Holīns

Holīns jeb vitamīns B4 ir ļoti svarīgs elements smadzeņu un nervu sistēmas darbībai. Tas iekļaujas neirotransmiteru sastāvā, kas nodrošina nervu šūnu savstarpēju saziņu. Izpētīts, ka cilvēkiem, kuri uzņem pietiekami daudz holīna, ir labāka atmiņa un asāka domāšana. Organisms lielāko daļu holīna uzņem ar barību un nelielu daudzumu spēj izstrādāt aknās.

Holīns ir B grupas vitamīniem līdzīga uzturviela. To spēj sintezēt aknas. Tas ir sastopams arī tādos produktos kā gaļa, zivis, rieksti, pupas, dārzeņi un olas.

Holīns ir daudzām vielmaiņas reakcijām nepieciešamo metilgrupu avots. Organismam holīns ir vajadzīgs, lai sintezētu fosfatidilholīnu un sfingomielīnu – divus šūnu apvalkiem svarīgus fosfolipīdus. Tādēļ holīns ir nepieciešams visām augu un dzīvnieku šūnām, lai saglabātu to strukturālo veselumu.

Holīns piedalās daudzos organismam svarīgos procesos.

  1. Šūnu struktūrā. Tas ir vajadzīgs, lai sintezētu taukus, kas veido šūnapvalku viengabalainību.
  2. Šūnu komunikācija. Tas ir iesaistīts šūnu signālvielu sintēzē.
  3. Tauku transports un vielmaiņa. Tam ir svarīga loma tādu vielu sintēzē, kas ir nepieciešamas holesterīna aiznešanai no aknām. Nepietiekams holīna daudzums novedīs pie pārmērīgas tauku un holesterīna uzkrāšanās aknās.
  4. DNS sintēze. Holīns un citi vitamīni, piemēram, B12 un folskābe, veicina DNS sintēzei svarīgu procesu norisi. 
  5. Vesela nervu sistēma. Šī uzturviela ir nepieciešama svarīga neirotransmitera – acetilholīna – sintēzei. Tas ir iesaistīts atmiņas darbībā, muskuļu kustības, sirdsdarbības un citu pamatfunkciju nodrošināšanā.

Cilvēka organisms spēj sintezēt holīnu aknā, galvenokārt fosfatidilholīna formā, taču daudzums, ko tas dabiski sintezē, nav pietiekams organisma patēriņa vajadzībām. Ierastākie holīna avoti pārtikā ir taukos šķīstoši fosfolipīdi – fosfatidilholīns un sfingomielīns – kā arī ūdenī šķīstošās vielas fosfoholīns, glicerolfosfoholīns un brīvais holīns. Apēdot holīnu saturošus savienojumus, aizkuņģa dziedzera un gļotādu izdalītie enzīmi atbrīvo brīvo holīnu no apmēram puses taukos šķīstošo formu un nedaudz no ūdenī šķīstošajām formām.

Citikolīnu veido divas molekulas: citidīns un holīns. Pastāv uzskats, ka citikolīns pavairo smadzenēm svarīgu ķīmisku vielu – fosfatidilholīnu. Šī ķīmiskā viela ir būtiska smadzeņu darbībai. Citikolīns var arī palielināt citu ķīmisko vielu, kas smadzenēs nodrošina komunikāciju, daudzumu. Citikolīnam un tā hidrolīzes produktiem (citidīnam un holīnam) ir svarīga loma fosfolipīdu veidošanā, kas iesaistīti šūnu membrānu veidošanā un atjaunošanā. Tie veicina arī tādas būtiskas vielmaiņas funkcijas kā nukleīnskābju, olbaltumvielu un acetilholīna veidošanos, kur acetilholīna ietekmē palēninās sirdsdarbība, paplašinās perifēriskie asinsvadi un pazeminās arteriālais spiediens, sašaurinās bronhi, pastiprinās peristaltika un gremošanas trakta dziedzeru sekretoriskā darbība. Acetilholīns piedalās atmiņas uzlabošanā un darbojas pretēji adrenalīnam. 1 Atsauce: Weiss, G. B. (1995). Metabolism and actions of cdpcholine as an endogenous compound and administered exogenously as citicoline. Life Sciences, 56(9), 637–660. doi:10.1016/0024-3205(94)00427-t

