesla dēļ, daba sirdī ir ievietojusi vairāk CoQ10 nekā citos orgānos.
- Pastāv uzskats, ka 50% pacientu ar lieko svaru ir zems CoQ10 līmenis. Vielmaiņas paātrināšana ar CoQ10 ir drošs veids, kā palīdzēt zaudēt svaru.
- Vairākos pētījumos ir secināts, ka, pateicoties antioksidantu aizsardzībai, papildus uzņemts CoQ10 var uzlabot spermas kvalitāti, aktivitāti un koncentrāciju.
Vitamīns B2 (Riboflavīns)
Vitamīns B2 jeb Riboflavīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns, kas ietilpst fermentu sistēmās piedaloties audu elpošanas, ogļhidrātu un olbaltumvielu šķelšanas nodrošināšanā. Tas ir nepieciešams, lai pareizi funkcionētu gremošanas trakts, asins šūnas un smadzeņu darbība. Riboflavīna galvenie pētījumu virzieni ir saistīti ar tā ietekmi uz audzējiem un migrēnas tipa galvassāpēm.
1872. gadā Blaits atklāja riboflavīnu kā dzeltenu fluorescējošu pigmentu pienā, bet šī pigmenta vitamīna īpašība tika noteikta tikai 1930-to gadu sākumā. Augi un daži mikroorganismi spēj sintezēt riboflavīnu, tomēr tā ir cilvēka veselībai būtiska barības viela, kas jānodrošina ar uzturu.
Riboflavīns jeb B2 vitamīns, ir karstumizturīgs, ūdenī šķīstošs vitamīns, ko organisms izmanto, lai enerģijas ieguvei ogļhidrātus, taukus un olbaltumvielas metabolizētu glikozē. Tas ne tikai spēj palielināt enerģijas līmeni, bet arī darbojas kā antioksidants un nodrošina pareizu imūnsistēmas, veselīgas ādas un matu folikulu darbību. Šāda iedarbība rodas ar divu koenzīmu, flavīna mononukleotīda (FMN) un flavīna adenīna dinukleotīda (FAD) palīdzību. Riboflavīna deficīta gadījumā organisms nespēj pārstrādāt tādus makroelementus kā, piemēram, taukus, ogļhidrātus un olbaltumvielas, kas nepieciešami ķermeņa uzturēšanai. Riboflavīns ir nepieciešams normālai organisma attīstībai, laktācijai, fiziskai veiktspējai un reproduktīvajai sistēmai.
Ja cilvēka gremošanas sistēma ir vesela, organisms lielāko daļu uzturvielu var uzņemt no pārtikas, tāpēc ir svarīgi, lai ikdienas pārtika saturētu to atbilstošā daudzumā. Kā jau minējām, riboflavīnam ir dzeltenzaļš fluorescējošs pigments, kas piešķir urīnam dzeltenu nokrāsu, norādot, ka ķermenis absorbē riboflavīnu. Riboflavīns arī palīdz pārvērst triptofānu par niacīnu, kas savukārt aktivizē B6 vitamīnu.
Riboflavīna deficītu var izraisīt nepietiekama barības vielu uzņemšana vai endokrīnās sistēmas patoloģijas. Riboflavīna deficīts korelē arī ar citu B kompleksa vitamīnu trūkumu. Tas dabiski ir sastopams tādos pārtikas produktos kā olas, piena produkti, gaļa, zaļie dārzeņi un graudi. Antioksidants riboflavīns darbojas pēc tāda paša principa kā glutations. Glutations ir organisma antioksidants – vienkāršs peptīds, kas sastāv no trīs aminoskābēm – glicīna, cisteīna un glutamīna. Tam piemīt vairākas dzīvībai svarīgas īpašības, kas regulē organisma procesus – stiprina imunitāti, ražo enerģiju, aizkavē šūnu novecošanos, pazemina holesterīna līmeni. Ikviena organisma šūna ražo glutationu, taču ikdienā tā rašanos samazina un aizkavē neskaitāmi faktori, piemēram, nepilnvērtīgs uzturs, medikamentu lietošana, stress, infekcijas. Glutationa darbība ir vērsta uz brīvo radikāļu neitreizēšanu un aknu atindēšanu, jo brīvie radikāļi var veicināt vairāku slimību attīstību. Riboflavīna deficīta cēlonis var būt arī hroniska caureja, aknu darbības traucējumi, alkoholisms un hemodialīze.
Kā Riboflavīna nepietiekamības riska grupas var minēt:
Sportisti. Slodze rada vielmaiņai stresu, kura laikā tiek pastiprināti izmantots riboflavīns.
Grūtnieces un sievietes, kuras baro ar krūti (reizēm arī zīdaiņi). Grūtniecēm vai sievietēm zīdīšanas laikā, kuras reti lieto gaļu vai piena produktus, draud riboflavīna deficīts, kas var nelabvēlīgi ietekmēt gan māmiņu, gan zīdaiņu veselību. Piemēram, riboflavīna deficīts grūtniecības laikā var palielināt preeklampsijas risku.
Cilvēki, kuri ir veģetārieši vai vegāni un/vai patērē maz piena. Tiem, kas ēd gaļu un piena produktus, šie pārtikas produkti nodrošina ievērojamu devu riboflavīna. Tādēļ cilvēkiem, kuri dzīvo jaunattīstības valstīs un kuriem gaļa un/vai piena produkti ir pieejami ierobežotā daudzumā, ir palielināts riboflavīna deficīta risks. Arī veģetāriešiem un vegāniem un tiem, kas attīstītajās valstīs patērē maz piena produktu, pastāv riboflavīna nepietiekamības risks.
Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts vitamīna B2 deficīts, normāli ir nepieciešams 1,3 mg vīriešiem, 1,1 mg sievietēm un 1,4 mg grūtnecēm vitamīna B2 dienā.
Situācijās, kad nepieciešama riboflavīna papildus uzņemšana, piemērotais daudzums var būt piecas līdz desmit reizes lielāks par dienas ieteicamo devu (1,3 mg vīriešiem, 1,1 mg sievietēm un 1,4 mg grūtniecības laikā). Līdz šim nav ziņots par toksisku vai nelabvēlīgu ietekmi, cilvēkiem lietojot lielas riboflavīna devas. Tomēr jāpieņem, ka liela riboflavīna deva var izraisīt antioksidantu līdzsvara traucējumus cilvēka organismā. Taču šajā jomā nav pārliecinošu pierādījumu un ir ieteicams veikt papildu pētījumus, lai noskaidrotu iespējamo negatīvo ietekmi no riboflavīna lietošanas lielos daudzumos.
Alerģiska reakcija pret šo vitamīnu ir novērojama reti. Tomēr nekavējoties sazinieties ar ārstu, ja pamanāt nopietnas alerģiskas reakcijas simptomus, tostarp: izsitumus, niezi/pietūkumu (īpaši sejas/mēles/rīkles), galvas reiboni, apgrūtinātu elpošanu. Taču šis nav pilns iespējamo blakusparādību saraksts.
Migrēnas galvassāpes parasti izraisa intensīvas pulsējošas vai durošas sāpes vienā galvas zonā. Dažreiz tās pavada aura (pārejoši fokālie neiroloģiskie simptomi pirms galvassāpēm vai to laikā). Dažu migrēnas veidu gadījumā par cēloņsakarīgu tiek uzskatīta mitohondriju disfunkcija. Tā kā mitohondriju funkcijai ir nepieciešams riboflavīns, pētnieki pēta riboflavīna lietošanu kā iespēju novērst vai ārstēt migrēnas galvassāpes.
Ir veikti dažādi pētījumi, kuros izmantots riboflavīns kā migrēnas profilakses vai ārstēšanas līdzeklis. Vairākos no šiem pētījumiem ir lietotas lielas riboflavīna devas – 400 mg un vairāk/dienā, taču atsevišķi pētījumi ir pierādījuši, ka nav nemaz nepieciešamas lielas riboflavīna ikdienas devas. Uzlabojumi ir novērojami jau pie 25 mg dienā, tiesa lietojot 3 mēnešus.
Kopumā pētījumi parāda, ka B2 vitamīna lietošana pieaugušajiem var pozitīvi ietekmēt migrēnas lēkmju biežuma un ilguma samazināšanu bez nopietnām blakusparādībām. Secinājums: šķiet, ka riboflavīns ir drošs un labi panesams risinājums migrēnas simptomu profilaksei pieaugušajiem.
