Bezmaksas piegāde uz Omniva pakomātiem visā Baltijā pirkumam no 20 eur!
Lavanda (Lavandula angustifolia L.)
Lavandu dabiskais izplatības areāls galvenokārt ir Kanāriju salas, Āfrikas ziemeļi un austrumi, Austrālija, Dienvideiropa, Arābijas pussala un Indija. Lavandas ziedus izmanto aromterapijā, jo tiem piemīt nomierinoša iedarbība uz centrālo nervu sistēmu, kā arī uz elpceļu nervu sistēmu. Tāpat lavandu ļoti plaši izmanto medicīniskiem nolūkiem, piemēram, lietojot iekšķīgi lavandas eļļu saturošas kapsulas, tā veicina ikdienas mierīgumu, noturību pret stresu, aizmigšanu un labu miegu.
Lavanda ir daudzgadīgs lūpziežu jeb panātru dzimtas augs ar tūkstošiem gadu ilgu vēsturi. Mazs, smaržīgs krūms, kura maksimālais augstums ir 80 centimetri un tas ir gan nektāraugs, gan ēteriskās eļļas augs. Lavandām ir pretēji sakārtotas, pelēkzaļas, lancetiskas lapas ar ieritinātu malu. Ziedi divlūpaini, zili vai violetzili, sakopoti neīstos mieturos, kas savukārt veido skraju vārpu ziedneša galā.
Lavandas ģints ietver līdz pat 47 sugām. Dabiskos apstākļos lavandas aug ziemeļu un austrumu Āfrikā, Austrālijā, Arābijas pussalā, Indijā, Kanāriju salās un Dienvideiropā. Tomēr kākultūraugs sastopams visā pasaulē.
Nraugoties uz lielo sugu daudzveidību, izšķirami trīs galvenie veidi: angļu, spāņu un franču lavanda. Lai arī tām ir daudz līdzību, franču un angļu šķirnes var atšķirt pēc izskata, augšanas paradumiem, ziedēšanas laika, aromāta un pielietojuma.
Angļu vai “īstā” lavanda (Lavandula officinalis angustifolia) irdruknāka, ar pilnīgāku ziedu un tieši šo lavandas sugu lielākoties izmanto medicīniskiem nolūkiem.
Tās ziedi satur 3% ēterisko vielu, antocianīnus, fitosterīnus, cukurus, minerālvielas un tanīnus. Lavandas ēteriskās eļļas kvalitatīvais un kvantitatīvais sastāvs ir mainīgs un atkarīgs no genotipa, augšanas vietas, klimatiskajiem apstākļiem, pavairošanas un morfoloģiskajām iezīmēm. Lavandas ēteriskajā eļļā ir vairāk kā 300 dažādas ķīmiskaskompozīcijas, no kurām galvenās ir linalols (daudzums variē no 9.3% līdz 68.8% un tam piemīt šādas ārstnieciskās īpašības: pretiekaisuma, pretkrampju, relaksants, pretsāpju līdzeklis, nomierinošs līdzeklis, antidepresants, pretstresa līdzeklis un anksiolītisks līdzeklis), linalilacetāts (daudzums variē no 1.2% līdz59.4%), lavandulyl acetāts, ocimēns, cineols un terpinen-4-ols. Lavandas ēteriskajai eļļai piemīt labas antioksidanta un pretmikrobu aktivitātes, ja to lieto uz ādas, kā arī būtiska pozitīva ietekme uz gremošanas un nervu sistēmu lietojot iekšķīgi.
Linalols un linalilacetāts tiek uzskatīti par lavandas eļļas galvenajām sastāvdaļām, kas varētu būt saistītas ar miegu veicinošo iedarbību, modulējot glutamāta un GABA iedarbību.
Ir pierādīts, ka lavanda darbojas kā anksiolītisks (trauksmes mazināšanas) līdzeklis un kā nomierinošs līdzeklis, lai palielinātuorganisma relaksāciju un atslābumu, tādējādi veicinot aizmigšanu.