Holīna trūkums organismā var izraisīt muskuļu bojājumu, aknu bojājumus un nealkoholisko taukaino aknu slimību (NTAS jeb hepatosteatozi) Holīna deficīts veseliem cilvēkiem, un sievietēm, kam nav grūtniecība, ir novērojams ļoti reti, iespējams, tādēļ, ka organisms to spēj sintezēt pats. 1 Reference: https://ods.od.nih.gov/factsheets/Choline-HealthProfessional/

Lai gan ir sastopams ne pārāk plašs uzskats, ka veģetāriešiem un vegāniem pastāv augstāks holīna deficīta risks, tomēr tam nav viennozīmīgu pierādījumu.

Patiesībā daži no produktiem, kam ir vislielākais holīna saturs, ir sojas pupiņas, kartupeļi un sēnes. Lai novērstu šādu deficītu, parasti pietiek ar uzturvielām bagātu diētu, kurā iekļauti nerafinēti produkti. 2 Reference: https://www.medicalnewstoday.com/articles/327117#deficiency

Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts holīna deficīts, normāli ir nepieciešams 550 mg vīriešiem un 425 mg sievietēm holīna dienā

Nav zināms par klīniski svarīgu holīna mijiedarbību ar citiem medikamentiem.  1 Reference:https://ods.od.nih.gov/factsheets/Choline-HealthProfessional/

Insults ir postošs neiroloģiskais traucējums un trešais biežākais nāves cēlonis. Parasti insults rada smagu invaliditāti, augstu insulta atkārtošanās risku un citus nevēlamus iznākumus. Asins plūsmas trūkums vai samazinājums išēmiskā insulta ietekmē izraisa iekšējas novirzes orgānu un sistēmu darbībā, kas rada nervu šūnu bojājumus.

Neironu nāves iemesli gan novecošanās gadījumā, gan progresīvu neirona struktūras un funkciju zuduma slimību gadījumā - akūtā un hroniskā - ir vieni un tie paši. Tie ir kalcija jonu un brīvo radikāļu pārmērīga uzkrāšanās šūnā, oksidatīvais stress (tas rodas, ja organismā izveidojas pārāk daudz brīvo radikāļu - aktīvu molekulu, kuras ir iesaistītas daudzos procesos, kas kaitē veselībai un pakāpeniski paātrina novecošanos), mitohondriālā disfunkcija un metaboliskie traucējumi, kas rada acidozi (acidoze samazina sirds muskulatūras darbaspējas, izraisa asinsvadu spazmas, pasliktina audu apgādi ar skābekli. Acidozes ietekmē rodas elpošanas ritma traucējumi, apziņas traucējumi, pasliktinās smadzeņu un nieru asinsapgāde). Rezultātā šūnas signalizācijas mehānismi, kas ietver sevī tūkstošiem dažādu molekulu savstarpēju saistību, regulējot procesus no membrānas līdz kodolam un atpakaļ, ir pilnībā traucēti. Savukārt, šūna, kas gājusi bojā, nespēj ne saņemt, ne tālāk pārraidīt, ne saglabāt informāciju, līdz ar to cilvēka kognitīvajās (prāta) funkcijās rodas neirodeficīts.

Citidīna-5-difosfoholīns (citikolīns jeb CDP-holīns) ir fosfatidilholīna biosintēzes starpniekviela, kas apliecinājusi savu labvēlīgo ietekmi vairākos centrālās nervu sistēmas traumu gadījumos, tostarp novērojumos par smadzeņu išēmiju. Citikolīnu veido divas molekulas: citidīns un holīns. Citidīns un holīns katrs atsevišķi spēj šķērsot asins-smadzeņu barjeru, iekļūt smadzeņu šūnās un kalpot par CDP-holīna starpšūnu sintēzes izejmateriālu.