- Pakļaujot riboflavīnu gaismai, tas viegli inaktivējas. Piens, kas tiek uzglabāts stikla tarā un ir pakļauts gaismai, zaudē lielu daļu riboflavīna satura. Necaurspīdīgas plastmasas pudeles un kartona tetrapakas aizsargā pienā esošo riboflavīnu. Gatavošanas laikā tiek zaudēts tikai neliels daudzums riboflavīna.
- No visiem B grupas vitamīniem riboflavīns ir, iespējams, visvieglāk saprotamais. Tas nozīmē, ka varat fiziski sajust, vai jūsu ķermeņa riboflavīna patēriņš ir bijis pietiekami liels, jo pamanīsiet, ka intensīva patēriņa laikā jūsu urīns būs izteikti dzeltens. Tas faktiski ir vienīgais vitamīns, kas sniedz uzskatāmu norādi par tā darbību jūsu ķermenī! Tā kā riboflavīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns, jūsu ķermenis to katru dienu izskalo, tāpēc tas katru dienu jāuzņem no jauna.
- Lai ražotu B2 vitamīnu uztura bagātinātājiem vai pievienotu to pārtikai, rūpniecības uzņēmumi audzē īpašus raugus, sēnītes vai baktērijas, kas sintezē daudz riboflavīna.
- Riboflavīnam ir dzeltena vai oranžīgi dzeltena krāsa, tāpēc to var izmantot arī kā pārtikas krāsvielu. UV gaismā riboflavīns spīd spilgti zaļā krāsā.
- Svara zudums palielina nepieciešamību pēc riboflavīna par 60%. Vairāk nekā 20 minūtes kardio treniņa 6 dienas nedēļā arī palielina organisma vajadzību pēc riboflavīna par gandrīz 60%.
Holīns
Holīns jeb vitamīns B4 ir ļoti svarīgs elements smadzeņu un nervu sistēmas darbībai. Tas iekļaujas neirotransmiteru sastāvā, kas nodrošina nervu šūnu savstarpēju saziņu. Izpētīts, ka cilvēkiem, kuri uzņem pietiekami daudz holīna, ir labāka atmiņa un asāka domāšana. Organisms lielāko daļu holīna uzņem ar barību un nelielu daudzumu spēj izstrādāt aknās.
Holīns ir B grupas vitamīniem līdzīga uzturviela. To spēj sintezēt aknas. Tas ir sastopams arī tādos produktos kā gaļa, zivis, rieksti, pupas, dārzeņi un olas.
Holīns ir daudzām vielmaiņas reakcijām nepieciešamo metilgrupu avots. Organismam holīns ir vajadzīgs, lai sintezētu fosfatidilholīnu un sfingomielīnu – divus šūnu apvalkiem svarīgus fosfolipīdus. Tādēļ holīns ir nepieciešams visām augu un dzīvnieku šūnām, lai saglabātu to strukturālo veselumu.
Holīns piedalās daudzos organismam svarīgos procesos.
- Šūnu struktūrā. Tas ir vajadzīgs, lai sintezētu taukus, kas veido šūnapvalku viengabalainību.
- Šūnu komunikācija. Tas ir iesaistīts šūnu signālvielu sintēzē.
- Tauku transports un vielmaiņa. Tam ir svarīga loma tādu vielu sintēzē, kas ir nepieciešamas holesterīna aiznešanai no aknām. Nepietiekams holīna daudzums novedīs pie pārmērīgas tauku un holesterīna uzkrāšanās aknās.
- DNS sintēze. Holīns un citi vitamīni, piemēram, B12 un folskābe, veicina DNS sintēzei svarīgu procesu norisi.
- Vesela nervu sistēma. Šī uzturviela ir nepieciešama svarīga neirotransmitera – acetilholīna – sintēzei. Tas ir iesaistīts atmiņas darbībā, muskuļu kustības, sirdsdarbības un citu pamatfunkciju nodrošināšanā.
Cilvēka organisms spēj sintezēt holīnu aknā, galvenokārt fosfatidilholīna formā, taču daudzums, ko tas dabiski sintezē, nav pietiekams organisma patēriņa vajadzībām. Ierastākie holīna avoti pārtikā ir taukos šķīstoši fosfolipīdi – fosfatidilholīns un sfingomielīns – kā arī ūdenī šķīstošās vielas fosfoholīns, glicerolfosfoholīns un brīvais holīns. Apēdot holīnu saturošus savienojumus, aizkuņģa dziedzera un gļotādu izdalītie enzīmi atbrīvo brīvo holīnu no apmēram puses taukos šķīstošo formu un nedaudz no ūdenī šķīstošajām formām.
Citikolīnu veido divas molekulas: citidīns un holīns. Pastāv uzskats, ka citikolīns pavairo smadzenēm svarīgu ķīmisku vielu – fosfatidilholīnu. Šī ķīmiskā viela ir būtiska smadzeņu darbībai. Citikolīns var arī palielināt citu ķīmisko vielu, kas smadzenēs nodrošina komunikāciju, daudzumu. Citikolīnam un tā hidrolīzes produktiem (citidīnam un holīnam) ir svarīga loma fosfolipīdu veidošanā, kas iesaistīti šūnu membrānu veidošanā un atjaunošanā. Tie veicina arī tādas būtiskas vielmaiņas funkcijas kā nukleīnskābju, olbaltumvielu un acetilholīna veidošanos, kur acetilholīna ietekmē palēninās sirdsdarbība, paplašinās perifēriskie asinsvadi un pazeminās arteriālais spiediens, sašaurinās bronhi, pastiprinās peristaltika un gremošanas trakta dziedzeru sekretoriskā darbība. Acetilholīns piedalās atmiņas uzlabošanā un darbojas pretēji adrenalīnam.
Holīna trūkums organismā var izraisīt muskuļu bojājumu, aknu bojājumus un nealkoholisko taukaino aknu slimību (NTAS jeb hepatosteatozi) Holīna deficīts veseliem cilvēkiem, un sievietēm, kam nav grūtniecība, ir novērojams ļoti reti, iespējams, tādēļ, ka organisms to spēj sintezēt pats.
Lai gan ir sastopams ne pārāk plašs uzskats, ka veģetāriešiem un vegāniem pastāv augstāks holīna deficīta risks, tomēr tam nav viennozīmīgu pierādījumu.
Patiesībā daži no produktiem, kam ir vislielākais holīna saturs, ir sojas pupiņas, kartupeļi un sēnes. Lai novērstu šādu deficītu, parasti pietiek ar uzturvielām bagātu diētu, kurā iekļauti nerafinēti produkti.
Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts holīna deficīts, normāli ir nepieciešams 550 mg vīriešiem un 425 mg sievietēm holīna dienā
Nav zināms par klīniski svarīgu holīna mijiedarbību ar citiem medikamentiem.
Insults ir postošs neiroloģiskais traucējums un trešais biežākais nāves cēlonis. Parasti insults rada smagu invaliditāti, augstu insulta atkārtošanās risku un citus nevēlamus iznākumus. Asins plūsmas trūkums vai samazinājums išēmiskā insulta ietekmē izraisa iekšējas novirzes orgānu un sistēmu darbībā, kas rada nervu šūnu bojājumus.
Neironu nāves iemesli gan novecošanās gadījumā, gan progresīvu neirona struktūras un funkciju zuduma slimību gadījumā - akūtā un hroniskā - ir vieni un tie paši. Tie ir kalcija jonu un brīvo radikāļu pārmērīga uzkrāšanās šūnā, oksidatīvais stress (tas rodas, ja organismā izveidojas pārāk daudz brīvo radikāļu - aktīvu molekulu, kuras ir iesaistītas daudzos procesos, kas kaitē veselībai un pakāpeniski paātrina novecošanos), mitohondriālā disfunkcija un metaboliskie traucējumi, kas rada acidozi (acidoze samazina sirds muskulatūras darbaspējas, izraisa asinsvadu spazmas, pasliktina audu apgādi ar skābekli. Acidozes ietekmē rodas elpošanas ritma traucējumi, apziņas traucējumi, pasliktinās smadzeņu un nieru asinsapgāde). Rezultātā šūnas signalizācijas mehānismi, kas ietver sevī tūkstošiem dažādu molekulu savstarpēju saistību, regulējot procesus no membrānas līdz kodolam un atpakaļ, ir pilnībā traucēti. Savukārt, šūna, kas gājusi bojā, nespēj ne saņemt, ne tālāk pārraidīt, ne saglabāt informāciju, līdz ar to cilvēka kognitīvajās (prāta) funkcijās rodas neirodeficīts.