Lavanda mijiedarbojas ar neiromediatoru (ķīmiska viela, kas dabiski veidojas nervu sistēmā, ļaujot nervu šūnām savstarpēji sazināties un to trūkums vai pārmērīgs daudzums var izraisīt dažādus garastāvokļa traucējumus) GABA, lai palīdzētu nomierināt smadzeņu un nervu sistēmas darbību, mazinot uzbudinājumu, dusmas, agresiju un nemieru. Lavanda arī darbojas kā pretsāpju līdzeklis.
Lavandas eļļas toksicitāte nerada bažas. Tādi komponenti kā linalols un linalilacetāts nav mutagēni. Ņemot vēra, ka lavandu lieto arī pārtikā, tā ir droša arī tad, ja to lieto kā medikamentus. Blakusparādības var būt aizcietējumi, caureja un galvassāpes.
Esiet piesardzīgi lietojot sedatīvos medikamentus (centrālo nervu sistēmu nomācošus līdzekļus) kopā ar lavandu, jo tie savstarpēji mijiedarbojas.
Lavanda var izraisīt miegainību un palēninātu elpošanu. Arīsedatīvie līdzekļi (zāles), var izraisīt miegainību un palēninātu elpošanu. Lavandas lietošana kopā ar sedatīviem medikamentiem var izraisīt elpošanas problēmas un/vai pārmērīgu miegainību.
Bezmiegs ir viens no visizplatītākajiem miega traucējumiemiedzīvotāju vidū. Šis traucējums ir arī starp biežākajām sūdzībām primārās veselības aprūpes centros. Lavandu dažādās austrumu tradicionālajās medicīnās sauc par "smadzeņu slotu", jo tā spēj “iztīrīt” galvu līdzīgi kā slota izslauka istabu no gružiem. Tas ir viens no visbiežāk lietotajiem augiem pacientiem ar miega traucējumiem.
Saskaņā ar Eiropas Zāļu aģentūras novērtējuma ziņojumuEMA/HMPC/143183/2010, lavandas eļļa darbojas kā nomierinošs līdzeklis un veicina miegu. Atsevišķi pētījumi ir pierādījuši, ka personas nākamajā rītā pēc lavandas iedarbības ziņoja par lielāku mundrumu un sparu, kā arī lavandas iedarbībā palielinājās non-REM jeb lēnā miega vieglās fāzes stadija un samazinājās nemierīgā miega fāze jeb ātrais miegs (REM - ātrās acu kustības) un tā ilgums.
Vienlaikus paildzinājās pamošanās laiks pēc pirmās aizmigšanas (pamošanās pēc miega sākuma).
Augi un augu izcelsmes zāles dažādu miega traucējumu ārstēšanaiizmantotas ārstnieciskos nolūkos jau gadsimtiem ilgi – arī lavanda.Dažādi, kompleksi bioķīmiski procesi smadzenēs nodrošina mums miegu, t.sk. mijiedarbība ar GABAerģiskajiem signāliem.
Kā galvenais inhibējošais neirotransmiters GABA palīdz uzturēt vispārējo līdzsvaru neironu ierosmes un inhibīcijas centrālajā nervu sistēmā un spēlē vienu no galvenajām lomām smadzeņu attīstībā un darbībā. Tiek uzskatīts, ka vairāk kā 20% no visiem smadzeņu neironiem ir GABAerģiski. Trīs dažādi GABA receptori: GABAA, GABAB un GABAC ir iesaistīti miega un uzbudinājuma regulēšanā (tiesa dažādos apmēros). Visbiežāk lietotās miega zāles iedarbojas tieši uz GABA sistēmām, jo īpaši benzodiazepīna.