Citikolīns var:

  • samazināt brīvo taukskābju atbrīvošanu (pārmērīgs brīvo taukskābju daudzums samazina insulīna jutību jeb izraisa insulīna rezistenci audos (aknu, sirds, muskuļu un taukaudos));
  • atjaunot mitohondriju adenozīna trifosfatāzi (ATF) (nukleotīds ar ļoti lielu nozīmi dzīvo organismu vielmaiņā un tas ir universāls enerģijas avots organismos noritošajiem bioķīmiskajiem procesiem);
  • tikt efektīvi izmantots smadzeņu šūnās membrānas lipīdu sintēzei, kur tas ne tikai palielina fosfolipīdu sintēzi, bet arī kavē fosfolipīdu noārdīšanos;
  • samazināt vai novērst išēmijas un/vai hipoksijas ietekmi;
  • samazināt un ierobežot nervu šūnu membrānas bojājumus, atjaunot intracelulāro regulējošo enzīmu jutīgumu un funkciju un ierobežot tūsku;
  • veicināt uzmanības, mācīšanās un atmiņas veiktspējas uzlabošanos. Atsauce: Gareri, P., Cotroneo, A. M., Castagna, A., Putignano, S., Lacava, R., Monteleone, F., … Fanto, F. (2013). Effectiveness and safety of citicoline in mild vascular cognitive impairment: the IDEALE study. Clinical Interventions in Aging, 131. doi:10.2147/cia.s38420 2 Atsauce: Kay Jorgenson D'Orlando & Bobby W. Sandage Jr. (1995) Citicoline (CDPCholine): Mechanisms of action and effects in ischemic brain injury, Neurological Research, 17:4, 281-284, DOI: 10.1080/01616412.1995.11740327; http://dx.doi.org/10.1080/01616412.1995.11740327

Citikolīns ne tikai veicina nukleīnskābju, proteīnu, acetilholīna un citu neirotransmiteru (bioloģiski aktīvas vielas, kas sintezējas neironā un izdalās sinapsē, saistoties ar citas šūnas receptoriem un pārnes nervu impulsu no sinapses uz šūnu) sintēzi, bet arī samazina brīvo radikāļu veidošanos, apstiprinot uzskatu, ka citikolīns vienlaikus kavē dažādu išēmisko kaskāžu soļus, pasargājot traumētos audus no agrīniem vai kavētiem mehānismiem, kas ir saistīti ar išēmiskajiem smadzeņu bojājumiem. Visbeidzot jāpiebilst, ka citikolīns var veicināt atveseļošanos, sekmējot sinapšu augšanu un palielinot neiroplastiskumu, vienlaikus samazinot neiroloģisko deficītu un uzlabojumus uzvedībā, spējā mācīties un atmiņas darbībā. 3 Atsauce: Akhlaq A. Farooqui, in Ischemic and Traumatic Brain and Spinal Cord Injuries, 2018; Potential Neuroprotective Strategies for Ischemic Injuries

  1. Ne visi holīna avoti ir vienādi un ne vairāk par 50% no pārtikas uzņemtā holīna spēj sagremot zarnās mītošās baktērijas.
  2. Holīns nav vitamīns šī vārda striktā izpratnē, bet gan būtisks pārtikas amīns. Taču literatūrā to klasificē kā B4 vitamīnu.
  3. Holīna hidroksīda otrs nosaukums ir holīna bāze. Tas ir higroskopisks (mitrumu uzsūcošs) un līdz ar to bieži vien bezkrāsains, viskozs, hidratēts sīrups, kas smaržo kā timetilamīns (TMA). Holīna šķīdums ūdenī ir stabils, taču savienojums lēnām sabrūk un pārveidojas par etilēnglikolu, polietilēnglikolu un TMA.
  4. 1849. gadā Ādolfs Strekers kļuva par pirmo, kam izdevās holīnu izdalīt no cūkas žults. 1852. gadā L. Babo un M. Hiršbrunns ieguva holīnu no balto sinepju sēklām un nodēvēja par sinkalīnu. 1862. gadā Strekers atkārtoja eksperimentu ar cūkas un vērša žulti, nodēvējot vielu par “holīnu”, darinot nosaukumu pēc grieķu “holē”, kas nozīmē “žults”, un piešķirot tai ķīmisko formulu C5H13NO. 1850. gadā Teodors Nikolass Goblejs to ieguva no smadzenēm un karpu ikriem, un šo vielu nodēvēja par lecitīnu, atvasinot no grieķu “lekithos”, kas apzīmē olas dzeltenumu, un 1874. gadā pierādot, ka tā ir fosfatidilholīnu kombinācija.
  5. 1930. gadu sākumā Čārlzs Bests ar kolēģiem pamanīja, ka īpašu diētu ievērojošo žurku un ar diabētu sirgstošu suņu taukaino aknu var izārstēt, dodot viņiem lecitīnu, un 1932. gadā pierādot, ka šo funkciju paveic tieši lecitīnā esošais holīns.