Citidīna-5-difosfoholīns (citikolīns jeb CDP-holīns) ir fosfatidilholīna biosintēzes starpniekviela, kas apliecinājusi savu labvēlīgo ietekmi vairākos centrālās nervu sistēmas traumu gadījumos, tostarp novērojumos par smadzeņu išēmiju. Citikolīnu veido divas molekulas: citidīns un holīns. Citidīns un holīns katrs atsevišķi spēj šķērsot asins-smadzeņu barjeru, iekļūt smadzeņu šūnās un kalpot par CDP-holīna starpšūnu sintēzes izejmateriālu.
Citikolīns var:
- samazināt brīvo taukskābju atbrīvošanu (pārmērīgs brīvo taukskābju daudzums samazina insulīna jutību jeb izraisa insulīna rezistenci audos (aknu, sirds, muskuļu un taukaudos));
- atjaunot mitohondriju adenozīna trifosfatāzi (ATF) (nukleotīds ar ļoti lielu nozīmi dzīvo organismu vielmaiņā un tas ir universāls enerģijas avots organismos noritošajiem bioķīmiskajiem procesiem);
- tikt efektīvi izmantots smadzeņu šūnās membrānas lipīdu sintēzei, kur tas ne tikai palielina fosfolipīdu sintēzi, bet arī kavē fosfolipīdu noārdīšanos;
- samazināt vai novērst išēmijas un/vai hipoksijas ietekmi;
- samazināt un ierobežot nervu šūnu membrānas bojājumus, atjaunot intracelulāro regulējošo enzīmu jutīgumu un funkciju un ierobežot tūsku;
- veicināt uzmanības, mācīšanās un atmiņas veiktspējas uzlabošanos.
Citikolīns ne tikai veicina nukleīnskābju, proteīnu, acetilholīna un citu neirotransmiteru (bioloģiski aktīvas vielas, kas sintezējas neironā un izdalās sinapsē, saistoties ar citas šūnas receptoriem un pārnes nervu impulsu no sinapses uz šūnu) sintēzi, bet arī samazina brīvo radikāļu veidošanos, apstiprinot uzskatu, ka citikolīns vienlaikus kavē dažādu išēmisko kaskāžu soļus, pasargājot traumētos audus no agrīniem vai kavētiem mehānismiem, kas ir saistīti ar išēmiskajiem smadzeņu bojājumiem. Visbeidzot jāpiebilst, ka citikolīns var veicināt atveseļošanos, sekmējot sinapšu augšanu un palielinot neiroplastiskumu, vienlaikus samazinot neiroloģisko deficītu un uzlabojumus uzvedībā, spējā mācīties un atmiņas darbībā.
- Ne visi holīna avoti ir vienādi un ne vairāk par 50% no pārtikas uzņemtā holīna spēj sagremot zarnās mītošās baktērijas.
- Holīns nav vitamīns šī vārda striktā izpratnē, bet gan būtisks pārtikas amīns. Taču literatūrā to klasificē kā B4 vitamīnu.
- Holīna hidroksīda otrs nosaukums ir holīna bāze. Tas ir higroskopisks (mitrumu uzsūcošs) un līdz ar to bieži vien bezkrāsains, viskozs, hidratēts sīrups, kas smaržo kā timetilamīns (TMA). Holīna šķīdums ūdenī ir stabils, taču savienojums lēnām sabrūk un pārveidojas par etilēnglikolu, polietilēnglikolu un TMA.
- 1849. gadā Ādolfs Strekers kļuva par pirmo, kam izdevās holīnu izdalīt no cūkas žults. 1852. gadā L. Babo un M. Hiršbrunns ieguva holīnu no balto sinepju sēklām un nodēvēja par sinkalīnu. 1862. gadā Strekers atkārtoja eksperimentu ar cūkas un vērša žulti, nodēvējot vielu par “holīnu”, darinot nosaukumu pēc grieķu “holē”, kas nozīmē “žults”, un piešķirot tai ķīmisko formulu C5H13NO. 1850. gadā Teodors Nikolass Goblejs to ieguva no smadzenēm un karpu ikriem, un šo vielu nodēvēja par lecitīnu, atvasinot no grieķu “lekithos”, kas apzīmē olas dzeltenumu, un 1874. gadā pierādot, ka tā ir fosfatidilholīnu kombinācija.
- 1930. gadu sākumā Čārlzs Bests ar kolēģiem pamanīja, ka īpašu diētu ievērojošo žurku un ar diabētu sirgstošu suņu taukaino aknu var izārstēt, dodot viņiem lecitīnu, un 1932. gadā pierādot, ka šo funkciju paveic tieši lecitīnā esošais holīns.
Vitamīns B9 (Folijskābe)
Vitamīns B9 jeb folijskābe ir ūdenī šķīstošs vitamīns, kas nepieciešams cilvēka imūnsistēmai, sirds, asinsvadu un asinsrades sistēmām. Cilvēka organisms nespēj sintezēt folijskābi, tāpēc tā jāuzņem ar barību. Tās lietošana pazemina homocisteīna koncentrāciju plazmā, kas savukārt potenciāli samazina kardiovaskulāro slimību risku.
B9 vitamīns, ko dēvē arī par folskābi vai folijskābi, ir viens no B grupas vitamīniem. Visi B grupas vitamīni palīdz organismam pārveidot ēdienu (ogļhidrātus) par degvielu (glikozi), kas tiek izmantota enerģijas ražošanā. Šīs grupas vitamīni palīdz organismam izmantot taukus un olbaltumvielas. B grupas vitamīni gādā par aknu veselību, skaistu ādu, matiem un veselām acīm, kā arī nodrošina normālu nervu sistēmas darbību. Folijskābe ir sintētiskā B9 vitamīna forma, kas tiek iekļauta uztura bagātinātājos un ar vitamīniem bagātinātos produktos, savukārt folskābe ir dabiski pieejama dažādos produktos.
Visi B grupas vitamīni ir ūdenī šķīstoši, proti, organismā tie neuzkrājas. Vienīgais izņēmums ir B12, kas uzkrājas aknās un tiek izmantots pēc vajadzības. Folskābe ir svarīga normālai smadzeņu darbībai, kā arī garīgās un emocionālās veselības nodrošināšanai. Tā piedalās organisma ģenētiskā materiāla — DNS un RNS — sintēzē, kas ir īpaši svarīgi straujas šūnu un audu augšanas periodā, piemēram, bērnībā, pusaudžu gados un grūtniecības laikā.
Viena no svarīgākajām reakcijām, kas nav iespējama bez folskābes, ir homocisteīna pārveidošana par metionīnu S-adenozil-metionīna sintēzes ietvaros, kas ir svarīgs metilgrupas donors. Cita no folskābes atkarīga reakcija ir deoksiuridilāta metilācija par timidilātu, veidojot DNS, kas ir obligāts šūnu dalīšanās priekšnosacījums. Šīs reakcijas traucējumi dod impulsu procesam, kas var novest pie vienas no būtiskākajām folskābes deficīta pazīmēm – megaloblastiskās anēmijas.
Folskābes deficīts parasti nav novērojams atsevišķi – to pavada citu uzturvielu deficīts, jo tas ir saistīts ar mazvērtīgu uzturu, alkoholismu un uzsūkšanās traucējumiem. Megaloblastiskā anēmija, kurai raksturīgas lieli sarkanie asinsķermenīši ar neparastu kodolu, ir primārā klīniskā pazīme, kas liecina par folskābes vai B12 vitamīna deficītu. Tai ir raksturīgi tādi simptomi kā vājums, nogurums, koncentrēšanās grūtības, aizkaitināmība, galvassāpes, sirds palpitācijas un aizdusa.
Folskābes deficīts izraisa arī mēles un mutes dobuma gļotādas jēlumus un seklas čūliņas, izmaiņas ādas, matu un rokas pirkstu pigmentācijā, gremošanas traucējumus un paaugstinātu homocisteīna līmeni asinīs.