Lavandas aktīvās sastāvdaļas var sasaistīt glutamāta N-metil-D-aspartāta receptorus (NMDA) un serotonīna transportētājus. Tiek uzskatīts, ka NMDA receptors ir ļoti svarīgs sinaptiskā plastiskuma kontrolei un un kalpo kā starpnieks atmiņas funkcijai. Miega veicinošie GABAerģiskie neironi ir bezmiega farmakoloģiskās terapijas galvenais mērķis.
Jāsaka gan, ka, neskatoties uz vairāku miega zāļu pieejamību, blakusparādības joprojām ir problēma, un joprojām ir pieprasījums pēc drošākām bezmiega ārstēšanas iespējām. Pētījumi liecina, ka vairākas augu izcelsmes vielas t.sk. lavandā sastopamās, var kalpot kā miegu veicinošas, modulējot GABAerģisko signālu pārraidi smadzenēs. Augu izcelsmes produktu drošums un plašā pieņemšana(blakusparādību neesamība) pacientu vidū ir spēcīgs arguments dotpriekšroku augiem, nevis rūpnieciski ražotām zālēm.
L-triptofāns (L-Tryptophan)
L-triptofāns ir neaizstājamā aminoskābe, dabisko olbaltumvielu sastāvdaļa. Augi un mikroorganismi triptofānu spēj sintezēt no indola un serīna. L-triptofāns ir svarīgs daudziem ķermeņa orgāniem. L-triptofānu organisms neražo, tāpēc tā uzņemšanai ir jāpievērš uzmanība. Pēc L-triptofāna absorbcijas no pārtikas,organisms daļu no tā pārvērš par 5-HTP (vielmaiņas starpprodukts neirotransmitera serotonīna biosintēzē) un pēc tam par serotonīnu.
Hopkinss un Kols atklāja triptofānu 1900. gadu sākumā pēc tam, kad to izdalīja no kazeīna proteīna, savukārt, Ellingers un Flamandspēc neilga laika noteica tā molekulāro struktūru. L-triptofāns (t.i., triptofāns) ir viena no astoņām neaizvietojamām aminoskābēm (aminoskābēm, kuras cilvēka organismā nevar sintezēt un kuras ir jāsaņem ar uzturu). Tātad L-triptofāns ir unikāla proteīna aminoskābe, kurai ir indola gredzens. Indols ir tipisks slāpekļa heterocikliskais aromātiskais savienojums, kas plaši izplatīts mūsu ikdienas produktos un dabiskajā vidē. Indola gredzens atrodas daudzos alkaloīdos, fitohormonos, augu ziedu eļļās, pigmentos un olbaltumvielās. Tā kā indola kodolam ir plašs bioloģisko aktivitāšu spektrs, to plaši izmanto farmācijas rūpniecībā.
Pēc L-triptofāna iekļūšanas dažādos organisma audos un šūnās, tastiek iekļauts olbaltumvielu metabolismā un sintēzē, kā arī tas varpiedalīties dažādos vielmaiņas procesos atkarībā no specifisku enzīmu aktivitāšu izpausme audos.
L-triptofāns ir vienīgais perifēri un centrāli ražotā serotonīna prekursors. Serotonīns regulē nervu sistēmas līdzsvaru, psihisko stabilitāti, garastāvokli un arī miegu. Savukārt, no serotonīna sintezējas melatonīns. Kā melatonīna "izejas materiāls" serotonīns palīdz regulēt miega ciklus un iekšējo pulksteni. Ir pierādīts, ka tieši melatonīnam ir noteicoša loma miega kvalitātē. Melatonīns ir bioloģiski aktīva viela, kas veidojas mūsu smadzenēs nakts laikā (tumsā) un regulē mūsu organisma bioritmus – miega un nomoda ciklu. Gan melatonīns, gan arī serotonīns veidojas no neaizvietojamās aminoskābes L-triptofāna, kuru mēs varam uzņemt tikai ar uztura vai uztura bagātinātāju palīdzību. Ievērojams L-triptofāna daudzums atrodams dažādos sieru veidos un gaļā.