Gotu kola (Centella asiatica L.)

Gotu kola (Centella asiatica L.) ir daudzgadīgs augs, kurš plaši izplatīts pasaules tropu un subtropu apgabalos. Āzijā uzskata, ka Gotu kola var pagarināt cilvēka dzīvi. Ājurvēdas medicīnā to uzskata par nervu un smadzeņu šūnu darbības izteiktu stiprinātāju un stimulantu. Gotu kola ir viens no parasti izmantotajiem augiem pēcinsulta stāvokļos. Tā ir iekļauta Indijas un Lielbritānijas farmaceitiskajā sistēmā (farmakopejā).

Gotu kola jeb vairoglape ir daudzgadīgs augs, kas pārsvarā sastopams Indijā, Japānā, Ķīnā, Indonēzijā, Dienvidāfrikā, Šrilankā un Klusā okeāna Dienvidu krastā. Tā pieder pie čemurziežu dzimtas un tai nav nedz izteiktas garšas, nedz smaržas. Tai ir vairāki nosaukumi – gotu kola, vairoglape, Āzijas vairoglape.

Šis augs ir iecienījis ūdens tuvumu. Tam ir nelielas, vēdeklim līdzīgas lapas un balti līdz mēļi vai sārti ziedi, un mazi, ovāli augļi. Gotu kolas lapas un kāti tiek izmantoti kā zāles. Šis augs var izplatīties nekontrolēti kā nezāle, taču tas ir atkarīgs no atrašanās vietas. Piemēram, seklā ūdenī lapas peld pa virsu, savukārt sausās teritorijās šim augam attīstās daudz sakņu un lapas drīzāk ir šauras un mazas. Vēdekļa formas lapas var būt gan gludas, gan daivveidīgas. Sarkanie ziedi pārtop par augli ar apmēram 5 mm diametru.

Vairoglapes galvenās aktīvās sastāvdaļas ir triterpenoīdi, taču jāņem vērā arī tas, ka no Indijas, Šrilankas un Madagaskaras nākušajiem augiem nebūs pilnīgi vienādas īpašības. Gotu kolas triterpēnu koncentrācija svārstās no 1,1 līdz 8%, un vairumam augu tā ir diapazona vidusdaļā.

Šis augs uzlabo mikrocirkulāciju galvā un perifērajā daļā, un tiek uzskatīts, ka tas uzlabo atmiņu. 1880. gados francūži iekļāva gotu kolu farmaceitisko līdzekļu klāstā. 1 Atsauces: https://www.mountsinai.org/health-library/herb/gotu-kolahttps://www.encyclopedia.com/medicine/encyclopedias-almanacs-transcripts-and-maps/gotu-kola

Normālos apstākļos vairoglape ir veselībai droša. Taču ir piefiksētas arī dažas blaknes, ko radījis šis augs, piemēram, miegainība, slikta dūša, galvassāpes, reibonis, caureja, ādas kairinājums.