Folskābes deficīts ir reti sastopams, taču dažiem indivīdiem tas var būt pat ekstremāli zems. Folskābes nepietiekamība var būt cilvēkiem, kas pārmērīgi lieto alkoholu, ēd mazvērtīgu pārtiku. Turklāt alkohols kavē folskābes uzsūkšanos un nonākšanu aknās, paātrina tās noārdīšanos un veicina izvadīšanu caur nierēm.
Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts Vitamīna B9 deficīts, normāli ir nepieciešams 400 mg (grūtniecēm 600 mg) Vitamīna B9 dienā.
Folskābes uztura bagātinātāji var ietekmēt vairāku medikamentu iedarbību. Daži piemēri ir minēti zemāk. Cilvēkiem, kas regulāri lieto šos medikamentus, vajadzētu pārrunāt iespējamo folskābes lietošanu ar savu ārstējošo ārstu.
Metotreksāts
Methotreksāts (Rheumatrex®, Trexall®), kas tiek izmantots vēža un autoimūno slimību ārstēšanā, ir folskābes antagonists. Pacientiem, kas lieto metotreksātu vēža terapijā, pirms folskābes preparātu lietošanas vajadzētu konsultēties ar onkologu, jo šis uztura bagātinātājs var ietekmēt metotreksāta pretvēža iedarbību. Taču folskābes preparāti var samazināt metotreksāta izraisītas gremošanas sistēmu skarošas blaknes, to lietojot reimatoīdā artrīta vai psoriāzes terapijā.
Pretepilepsijas medikamenti
Tādus pretepilepsijas medikamentus kā fenitoīns (Dilantin®), karbamazepīns (Carbatrol®, Equetro®, Epitol®) un valporāts (Depacon®) izmanto epilepsijas, psihisko slimību un citu veselības problēmu ārstēšanā. Šie medikamenti var samazināt folskābes līmeni serumā. Savukārt folskābes preparāti var samazināt šo medikamentu līmeni serumā, tādēļ pacientiem, kas lieto pretepilepsijas medikamentus, vajadzētu pārrunāt iespējamo folskābes preparātu lietošanu ar savu ārstējošo ārstu.
Sulfasalazīns
Sulfasalazīns (Azulfidine®) galvenokārt tiek lietots čūlainā kolīta ārstēšanai. Tas kavē folskābes uzsūkšanos zarnās un var izraisīt folskābes deficītu. Pacientiem, kas lieto sulfasalazīnu, vajadzētu pārrunāt ar savu ārstējošo ārstu nepieciešamību palielināt folskābes uzņemšanu no pārtikas, sākt lietot folskābes preparātus vai apvienot abus.
Paaugstināts homocisteīna līmenis tiek saistīts ar paaugstinātu kardiovaskulāro slimību risku. Folskābe un citi B grupas vitamīni ir iesaistīti homocisteīna vielmaiņā. Zinātnieki ir izvirzījuši hipotēzi, ka šīs mikro uzturvielas samazina kardiovaskulāro slimību risku tieši, pateicoties homocisteīna līmeņa samazināšanai.
Folijskābes (un B12 vitamīna) preparāti pazemina homocisteīna līmeni. Taču šie preparāti tiešā veidā nemazina sirds-asinsvadu slimību risku, lai gan, šķiet, rada aizsardzību pret insultu.
- Folskābi un tās lomu cilvēka bioķīmiskajos procesos atklāja pētniece Lūsija Vilsa 1931. gadā. Viņa konstatēja, ka šī uzturviela ir nepieciešama mazasinības novēršanai grūtniecības laikā.
- Folijskābe cilvēka veselībai ir ļoti svarīga, tādēļ tā tiek pievienota daudziem produktiem, it sevišķi brokastu pārslām. Procesu, kurā vitamīnus pievieno citiem produktiem, dēvē par bagātināšanu ar vitamīniem. Tādēļ, ja brokastu pārslām ir pievienoti vitamīni, tās ir ar vitamīniem bagātinātas brokastu pārslas.
- Folijskābe ir ieguvusi nosaukumu no latīņu vārda “folium”, kas nozīmē “lapa”, jo lapu dārzeņi ir bagātīgs folskābes avots.
- Folijskābes trūkums izraisa sarkano asinsķermenīšu skaita samazināšanos organismā, proti, anēmiju jeb mazasinību. Folijskābes deficīta izraisītu anēmiju dēvē par makrocitisko anēmiju. Makrocitisks nozīmē “ar lielām šūnām”. Folijskābes trūkums samazina sarkano asinsķermenīšu skaitu, un organismā cirkulējošie kļūst patiešām lieli.
- Folijskābi organisms spēj uzsūkt labāk, turklāt gandrīz divreiz labāk, nekā dabisko folskābi.
B6 vitamīns
B6 vitamīns, dēvēts arī par piridoksīnu, piedalās aminoskābju un tauku vielmaiņā. Šī vitamīna trūkums rada anēmiju, nespēku, depresiju vai nervozitāti, kā arī ādas iekaisumu. B6 vitamīns sekmē sarkano asinsķermenīšu un hemoglobīna veidošanos.
B6 vitamīns (piridoksīns) tika atklāts 1934. gadā. Tā ir ūdenī šķīstoša viela, kas organismā pārvēršas par svarīgākajiem koenzīmiem. B6 vitamīns koenzīma formās pilda dažādas funkcijas organismā un ir ārkārtīgi daudzpusīgs, iesaistoties vairāk nekā 100 enzīmu reakcijās, kas galvenokārt saistītas ar olbaltumvielu metabolismu (vielmaiņu).
B6 vitamīnam ir trīs dabiskās formas: piridoksīns, piridoksāls un piridoksamīns, un tās visas organismā pārvēršas aktīvās formās, kas ir koenzīms piridoksāla 5-fosfāts (PLP vai P5P). PLP galvenokārt kalpo kā koenzīms aminoskābju, olbaltumvielu, ogļhidrātu un lipīdu metabolismā, papildu neirotransmiteru (bioloģiski aktīvas vielas, kas sintezējas neironā un izdalās sinapsē; saistoties ar citas šūnas receptoriem, tie pārnes nervu impulsu no sinapses uz šūnu) sintēzei.Tas ir iesaistīts arī glikogenolīzē un glikoneoģenēzē.1
Piridoksīns, piridoksamīns un piridoksāls ātri uzsūcas no pārtikas un iekšķīgi lietojamām zālēm un uztura bagātinātējiem tievās zarnas gļotādas šūnās, savukārt to fosforilētie analogi vispirms tiek defosforilēti un uzsūcas pēc tam.
B6 vitamīnam ir nozīmīga un selektīvi modulējoša ietekme uz centrālo serotonīna un GABA veidošanos2. GABA ir smadzenēs atrodama ķīmiska viela un inhibējošs neirotransmiters. Par GABA vairāk lasi šeit. Tas palīdz nomierināt nervu sistēmu, bloķējot noteiktus impulsus starp nervu šūnām, palēninot smadzeņu darbību, attiecīgi, tam ir nomierinoša iedarbība, kas var palīdzēt mazināt stresu, trauksmi un bailes.
Bioķīmiski, daļēja B6 vitamīna deficīta gadījumā, daži enzīmi var tikt ietekmēti vairāk nekā citi, izraisot lielāku dažu neirotransmiteru darbības vājināšanos un tādējādi izjaucot līdzsvarotību starp dažādiem neirotransmiteru līmeņiem.3 Attiecīgi, izraisot tādus neiroloģiskos traucējumus kā kognitīvo funkciju pasliktināšanās, konvulsīvus krampjus, depresiju un pat priekšlaicīgu neironu novecošanos (CNS ietekme).
Tātad, svarīgākā B6 vitamīna funkcija - tas darbojas kā koenzīms nepieciešamo neirotransmiteru sintēzē sinaptiskajai transmisijai (piemēram, dopamīns, serotonīns, GABA) un veic neiroprotektīvulomu, pamatojoties uz tās nozīmi glutamaterģiskajā sistēmā.
Trūkums organismā un uzņemšanas avoti
B6 vitamīna deficītu klīniski var novērot kā seborejas dermatītu, mikrocītu anēmiju, zobu bojāšanos, glosītu, epileptiformas krampjus, perifēro neiropātiju, elektroencefalogrāfiskas novirzes, depresiju, apjukumu un novājinātu imūno funkciju.1
B6 vitamīna deficīts ir salīdzinoši reti sastopams, taču dažiem cilvēkiem B6 vitamīna līmenis var būt samazināts.