L-triptofānu saturoši uztura bagātinātāji ir droši, ja tos nelieto ilgstoši. L-triptofāns var izraisīt dažas blakusparādības, piemēram, miegainību, sāpes vēderā, vemšanu, caureju, galvassāpes, neskaidru redzi, reiboni, sirdsklauves un kā arī citas.
L-triptofāns var traucēt daudzu dažādu zāļu darbību. Nelietojiet L-triptofānu, ja lietojat antidepresantus, kas pazīstami kā selektīvie serotonīna atgriezeniskās saistes inhibitori (SSAI), MAO inhibitori, tricikliskie antidepresanti un netipiski antidepresanti. Tas var izraisīt dzīvībai bīstamu stāvokli, ko sauc par serotonīna sindromu. Serotonīna sindroma simptomi ir:
- • Ārkārtīga trauksme
- • Sirdsklauves
- • Delīrijs
- • Smagas muskuļu spazmas
- • Paaugstināta ķermeņa temperatūra
L-triptofāna piedevas nav ieteicamas grūtniecēm.
Pirms L-triptofāna lietošanas konsultējieties ar savu ārstu, ja Jums ir aknu ciroze.
Vienmēr pastāstiet savam ārstam par jebkādiem uztura bagātinātājiem, ko lietojat, ieskaitot dabiskos un bez receptes iegādātos uztura bagātinātājus. Tādā veidā ārsts var pārbaudīt iespējamās blakusparādības vai mijiedarbību ar jebkādām zālēm.
L-triptofāna galvenā loma cilvēka organismā ir daļa no proteīnu sintēzes. Tā kā triptofāns no visām organismā esošajām aminoskābēm ir atrodams viszemākajā koncentrācijā, tas ir salīdzinoši mazāk pieejams un tiek uzskatīts, ka tam ir proteīnu sintēzes ātrumu ierobežojoša loma. Triptofāns ir arī divu svarīgu vielmaiņas procesu: kinurenīna sintēzes un serotonīna sintēzes perkusors (viela, kas iesaistīta reakcijā, kuras rezultātā veidojas mērķa viela - vielmaiņas ceļa starpposma dalībnieks).
Attiecīgi, serotonīns tiek sintezēts no cilvēka organismā neaizvietojamās aminoskābes - L-triptofāna, savukārt, serotonīns regulē noskaņojumu, uzlabo miega kvalitāti un ēstgribu. Būtiski, ka serotonīns piedalās arī dopamīna regulācijā - ja tas trūkst veicina tā izdalīšanos, ja dopamīns ir par daudz - palīdz piebremzēt tā izdalīšanos. Tiek uzskatīts, ka zems serotonīna līmenis ir cieši saistīts ar depresiju, trauksmi, miega traucējumiem, svara pieaugumu un citām veselības problēmām. Ja organismā ir serotonīna deficīts, tad cilvēkam pasliktinās garastāvoklis, pieaug pesimistisks un apātisks noskaņojums, kā rezultātā zūd vēlme kaut ko darīt.
Vairākas laboratorijas ir pierādījušas L-triptofāna pozitīvo efektu uz miega kvalitāti, kā arī to, ka triptofāns samazina laiku, kas nepieciešams, lai tie pacienti, kuriem ir viegls bezmiegs vai ilgs aizmigšanas laiks, aizmigtu.
Lietojot triptofānu, nav konstatēta nekāda ietekme uz modrību nākamajā dienā. Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu bezmiegu triptofāns nav tik efektīvs kā standarta miega līdzekļi.
Kopumā varam teikt, ka serotonīns regulē nervu sistēmas līdzsvaru, psihisko stabilitāti, garastāvokli un arī miegu, ir “izejas materiāls” melatonīnam. Savukārt ir pierādīts, ka tieši melatonīnam ir noteicoša loma miega kvalitātē. Gan melatonīns, gan arī serotonīns veidojas no neaizvietojamās aminoskābes L-triptofāna, kuru mēs varam uzņemt tikai ar uztura vai uztura bagātinātāju palīdzību.