Lai gan nav veikti plaši pētījumi par gotu kolas iedarbību uz citiem medikamentiem, pastāv iespēja, ka tā var reaģēt uz recepšu vai bezrecepšu medikamentiem. Pirms gotu kolas lietošanas vienmēr konsultējieties ar ārstu. 1 Atsauce: https://www.webmd.com/diet/health-benefits-gotu-kola#2

Insults var izraisīt mentālo spēju samazināšanos. Kognitīvo spēju traucējumi pēc išēmiskā insulta ir raksturīgi 20 līdz 30% gadījumu, un to iespējamība palielinās divu gadu laikā pēc insulta. Ballard u.c. savā pētījumā konstatēja, ka 25% pacientiem ir pēcinsulta demence un insultu pārcietušajiem turpmākos piecus gadus ir deviņas reizes lielāks risks ciest no demences, nekā veseliem cilvēkiem, it īpaši izziņas spēju un ar tām saistīto funkciju – atmiņas un uzmanības – ziņā. Kognitīvo spēju traucējumus pēc smadzeņu asinsvadu slimībām vajadzētu pārvaldīt tā, lai novērstu insulta atkārtošanos un īpaši pievērstos izziņas spēju uzlabošanai. Sekundārā insulta profilakse paredz tādu riska faktoru kontroli kā asinsspiediens, holesterīna līmenis un hiperhomocistenēmija.

Viens no parasti izmantotajiem augu valsts līdzekļiem ir vairoglape jeb gotu kola. Galvenā substanču grupa gotu kolā ir triterpēni, tostarp aziatikozīds, madekasodīds, aziātskābe un madekānskābe, kam piemīt antioksidantu, pretiekaisuma un šūnu bojāeju novērsošas īpašības. Tas varētu skaidrot, kādēļ gotu kola pozitīvi ietekmē smadzeņu plastiskumu, kā arī pagarina dendrītus (nervu šūnu izaugumus). Eksperimentos ar pelēm tika secināts, ka šis augs pastiprina hipokampa CA3 neironu dentrītu sazarošanos, ja tos skārušas neirodeģeneratīvas slimības un atmiņas traucējumi.

Šis pētījums tika veikts, lai noteiktu pacientu ar asinsvadu bojājumu izraisītiem kognitīvās funkcijas traucējumiem uzlabojumu, novērtējot pēc Monreālas kognitīvā novērtējuma testa Indonēzijas varianta (MoCA-Ina) pēc 750 mg/dienā gotu kolas (centella asiatica) un 3 mg/dienā folskābes lietošanas 6 nedēļu periodā. 1 Atsauce: Kun Marisa Farhana, Rusdy Ghazali Malueka, Samekto Wibowo, and Abdul Gofir; Effectiveness of Gotu Kola Extract 750 mg and 1000 mg Compared with Folic Acid 3 mg in Improving Vascular Cognitive Impairment after Stroke;  Published online 2016 Jun 1. doi: 10.1155/2016/2795915PMCID: PMC4908235

  1. Vēsturiski gotu kola ir izmantota sifilisa, hepatīta, kuņģa čūlu, prāta noguruma, epilepsijas, caurejas, drudža un astmas ārstēšanā.
  2. Eiropā kādreiz valdīja maldīgs uzskats, ka vairoglape izraisa aitu nagu eroziju.
  3. Indijā vairoglape tiek uzskatīta par augu ar ļoti spēcīgu iedarbību uz cilvēka garīgajām spējām, Ajurvēdas medicīna to sauc par Brahmi, jo tā palīdz iegūt zināšanas par garīgumu.
  4. Klīst leģenda, ka ķīniešu homeopāts Lī Činjuns dzēra augu mikstūru, kuras sastāvā bija gotu kola, un nodzīvoja 256 gadus. Singāļu tautai ir sens sakāmvārds “divas lapas dienā neļaus novecot”, kas arī atspoguļo gotu kolas kā ilgmūžības auga popularitāti.