Cilvēki, kuriem varētu būt samazināts B6 vitamīns:
Cilvēkiem ar nepilnvērtīgu nieru darbību, tostarp tiem, kuriem ir hroniska nieru mazspēja, kuri saņem uzturošo nieru dialīzi, kuriem ir veikta nieres transplantācija, bieži ir zems B6 vitamīna līmenis.
Cilvēkiem ar reimatoīdo artrītu bieži ir zems B6 vitamīna līmenis asinīs un šim līmenim ir tendence samazināties, palielinoties slimības smagumam. Šis zemais B6 vitamīna līmenis ir saistīts ar slimības izraisīto iekaisumu. Lai gan pacientiem ar reimatoīdo artrītu B6 vitamīna papildus lietošana var normalizēt B6 vitamīna koncentrācijuasinīs, taču tā nenomāc iekaisuma citokīnu veidošanos un nesamazina iekaisuma marķieru līmeni.
Pacientiem ar celiakiju, Krona slimību, čūlaino kolītu, iekaisīgu zarnu slimību un citiem malabsorbcijas autoimūniem traucējumiem parasti ir zems vitamīna B6 līmenis.
Cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no alkohola, B6 vitamīna koncentrācija plazmā mēdz būt ļoti zema. Alkohols ražo acetaldehīdu, kas samazina neto B6 veidošanos šūnās un konkurē ar piridoksāla 5-fosfātuproteīnu saistīšanā. Rezultātā piridoksāla 5-fosfāts šūnas var būt jutīgākas pret hidrolīzi, ko veic ar membrānu saistītā fosfatāze. Cilvēkiem ar alkohola atkarību būtu ieteicams regulāri uzņemt vitamīna B6 piedevas.
Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts B6 vitamīna deficīts, normāli ir nepieciešams 1,3 mg (grūtniecēm 2 mg) B6 vitamīna dienā.
Nav ziņots, ka liela B6 vitamīna uzņemšana no pārtikas avotiem izraisītu nelabvēlīgu ietekmi, tomēr ilgstoša 1–6 g perorāla piridoksīna lietošana dienā 12–40 mēnešus var izraisīt smagu un progresējošu sensoro neiropātiju. Perifēro nervu šķiedru un to mielīna, kā arī muguras smadzeņu kanālu deģenerācija izraisa abpusēju perifērās sajūtas zudumu vai hiperestēziju, ko pavada sāpes ekstremitātēs, ataksija (kustību koordinācijas un līdzsvara traucējumi)un līdzsvara zudums. Stāvoklis pakāpeniski regresē pēc papildusvitamīna B6 lietošanas pārtraukšanas līdz normālas aktivitātes atjaunošanai.1 Lielākas devas var izraisīt sēklinieku atrofiju un samazināt spermatozoīdu kustīgumu.
Mijiedarbība ar medikamentiem
B6 vitamīns var mijiedarboties ar noteiktiem medikamentiem un vairāki medikamentu veidi var negatīvi ietekmēt B6 vitamīna līmeni. Minēsim dažus piemērus. Personām, kuras regulāri lieto šīs un citas zāles, jāapspriež sava B6 vitamīna lietošana ar saviem veselības aprūpes sniedzējiem.
Cikloserīns (Seromycin®) ir plaša spektra antibiotika, ko lieto tuberkulozes ārstēšanai. Kombinācijā ar piridoksāla fosfātu cikloserīns palielina piridoksīna izdalīšanos ar urīnu. Piridoksīna izdalīšanās urīnā var saasināt krampjus un neirotoksicitāti, kas saistīta ar cikloserīnu. Piridoksīna papildus uzņemšana var palīdzēt novērst šīs nelabvēlīgās sekas.
Dažas pretepilepsijas zāles, tostarp valproiskābe (Depakene®, Stavzor®), karbamazepīns (Carbatrol®, Epitol® un citi) un fenitoīns (Dilantin®) palielina B6 vitamīna katabolisma(vielmaiņas procesu kopums, kas sadala molekulas mazākās vienībās, kuras tiek oksidētas, lai atbrīvotu enerģiju) ātrumu, kā rezultātā samazinās B6 koncentrācija un var attīstīties hiperhomocisteinēmija. Augsts homocisteīna līmenis pretepilepsijas līdzekļu lietotājiem var palielināt epilepsijas lēkmju un, tostarp, insulta risku un samazināt spēju kontrolēt krampjus. Turklāt pacienti parasti lieto pretepilepsijas līdzekļus gadiem ilgi, palielinot hroniskas asinsvadu toksicitātes risku.
Teofilīns (Aquaphyllin®, Elixophyllin®, Theolair®, Truxophyllin® u.c.) var novērst vai ārstēt elpas trūkumu, sēkšanu un citas elpošanas problēmas, ko izraisa astma, hronisks bronhīts, emfizēma un citas plaušu slimības. Ar teofilīnu ārstētiem pacientiem bieži ir zema B6 vitamīna koncentrācija plazmā, kas var veicināt ar teofilīnu saistītās neiroloģiskas un centrālās nervu sistēmas blakusparādības, tostarp,krampjus.
Jaunākajos pētījumos pētnieki ir meklējuši saistību starp garastāvokļa traucējumiem, piemēram, depresiju un trauksmi, stresu un B6 vitamīna lietošanu. Piemēram, astoņas nedēļas ilgs IV fāzes randomizēts kontrolēts pētījums atklāja, ka magnija un B6 vitamīna kombinācija spēj nodrošināt lielāku fizisko aktivitāti ikdienas dzīvē un ievērojamu stresa samazināšanos veseliem cilvēkiem ar smagu stresu un trauksmi un zemu magnija līmeni.1
Ņemot vērā dažādu pētījumu rezultātus, var secināt, ka B6 vitamīns aktīvi palīdz mazināt simptomus, kas raksturīgi depresijai un trauksmei, padarot šo vitamīnu par svarīgu ikdienas dzīves papildinājumu. Vēl viens svarīgs apsvērums par labu B6 vitamīnam ir tas, ka, lai gan benzodiazepīni (piemēram, diazepāms, fenazepāmsu.c.) ir efektīvi trauksmes un citu līdzīgu stāvokļu ārstēšanā, tiem ir arī vairākas blakusparādības, tostarp, bet ne tikai, atkarība, atsitiena trauksme, atmiņas traucējumi un lietošanas pārtraukšanas sindroms.
D vitamīns
D vitamīns ir prohormons (hormonu prekursors) taukos šķīstošo vitamīnu grupā. Ir pieci D vitamīna veidi — sākot no D1 līdz D5, kur izplatītākās ir divas formas: D3 vitamīns jeb holekalciferols un D2 vitamīns jeb ergokalciferols.
D vitamīns palīdz regulēt kalcija un fosfāta daudzumu organismā un tas ir nepieciešamas, lai saglabātu kaulu, zobu un muskuļu veselību. Pētījumos ir secināts, ka D vitamīna deficīts ir saistāms ar depresiju un neirokognitīvo disfunkciju, vairākiem ļaundabīgiem audzējiem un vispārēju mirstības palielināšanos. Jauni pētījumi pierāda būtisku D vitamīna lomu optimāla miega uzturēšanā un regulēšanā, kā arī savstarpējo saistību starp D vitamīna koncentrāciju, miega ilgumu un kaulu vielmaiņu. D vitamīns var modulēt iedzimto un adaptīvo imūnreakciju. Savukārt šī vitamīna deficīts ir saistīts ar paaugstinātu autoimunitāti, kā arī paaugstinātu uzņēmību pret infekcijām.
D vitamīns ir prohormons, kas pieder taukos šķīstošo vitamīnu grupai; tas tiek sintezēts organismā, kad saules ultravioletais B (UVB) starojums mijiedarbojas ar prekursoru molekulu, 7-dehidroholesterīnu (7-DHC), ādā (lai gan tiek lēsts, ka veseliem cilvēkiem iekšēja D vitamīna ražošana veido 90% no kopējā daudzuma, neliels D vitamīna daudzums tiek saņemts arī no uztura un papildus piedevām). Pēc tam D vitamīns tiek transportēts asinīs (saistīts ar D vitamīnu saistošo proteīnu) uz aknām, kur tas tiek hidroksilēts līdz 25-hidroksivitamīnam D (25-(OH)D). 25-(OH)D tālāk pārvēršas metaboliski aktīvajā formā 1α, 25-dihidroksivitamīns D (1α, 25-(OH)2D), galvenokārt nierēs. D vitamīns regulē kalcija jonu un fosfātu daudzumu un uzsūkšanos tievajā zarnā, nodrošina kaulu un zobu veidošanos, kā arī palīdz nostiprināt imūnsistēmu.