Tomēr, kad triptofāns tiek uzņemts kā daļa no uztura, tam pievienojas citas lielas neitrālas aminoskābes, kas sacenšas par sistēmu, kas tās visas transportē smadzenēs. Tā rezultātā triptofāna uzņemšana ar uzturu, atšķirībā no triptofāna uztura bagātinātājuveidā, nepaaugstina triptofāna līmeni smadzenēs. Tādējādi populārais mīts, ka piena glāzei pirms gulētiešanas ir nomierinošaiedarbība, jo tajā ir triptofāns, ir maldīgs.
D vitamīns
D vitamīns ir prohormons (hormonu prekursors) taukos šķīstošo vitamīnu grupā. Ir pieci D vitamīna veidi — sākot no D1 līdz D5, kur izplatītākās ir divas formas: D3 vitamīns jeb holekalciferols un D2 vitamīns jeb ergokalciferols.
D vitamīns palīdz regulēt kalcija un fosfāta daudzumu organismā un tas ir nepieciešamas, lai saglabātu kaulu, zobu un muskuļu veselību. Pētījumos ir secināts, ka D vitamīna deficīts ir saistāms ar depresiju un neirokognitīvo disfunkciju, vairākiem ļaundabīgiem audzējiem un vispārēju mirstības palielināšanos. Jauni pētījumi pierāda būtisku D vitamīna lomu optimāla miega uzturēšanā un regulēšanā, kā arī savstarpējo saistību starp D vitamīna koncentrāciju, miega ilgumu un kaulu vielmaiņu. D vitamīns var modulēt iedzimto un adaptīvo imūnreakciju. Savukārt šī vitamīna deficīts ir saistīts ar paaugstinātu autoimunitāti, kā arī paaugstinātu uzņēmību pret infekcijām.
D vitamīns ir prohormons, kas pieder taukos šķīstošo vitamīnu grupai; tas tiek sintezēts organismā, kad saules ultravioletais B (UVB) starojums mijiedarbojas ar prekursoru molekulu, 7-dehidroholesterīnu (7-DHC), ādā (lai gan tiek lēsts, ka veseliem cilvēkiem iekšēja D vitamīna ražošana veido 90% no kopējā daudzuma, neliels D vitamīna daudzums tiek saņemts arī no uztura un papildus piedevām). Pēc tam D vitamīns tiek transportēts asinīs (saistīts ar D vitamīnu saistošo proteīnu) uz aknām, kur tas tiek hidroksilēts līdz 25-hidroksivitamīnam D (25-(OH)D). 25-(OH)D tālāk pārvēršas metaboliski aktīvajā formā 1α, 25-dihidroksivitamīns D (1α, 25-(OH)2D), galvenokārt nierēs. D vitamīns regulē kalcija jonu un fosfātu daudzumu un uzsūkšanos tievajā zarnā, nodrošina kaulu un zobu veidošanos, kā arī palīdz nostiprināt imūnsistēmu.
Tātad, lai vitamīns D aktivizētos, nepieciešamas divas metabolas pārvērtības – vispirms aknās – hidrolizācija 25. pozīcijā (25(OH)D) un tad nierēs – 1-α- hidrolizācija, pēc kuras aktīvais vitamīns D spēj saistīties ar vitamīna D receptoriem, lai piedalītos gēnu transkripcijā un regulētu jonu (Ca/P) homeostāzi.
Ja apskatām D vitamīna izplatītākās formas D2 (ergokalciferols vai kalciferols) un D3 (holekalciferols), tad ir zināms, ka ergokalciferolu galvenokārt iegūst no augu izcelsmes avotiem, ko veido UVB starojumsaugu un sēņu šūnu membrānās.