Vitamīns B9 (Folijskābe)

Vitamīns B9 jeb folijskābe ir ūdenī šķīstošs vitamīns, kas nepieciešams cilvēka imūnsistēmai, sirds, asinsvadu un asinsrades sistēmām. Cilvēka organisms nespēj sintezēt folijskābi, tāpēc tā jāuzņem ar barību. Tās lietošana pazemina homocisteīna koncentrāciju plazmā, kas savukārt potenciāli samazina kardiovaskulāro slimību risku.

B9 vitamīns, ko dēvē arī par folskābi vai folijskābi, ir viens no B grupas vitamīniem. Visi B grupas vitamīni palīdz organismam pārveidot ēdienu (ogļhidrātus) par degvielu (glikozi), kas tiek izmantota enerģijas ražošanā. Šīs grupas vitamīni palīdz organismam izmantot taukus un olbaltumvielas. B grupas vitamīni gādā par aknu veselību, skaistu ādu, matiem un veselām acīm, kā arī nodrošina normālu nervu sistēmas darbību. Folijskābe ir sintētiskā B9 vitamīna forma, kas tiek iekļauta uztura bagātinātājos un ar vitamīniem bagātinātos produktos, savukārt folskābe ir dabiski pieejama dažādos produktos.

Visi B grupas vitamīni ir ūdenī šķīstoši, proti, organismā tie neuzkrājas. Vienīgais izņēmums ir B12, kas uzkrājas aknās un tiek izmantots pēc vajadzības. Folskābe ir svarīga normālai smadzeņu darbībai, kā arī garīgās un emocionālās veselības nodrošināšanai. Tā piedalās organisma ģenētiskā materiāla — DNS un RNS — sintēzē, kas ir īpaši svarīgi straujas šūnu un audu augšanas periodā, piemēram, bērnībā, pusaudžu gados un grūtniecības laikā.

Viena no svarīgākajām reakcijām, kas nav iespējama bez folskābes, ir homocisteīna pārveidošana par metionīnu S-adenozil-metionīna sintēzes ietvaros, kas ir svarīgs metilgrupas donors. Cita no folskābes atkarīga reakcija ir deoksiuridilāta metilācija par timidilātu, veidojot DNS, kas ir obligāts šūnu dalīšanās priekšnosacījums. Šīs reakcijas traucējumi dod impulsu procesam, kas var novest pie vienas no būtiskākajām folskābes deficīta pazīmēm – megaloblastiskās anēmijas. 1 Referenceshttps://www.mountsinai.org/health-library/supplement/vitamin-b9-folic-acidhttps://ods.od.nih.gov/factsheets/Folate-HealthProfessional/

Folskābes deficīts parasti nav novērojams atsevišķi – to pavada citu uzturvielu deficīts, jo tas ir saistīts ar mazvērtīgu uzturu, alkoholismu un uzsūkšanās traucējumiem. Megaloblastiskā anēmija, kurai raksturīgas lieli sarkanie asinsķermenīši ar neparastu kodolu, ir primārā klīniskā pazīme, kas liecina par folskābes vai B12 vitamīna deficītu. Tai ir raksturīgi tādi simptomi kā vājums, nogurums, koncentrēšanās grūtības, aizkaitināmība, galvassāpes, sirds palpitācijas un aizdusa.

Folskābes deficīts izraisa arī mēles un mutes dobuma gļotādas jēlumus un seklas čūliņas, izmaiņas ādas, matu un rokas pirkstu pigmentācijā, gremošanas traucējumus un paaugstinātu homocisteīna līmeni asinīs.

Folskābes deficīts ir reti sastopams, taču dažiem indivīdiem tas var būt pat ekstremāli zems. Folskābes nepietiekamība var būt cilvēkiem, kas pārmērīgi lieto alkoholu, ēd mazvērtīgu pārtiku. Turklāt alkohols kavē folskābes uzsūkšanos un nonākšanu aknās, paātrina tās noārdīšanos un veicina izvadīšanu caur nierēm.

Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts Vitamīna B9 deficīts, normāli ir nepieciešams 400 mg (grūtniecēm 600 mg) Vitamīna B9 dienā.