Tātad, lai vitamīns D aktivizētos, nepieciešamas divas metabolas pārvērtības – vispirms aknās – hidrolizācija 25. pozīcijā (25(OH)D) un tad nierēs – 1-α- hidrolizācija, pēc kuras aktīvais vitamīns D spēj saistīties ar vitamīna D receptoriem, lai piedalītos gēnu transkripcijā un regulētu jonu (Ca/P) homeostāzi.
Ja apskatām D vitamīna izplatītākās formas D2 (ergokalciferols vai kalciferols) un D3 (holekalciferols), tad ir zināms, ka ergokalciferolu galvenokārt iegūst no augu izcelsmes avotiem, ko veido UVB starojumsaugu un sēņu šūnu membrānās.
Turklāt D2 vitamīns ir sintētiska molekula, ko lieto pārtikas produktu uzlabošanai - pievieno maizei, graudaugiem un piena produktiem, kā arī lieto uztura bagātinātājos. Savukārt D3 vitamīns tiek iegūts no “dzīviem” avotiem, piemēram, zivju eļļas, dzīvnieku aknām un olas dzeltenumiem. Tieši D3 vitamīns veidojas arī ādā no provitamīna D3 (7-DHC).
D vitamīna deficīts tiek uzskatīts par miega riska faktoru, jo pētījumos ir novērota D vitamīna un miega ilguma korelācija. Miega pētījumi ir parādījuši, ka zemāks D vitamīna līmenis ir saistīts ar īsu miega ilgumu visa vecuma cilvēkiem.
D vitamīna būtiska funkcija ir aktivēt T leikocītus – šūnas, kas faktiski atklāj un iznīcina svešus mikroorganismus, piemēram, vīrusus. Tādēļ uz visu balto asins šūnu (leikocītu) virsmām atrodas D vitamīna receptori. D vitamīns var modulēt iedzimtās un adaptīvās imūnās atbildes. Tā deficīts ir saistīts ar paaugstinātu autoimunitāti, kā arī paaugstinātu uzņēmību pret infekcijām. Tā kā imūnās šūnas autoimūno slimību gadījumā reaģē uz D vitamīnu pozitīvi, tam ir labvēlīga ietekme šo slimību kontrolē.
D vitamīna deficīts var rasties dažādu iemeslu dēļ:
D vitamīna deficīts var izraisīt kaulu blīvuma samazināšanos, kas var veicināt osteoporozi un kaulu lūzumus. Ir novērots, ka personām ar D vitamīna trūkumu ir “caurs” un nenoturīgs miegs, kā arī citi miega traucējumi.
Smags D vitamīna trūkums var izraisīt arī citas slimības. Bērniem tas var izraisīt rahītu. Rahīts ir reta slimība, kuras rezultātā kauli kļūst mīksti un liecas. Pieaugušajiem smags D vitamīna deficīts izraisa osteomalāciju. Osteomalācija izraisa vājus kaulus, kaulu sāpes un muskuļu vājumu.
Pētnieki pēta D vitamīnu, lai noskaidrotu tā iespējamo saistību ar vairākiem veselības traucējumiem, tostarp diabētu, augstu asinsspiedienu, vēzi un autoimūnām slimībām, piemēram, multiplo sklerozi.
Ir daži pārtikas produkti, kas dabiski satur D vitamīnu: treknas zivis(piemēram, lasis, tuncis un skumbrija), liellopu aknas, siers, sēnes un olu dzeltenumi.
D vitamīnu var iegūt arī no bagātinātiem pārtikas produktiem. Varat pārbaudīt pārtikas produktu etiķetes, lai uzzinātu, vai pārtikā ir D vitamīns. Pārtikas produkti, kuriem bieži tiek pievienots D vitamīns, ir:piens, brokastu pārslas un apelsīnu sula.
Pieaugušiem cilvēkiem bez D vitamīna deficīta ieteicamā D vitamīna dienas deva ir 15 mcg jeb 600 IU, pēc 70 gadu vecuma: 20 mcg jeb 800 IU.
Pārmērīgs D vitamīna daudzums ir toksisks. Tā kā D vitamīns palielina kalcija uzsūkšanos kuņģa-zarnu traktā, D vitamīna toksicitāte izraisa izteiktu hiperkalciēmiju, hiperkalciūriju un augstu seruma 25(OH) līmeni. Hiperkalciēmija savukārt var izraisīt sliktu dūšu, vemšanu, muskuļu vājumu, neiropsihiskus traucējumus, sāpes, apetītes zudumu, dehidratāciju, poliūriju, pārmērīgas slāpes un nierakmeņus.
Ārkārtējos gadījumos D vitamīna toksicitāte izraisa nieru mazspēju, mīksto audu pārkaļķošanos visā ķermenī (tostarp koronārajos asinsvados un sirds vārstuļos), sirds aritmijas un pat nāvi.
D vitamīna papildus lietošana var mijiedarboties ar vairāku veidu medikamentiem. Personām, kas regulāri lieto šīs un citas zāles, būtu ieteicams apspriest ar savu veselības aprūpes speciālistu D vitamīna lietošanu un devas.
Orlistat
Svara zaudēšanas līdzeklis Orlistat (Xenical® un alli®) kopā ar diētu ar samazinātu tauku saturu var samazināt D vitamīna uzsūkšanos no pārtikas un uztura bagātinātājiem, tādējādi samazinot 25(OH)D līmeni.
Statīni
Statīnu zāles samazina holesterīna sintēzi. Tā kā endogēnais D vitamīns ir iegūts no holesterīna, statīni arī var samazināt D vitamīna sintēzi. Turklāt liela D vitamīna uzņemšana, īpaši no uztura bagātinātājiem, var samazināt atorvastatīna (Lipitor®), lovastatīna (Altoprev® un Mevacor®) un simvastatīna (FloLipid™ un Zocor®) iedarbību, jo šie statīni un D vitamīns savstarpēji konkurē par vienu un to pašu metabolizējošo enzīmu.
Steroīdi
Lai mazinātu iekaisumu, bieži tiek izrakstīti kortikosteroīdu medikamenti: budesonīds, prednizolons, prednizons, deksametazons, hidrokortizons un metilprednizolons (piemēram, Deltasone®, Rayos® un Sterapred®). Šīs zāles var samazināt kalcija uzsūkšanos un traucēt D vitamīna metabolismu.
Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi
Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi (piemēram, Hygroton®, Lozol® un Microzide®) samazina kalcija izdalīšanos ar urīnu. Šo diurētisko līdzekļu kombinācija ar D vitamīna piedevām (kas palielina kalcija uzsūkšanos zarnās) var izraisīt hiperkalciēmiju, īpaši gados vecākiem cilvēkiem un personām ar novājinātu nieru darbību vai hiperparatireozi.
D vitamīns ir prohormons, kas pieder pie taukos šķīstošo vitamīnu grupas. Lai gan tradicionāli ir pierādīts, ka D vitamīns ir iesaistīts kalcija homeostāzē un kaulu veselībā, jaunākie pētījumi ir atklājuši pozitīvu saistību starp D vitamīnu un miegu. Jo īpaši, klīniskie pētījumi ar cilvēkiem, liecina, ka zems D vitamīna līmenis ir saistīts ar sliktu miegakvalitāti un īsu miega ilgumu. D vitamīna receptori ir atrasti smadzeņu reģionos, kas iesaistīti miega regulēšanā, un šķiet, ka D vitamīns ir iesaistīts miega un nomoda cikla regulēšanā.
Kā mēs zinām, D vitamīnam ir nozīmīga loma kaulu homeostāzē un zems šī vitamīna līmenis ievērojami korelē ar zemu kaulu minerālo blīvumu (KMB). Miegs ir svarīgs kaulu vielmaiņas faktors un pētījumi ir atklājuši saistību starp miega ilgumu un KMB. Vairākos
pašnovērtējumu pētījumos ir ziņots, ka miega ilguma samazināšanās ir saistīta ar KMB samazināšanos un kortikālā kaula biezumu.