Turklāt D2 vitamīns ir sintētiska molekula, ko lieto pārtikas produktu uzlabošanai - pievieno maizei, graudaugiem un piena produktiem, kā arī lieto uztura bagātinātājos. Savukārt D3 vitamīns tiek iegūts no “dzīviem” avotiem, piemēram, zivju eļļas, dzīvnieku aknām un olas dzeltenumiem. Tieši D3 vitamīns veidojas arī ādā no provitamīna D3 (7-DHC).
D vitamīna deficīts tiek uzskatīts par miega riska faktoru, jo pētījumos ir novērota D vitamīna un miega ilguma korelācija. Miega pētījumi ir parādījuši, ka zemāks D vitamīna līmenis ir saistīts ar īsu miega ilgumu visa vecuma cilvēkiem.
D vitamīna būtiska funkcija ir aktivēt T leikocītus – šūnas, kas faktiski atklāj un iznīcina svešus mikroorganismus, piemēram, vīrusus. Tādēļ uz visu balto asins šūnu (leikocītu) virsmām atrodas D vitamīna receptori. D vitamīns var modulēt iedzimtās un adaptīvās imūnās atbildes. Tā deficīts ir saistīts ar paaugstinātu autoimunitāti, kā arī paaugstinātu uzņēmību pret infekcijām. Tā kā imūnās šūnas autoimūno slimību gadījumā reaģē uz D vitamīnu pozitīvi, tam ir labvēlīga ietekme šo slimību kontrolē.
D vitamīna deficīts var rasties dažādu iemeslu dēļ:
D vitamīna deficīts var izraisīt kaulu blīvuma samazināšanos, kas var veicināt osteoporozi un kaulu lūzumus. Ir novērots, ka personām ar D vitamīna trūkumu ir “caurs” un nenoturīgs miegs, kā arī citi miega traucējumi.
Smags D vitamīna trūkums var izraisīt arī citas slimības. Bērniem tas var izraisīt rahītu. Rahīts ir reta slimība, kuras rezultātā kauli kļūst mīksti un liecas. Pieaugušajiem smags D vitamīna deficīts izraisa osteomalāciju. Osteomalācija izraisa vājus kaulus, kaulu sāpes un muskuļu vājumu.
Pētnieki pēta D vitamīnu, lai noskaidrotu tā iespējamo saistību ar vairākiem veselības traucējumiem, tostarp diabētu, augstu asinsspiedienu, vēzi un autoimūnām slimībām, piemēram, multiplo sklerozi.
Ir daži pārtikas produkti, kas dabiski satur D vitamīnu: treknas zivis(piemēram, lasis, tuncis un skumbrija), liellopu aknas, siers, sēnes un olu dzeltenumi.
D vitamīnu var iegūt arī no bagātinātiem pārtikas produktiem. Varat pārbaudīt pārtikas produktu etiķetes, lai uzzinātu, vai pārtikā ir D vitamīns. Pārtikas produkti, kuriem bieži tiek pievienots D vitamīns, ir:piens, brokastu pārslas un apelsīnu sula.
Pieaugušiem cilvēkiem bez D vitamīna deficīta ieteicamā D vitamīna dienas deva ir 15 mcg jeb 600 IU, pēc 70 gadu vecuma: 20 mcg jeb 800 IU.
Pārmērīgs D vitamīna daudzums ir toksisks. Tā kā D vitamīns palielina kalcija uzsūkšanos kuņģa-zarnu traktā, D vitamīna toksicitāte izraisa izteiktu hiperkalciēmiju, hiperkalciūriju un augstu seruma 25(OH) līmeni. Hiperkalciēmija savukārt var izraisīt sliktu dūšu, vemšanu, muskuļu vājumu, neiropsihiskus traucējumus, sāpes, apetītes zudumu, dehidratāciju, poliūriju, pārmērīgas slāpes un nierakmeņus.
Ārkārtējos gadījumos D vitamīna toksicitāte izraisa nieru mazspēju, mīksto audu pārkaļķošanos visā ķermenī (tostarp koronārajos asinsvados un sirds vārstuļos), sirds aritmijas un pat nāvi.