Folskābes uztura bagātinātāji var ietekmēt vairāku medikamentu iedarbību. Daži piemēri ir minēti zemāk. Cilvēkiem, kas regulāri lieto šos medikamentus, vajadzētu pārrunāt iespējamo folskābes lietošanu ar savu ārstējošo ārstu.

Metotreksāts

Methotreksāts (Rheumatrex®, Trexall®), kas tiek izmantots vēža un autoimūno slimību ārstēšanā, ir folskābes antagonists. Pacientiem, kas lieto metotreksātu vēža terapijā, pirms folskābes preparātu lietošanas vajadzētu konsultēties ar onkologu, jo šis uztura bagātinātājs var ietekmēt metotreksāta pretvēža iedarbību. Taču folskābes preparāti var samazināt metotreksāta izraisītas gremošanas sistēmu skarošas blaknes, to lietojot reimatoīdā artrīta vai psoriāzes terapijā.

Pretepilepsijas medikamenti

Tādus pretepilepsijas medikamentus kā fenitoīns (Dilantin®), karbamazepīns (Carbatrol®, Tegretol®, Equetro®, Epitol®) un valporāts (Depacon®) izmanto epilepsijas, psihisko slimību un citu veselības problēmu ārstēšanā. Šie medikamenti var samazināt folskābes līmeni serumā. Savukārt folskābes preparāti var samazināt šo medikamentu līmeni serumā, tādēļ pacientiem, kas lieto pretepilepsijas medikamentus, vajadzētu pārrunāt iespējamo folskābes preparātu lietošanu ar savu ārstējošo ārstu.

Sulfasalazīns

Sulfasalazīns (Azulfidine®) galvenokārt tiek lietots čūlainā kolīta ārstēšanai. Tas kavē folskābes uzsūkšanos zarnās un var izraisīt folskābes deficītu. Pacientiem, kas lieto sulfasalazīnu, vajadzētu pārrunāt ar savu ārstējošo ārstu nepieciešamību palielināt folskābes uzņemšanu no pārtikas, sākt lietot folskābes preparātus vai apvienot abus. 1 Reference: https://ods.od.nih.gov/factsheets/Folate-HealthProfessional/

Paaugstināts homocisteīna līmenis tiek saistīts ar paaugstinātu kardiovaskulāro slimību risku. Folskābe un citi B grupas vitamīni ir iesaistīti homocisteīna vielmaiņā. Zinātnieki ir izvirzījuši hipotēzi, ka šīs mikro uzturvielas samazina kardiovaskulāro slimību risku tieši, pateicoties homocisteīna līmeņa samazināšanai.

  1. Folskābi un tās lomu cilvēka bioķīmiskajos procesos atklāja pētniece Lūsija Vilsa 1931. gadā. Viņa konstatēja, ka šī uzturviela ir nepieciešama mazasinības novēršanai grūtniecības laikā.
  2. Folijskābe cilvēka veselībai ir ļoti svarīga, tādēļ tā tiek pievienota daudziem produktiem, it sevišķi brokastu pārslām. Procesu, kurā vitamīnus pievieno citiem produktiem, dēvē par bagātināšanu ar vitamīniem. Tādēļ, ja brokastu pārslām ir pievienoti vitamīni, tās ir ar vitamīniem bagātinātas brokastu pārslas.
  3. Folijskābe ir ieguvusi nosaukumu no latīņu vārda “folium”, kas nozīmē “lapa”, jo lapu dārzeņi ir bagātīgs folskābes avots.
  4. Folijskābes trūkums izraisa sarkano asinsķermenīšu skaita samazināšanos organismā, proti, anēmiju jeb mazasinību. Folijskābes deficīta izraisītu anēmiju dēvē par makrocitisko anēmiju. Makrocitisks nozīmē “ar lielām šūnām”. Folijskābes trūkums samazina sarkano asinsķermenīšu skaitu, un organismā cirkulējošie kļūst patiešām lieli.
  5. Folijskābi organisms spēj uzsūkt labāk, turklāt gandrīz divreiz labāk, nekā dabisko folskābi.