Saskaņā ar pētījumiem, miega ilgums mazāk nekā 5 - 6 stundas ir saistīts ar zemāku KMB un lielāku osteoporozes risku pieaugušajiem. Bērniem īss miega ilgums (<8 h) var būt saistīts ar kaulu masas uzkrāšanās traucējumiem īpaši straujas augšanas periodos. Hronisks miega trūkums var tieši ietekmēt kaulu vielmaiņu. Šie atklājumi liecina, ka miega trūkums var būt riska faktors sliktākai skeleta veselībai kaulu vielmaiņastraucējumu dēļ, var pasliktināt kaulu mikroarhitektūru un samazināt KMB.
Rezumējot, pastāvīgs D vitamīna deficīts var ietekmēt miega ilgumu, savukārt nepilnvērtīgs miegs rada risku kaulu lūzumiem un osteoporozei dēļ traucētas kaulu vielmaiņas.
Tādu infekcijas slimību ārstēšanai kā tuberkuloze, D vitamīns neapzināti ir jau lietots pirms efektīvu antibiotiku parādīšanās. Tuberkulozes slimniekus nosūtīja uz sanatorijām, tā saucamajām “saules peldēm”, kur ārstēšana sevī ietvēra saules gaismas iedarbību, tādējādi nogalinot tuberkulozi. Arī mencu aknu eļļa, kas ir bagātīgs D vitamīna avots, ir izmantota tuberkulozes ārstēšanai, kā arī vispārējai pastiprinātai aizsardzībai pret infekcijām.
D vitamīna labvēlīgā ietekme uz organisma aizsardzību daļēji ir saistīta ar tā ietekmi uz iedzimto imūnsistēmu. Ir zināms, ka makrofāgi atpazīst lipopolisaharīdus (pazīstami kā endotoksīni, kas veidojas, ejot bojā baktērijām), izmantojot TLR receptorus, kas izraisa imūnšūnu reakciju. TLR iesaistīšanās izraisa notikumu kaskādi, kas ražo pretmikrobu peptīdus ar spēcīgu baktericīdu aktivitāti, kas izjauc baktēriju šūnu membrānas, piemēram, katelicidīnu un beta defensīnu.
Ar tiešu D vitamīna piedalīšanos, mūsu ķermenis ražo vairāk nekā 200 pretmikrobu peptīdus, no kuriem spēcīgākais ir tieši katelicidīns, dabiska plaša spektra antibiotika. Šis fakts izskaidro D vitamīna terapijas efektivitāti visu veidu akūtu elpceļu vīrusu infekciju ārstēšanā.
Kopumā D vitamīns palīdz samazināt vīrusu replikāciju, inducējot defensīnus un katelicidīnus, un minimizē kopējo citokīnu (bioķīmiski aktīvas imūnās sistēmas savstarpējās saziņas proteīnu molekulas, ko imūnās sistēmas šūnas ražo, lai iedarbotos uz citām imūnšūnām) daudzumu, kas traumē plaušu gļotādu ar iekaisumu izraisošu pneimoniju, kā arī palīdz paaugstināt pretiekaisuma citokīnus.
C vitamīns
C vitamīns jeb askorbīnskābe ir būtisks mikroelements, kas nepieciešams normālai vielmaiņas darbībai, būtisks audu augšanai un atjaunošanai visā ķermenī. Tas ir ūdenī šķīstošs vitamīns, tomēr organisms pats to neražo. Kā antioksidants C vitamīns cīnās ar brīvajiem radikāļiem organismā, kas var palīdzēt novērst dažādas slimības un veicināt veselīgu novecošanos. C vitamīns darbojas kā “palīdzības molekula” vairākiem fermentiem, kas iesaistīti biosintēzē.
C vitamīna empīriskā formula ir C6 P8 O6. Tas ir kristālisks pulveris, baltā vai viegli dzeltenā krāsā, praktiski bez smaržas un ar ļoti skābu garšu. Kušanas temperatūra ir 190 grādi pēc Celsija. Vitamīna aktīvās sastāvdaļas parasti tiek iznīcinātas, termiski apstrādājot pārtiku, īpaši metālu, piemēram, vara, klātbūtnē. C vitamīnu var uzskatīt par nestabilāko no visiem ūdenī šķīstošajiem vitamīniem, taču tas tomēr var izturēt sasalšanu. Viegli šķīst ūdenī un metanolā, labi oksidējas, īpaši smago metālu jonu (vara, dzelzs u.c.) klātbūtnē. Saskaroties ar gaisu un gaismu, tas pakāpeniski kļūst tumšāks. Ja nav skābekļa, tas var izturēt temperatūru līdz 100°C. C vitamīns ir būtisks elements, kas jāuzņem ar uzturu, jo organisms to nespēj sintezēt . Tādējādi mūsu organisms ir izveidojis efektīvu adaptācijas sistēmu, kas uztur C vitamīna organiskās rezerves un novērš tā deficītu nepietiekama uztura gadījumā. Uztura saturošais C vitamīns askorbīnskābes reducētā veidā uzsūcas caur zarnu audiem, caur tievo zarnu, aktīvā transporta un pasīvās difūzijas ceļā, izmantojot SVCT 1 un 2 nesējus.
C vitamīns pirms uzsūkšanās nav jāsagremo. Ideālā gadījumā apmēram 80-90% no patērētā C vitamīna uzsūcas no zarnām. Tomēr C vitamīna uzsūkšanās spēja ir apgriezti saistīta ar uzņemšanu; tai ir tendence sasniegt 80-90% efektivitāti pie diezgan maza vitamīna daudzuma, bet šie procenti ievērojami samazinās, ja dienas deva pārsniedz 1 gramu. Ņemot vērā parasto devu, ko uzņemam ar ēdienu, 30–180 mg dienā, uzsūkšanās parasti ir 70–90% diapazonā, bet palielinās līdz 98%, ja deva ir ļoti maza (mazāk nekā 20 mg). Un otrādi, uzņemot vairāk nekā 1 g, uzsūkšanās mēdz būt mazāka par 50%. Viss process ir ļoti ātrs; organisms uzņem nepieciešamo apmēram divu stundu laikā, un trīs līdz četru stundu laikā neizmantotā daļa tiek izvadīta no asinsrites. Vēl ātrāk viss notiek cilvēkiem, kuri lieto alkoholu vai cigaretes, kā arī stresa apstākļos. Arī daudzas citas vielas un apstākļi var palielināt organisma vajadzību pēc C vitamīna: drudzis, vīrusu slimības, antibiotikas, kortizons, aspirīns un citi pretsāpju līdzekļi, toksīnu (piemēram, naftas produktu, oglekļa monoksīda) un smago metālu (piemēram, kadmijs, svins, dzīvsudrabs) iedarbība.
Faktiski C vitamīna balto asinsķermenīšu koncentrācija var sasniegt pat 80% no C vitamīna koncentrācijas plazmā. Tomēr organismam ir ierobežota C vitamīna uzglabāšanas jauda. Visizplatītākās uzglabāšanas vietas ir virsnieru dziedzeri (apmēram 30 mg), hipofīze, smadzenes, acis, olnīcas un sēklinieki. C vitamīns ir atrodams arī aknās, liesā, sirdī, nierēs, plaušās, aizkuņģa dziedzerī un muskuļos, kaut arī mazākos daudzumos. C vitamīna koncentrācija plazmā palielinās, palielinoties uzņemšanai, bet līdz noteiktai robežai. Jebkura 500 mg vai lielāka deva parasti tiek izvadīta no organisma. Neizlietotais C vitamīns tiek izvadīts no organisma vai vispirms tiek pārveidots par dehidroaskorbīnskābi. Šī oksidēšanās notiek galvenokārt aknās un arī nierēs.
Farmakokinētiskie eksperimenti ir parādījuši, ka C vitamīna koncentrāciju plazmā kontrolē trīs primārie mehānismi: uzsūkšanās zarnās, transportēšana audos un reabsorbcija nierēs. 100% uzsūkšanās efektivitāte tiek novērota iekšķīgi lietojot C vitamīnu devās līdz 200 mg vienā reizē. Kad askorbīnskābes līmenis plazmā sasniedz piesātinājumu, papildu C vitamīns galvenokārt tiek izvadīts ar urīnu.
Pirmie simptomi C vitamīna trūkumam organismā ir vājums un nogurums, muskuļu un locītavu sāpes, ātri zilumi, izsitumi mazu sarkanzilu plankumu veidā. Turklāt simptomi ir sausa āda, pietūkušas smaganas un mainījusies smaganu krāsa, smaganu asiņošana, brūču dzīšana, biežas saaukstēšanās, zobu izkrišana un svara zudums.
2013. gadā Eiropas Uztura zinātniskā komiteja paziņoja, ka vidējā C vitamīna nepieciešamība veselīgam līmenim ir 90 mg/dienā vīriešiem un 80 mg/dienā sievietēm. Ideāls daudzums lielākajai daļai cilvēku ir aptuveni 110 mg dienā vīriešiem un 95 mg dienā sievietēm. Pēc ekspertu grupas domām, šie līmeņi bija pietiekami, lai līdzsvarotu C vitamīna metabolisma zudumus un uzturētu plazmas askorbāta koncentrāciju aptuveni 50 µmol/L.
Smēķētājiem ieteicamā deva ir par 35 mg dienā lielāka nekā nesmēķētājiem, jo viņi ir pakļauti paaugstinātam oksidatīvajam stresam, ko izraisa cigarešu dūmu toksīni, un parasti tiem ir zemāks C vitamīna līmenis asinīs.
Šobrīd tiek ieteikts izvairīties no C vitamīna devām, kas pārsniedz 2 g dienā, lai novērstu blakusparādības (vēdera uzpūšanos un osmotisku caureju). Lai gan tiek uzskatīts, ka pārmērīgs askorbīnskābes patēriņš var izraisīt vairākas problēmas (piemēram, iedzimtus defektus, vēzi, aterosklerozi, paaugstinātu oksidatīvo stresu, nierakmeņus), neviena no šīm negatīvajām sekām uz veselību nav apstiprināta un tam nav ticamu pierādījumu. Tomēr ir zinātniski pierādījumi, ka liels C vitamīna daudzums (pieaugušajiem līdz 10 g/dienā) ir toksisks vai kaitīgs veselībai. Kuņģa-zarnu trakta blakusparādības parasti nav nopietnas un parasti izzūd, kad tiek samazinātas lielās C vitamīna devas. Biežākie C vitamīna pārdozēšanas simptomi ir caureja, slikta dūša, sāpes vēderā un citas kuņģa-zarnu trakta problēmas.
Daži medikamenti var pazemināt C vitamīna līmeni organismā: perorālie kontracepcijas līdzekļi, lielas aspirīna devas. Vienlaicīga C, E vitamīna, beta-karotīna un selēna uzņemšana var izraisīt holesterīna līmeni pazeminošo zāļu un niacīna efektivitātes samazināšanos. C vitamīns mijiedarbojas arī ar alumīniju, kas ir daļa no vairuma antacīdo līdzekļu, tāpēc starp to lietošanu ir nepieciešams pārtraukums. Turklāt ir daži pierādījumi, ka askorbīnskābe var samazināt dažu vēža un AIDS zāļu efektivitāti.
C vitamīnam (askorbīnskābei) ir svarīga loma normālā imūnsistēmas darbībā un tā izmantošana infekciju profilaksē un/vai ārstēšanā jau gandrīz gadsimtu ir ļoti piesaistījusi ārstu un pētnieku interesi. Ir labi zināms, ka C vitamīna deficīts izraisa lielāku uzņēmību pret infekcijām.
1970-tos gados Linus Pauling ierosināja, ka C vitamīns var veiksmīgi ārstēt un/vai novērst saaukstēšanos. Turpmāko kontrolēto pētījumu rezultāti ir bijuši nekonsekventi, izraisot neskaidrības un pretrunas, lai gan sabiedrības interese par šo tēmu joprojām ir augsta.
Vienā pētījumā tika pārbaudīti ar placebo kontrolēti izmeklējumi, kuros tika lietots 200 mg C vitamīna dienā, ko lietoja nepārtraukti kā profilaktisku ārstēšanu vai pēc saaukstēšanās simptomu parādīšanās. Profilaktiska C vitamīna lietošana kopumā nemazināja saaukstēšanās risku. Tomēr izmēģinājumos, kuros piedalījās maratona skrējēji, slēpotāji un karavīri, kas pakļauti ekstremāliem fiziskiem vingrinājumiem un/vai aukstā vidē, profilaktiska C vitamīna lietošana devās no 250 mg/dienā līdz 1 g/dienā samazināja saaukstēšanās biežumu par 50%. Visā populācijā profilaktiskā C vitamīna lietošana nedaudz samazināja saaukstēšanās ilgumu par 8% pieaugušajiem un 14% bērniem. Lietojot pēc saaukstēšanās simptomu parādīšanās, C vitamīns neietekmēja saaukstēšanās ilgumu vai simptomu smagumu.
Taču kopumā ir pierādīts, ka C vitamīns regulē imūnsistēmu pateicoties tā antioksidanta īpašībām un tā lomai kolagēna sintēzē, kas nepieciešama epitēlija barjeru stabilizācijai. Tāpat C vitamīnam ir loma fagocītiskajā funkcijā un tam ir imūnstimulējoša iedarbība uz limfocītiem. C vitamīna koncentrācija leikocītos ir ļoti augsta un tas tiek ātri izmantots infekcijas saslimšanas laikā. Faktiski tas tiek definēts kā leikocītu funkciju stimulators, īpaši neitrofilu un monocītu skaita kustības nodrošināšanai. Augsts C vitamīna līmenis neitrofīlos ir nepieciešams, lai neitralizētu ārkārtīgi augsto oksidatīvā stresa līmeni, kas ietver šūnu DNS un šūnu ķermeņu bojājumus, ko izraisa molekulas, kas pazīstamas kā reaktīvās skābekļa sugas (ROS), sauktas arī par “brīvajiem radikāļiem”. Antioksidantu līdzsvars ir svarīgs imūnās funkcijas noteicējs un imūnās šūnas ir īpaši jutīgas pret izmaiņām šajā līdzsvarā.
Tāpat C vitamīnam ir laba sinerģija ar imunitāti stiprinošām vielām, piemēram beta glikāniem. Beta glikānu spēcīgā imūnstimulējošā iedarbība ir labi pierādīta, jaunākie pētījumi liecina, ka dažām papildu bioaktīvām molekulām ir sinerģiska iedarbība, ja tās tiek kombinētas ar glikānu. Pirmkārt, vairāki zinātniski pētījumi ir apstiprinājuši labvēlīgo ietekmi, lietojot glikānu kombinācijā ar C vitamīnu. Galvenais iemesls, kāpēc C vitamīnam ir sinerģiska iedarbība, varētu būt fakts, ka C vitamīns stimulē tāda paša veida imūnās atbildes reakcijas kā glikāns.
Attiecīgi, varam secināt, ka C vitamīns ir būtiska viela, kas kalpo kā antioksidants un spēlē nozīmīgu lomu kā dažādu imūnsistēmas ceļu kofaktors (palīdz katalizēt bioķīmiskās reakcijas) un modulators.
- 20.gadsimta 40-tajos gados ārsts Frederiks Kleners izārstēja vējbakas, stingumkrampjus, cūciņu, masalas un poliomielītu, izmantojot C vitamīna terapiju.
- C vitamīns ir lieliski piemērots kolagēna atjaunošanai. Tas palīdz ādai izskatīties labāk un mazina kaulu sāpes.
- Skorbuts (cinga) bija slimība, ar kuru saskārās lielākā daļa jūrnieku. Ilgu laiku neviens nezināja, kā šo slimību ārstēt. Ap 1747. gadu, tika panākts izrāviens. Ārstam izdevās ar citrusaugļiem izārstēt 12 slimus jūrniekus. Tā bija vienīgā efektīvā ārstēšana un galu galā piešķīra jūrniekiem segvārdu “skābais”. Tas radās, sūcot laimus savā ceļojumā, lai novērstu slimību.
- C vitamīns ir nepieciešams pareizai tauku vielmaiņai. Būtībā tas ļauj ķermenim izmantot taukus kā degvielu. Ir arī pierādīts, ka C vitamīns var palīdzēt samazināt apetīti.
- Izmantojot C vitamīnu, šķīstošo kafiju un sodu var attīstīt melnbaltās kinofilmas.
- Cilvēki, primāti un jūrascūciņas ir vienīgie zīdītāji, kas paši nespēj ražot sev organismā C vitamīnu.