D vitamīna papildus lietošana var mijiedarboties ar vairāku veidu medikamentiem. Personām, kas regulāri lieto šīs un citas zāles, būtu ieteicams apspriest ar savu veselības aprūpes speciālistu D vitamīna lietošanu un devas.
Orlistat
Svara zaudēšanas līdzeklis Orlistat (Xenical® un alli®) kopā ar diētu ar samazinātu tauku saturu var samazināt D vitamīna uzsūkšanos no pārtikas un uztura bagātinātājiem, tādējādi samazinot 25(OH)D līmeni.
Statīni
Statīnu zāles samazina holesterīna sintēzi. Tā kā endogēnais D vitamīns ir iegūts no holesterīna, statīni arī var samazināt D vitamīna sintēzi. Turklāt liela D vitamīna uzņemšana, īpaši no uztura bagātinātājiem, var samazināt atorvastatīna (Lipitor®), lovastatīna (Altoprev® un Mevacor®) un simvastatīna (FloLipid™ un Zocor®) iedarbību, jo šie statīni un D vitamīns savstarpēji konkurē par vienu un to pašu metabolizējošo enzīmu.
Steroīdi
Lai mazinātu iekaisumu, bieži tiek izrakstīti kortikosteroīdu medikamenti: budesonīds, prednizolons, prednizons, deksametazons, hidrokortizons un metilprednizolons (piemēram, Deltasone®, Rayos® un Sterapred®). Šīs zāles var samazināt kalcija uzsūkšanos un traucēt D vitamīna metabolismu.
Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi
Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi (piemēram, Hygroton®, Lozol® un Microzide®) samazina kalcija izdalīšanos ar urīnu. Šo diurētisko līdzekļu kombinācija ar D vitamīna piedevām (kas palielina kalcija uzsūkšanos zarnās) var izraisīt hiperkalciēmiju, īpaši gados vecākiem cilvēkiem un personām ar novājinātu nieru darbību vai hiperparatireozi.
D vitamīns ir prohormons, kas pieder pie taukos šķīstošo vitamīnu grupas. Lai gan tradicionāli ir pierādīts, ka D vitamīns ir iesaistīts kalcija homeostāzē un kaulu veselībā, jaunākie pētījumi ir atklājuši pozitīvu saistību starp D vitamīnu un miegu. Jo īpaši, klīniskie pētījumi ar cilvēkiem, liecina, ka zems D vitamīna līmenis ir saistīts ar sliktu miegakvalitāti un īsu miega ilgumu. D vitamīna receptori ir atrasti smadzeņu reģionos, kas iesaistīti miega regulēšanā, un šķiet, ka D vitamīns ir iesaistīts miega un nomoda cikla regulēšanā.
Kā mēs zinām, D vitamīnam ir nozīmīga loma kaulu homeostāzē un zems šī vitamīna līmenis ievērojami korelē ar zemu kaulu minerālo blīvumu (KMB). Miegs ir svarīgs kaulu vielmaiņas faktors un pētījumi ir atklājuši saistību starp miega ilgumu un KMB. Vairākos
pašnovērtējumu pētījumos ir ziņots, ka miega ilguma samazināšanās ir saistīta ar KMB samazināšanos un kortikālā kaula biezumu.
Saskaņā ar pētījumiem, miega ilgums mazāk nekā 5 - 6 stundas ir saistīts ar zemāku KMB un lielāku osteoporozes risku pieaugušajiem. Bērniem īss miega ilgums (<8 h) var būt saistīts ar kaulu masas uzkrāšanās traucējumiem īpaši straujas augšanas periodos. Hronisks miega trūkums var tieši ietekmēt kaulu vielmaiņu. Šie atklājumi liecina, ka miega trūkums var būt riska faktors sliktākai skeleta veselībai kaulu vielmaiņastraucējumu dēļ, var pasliktināt kaulu mikroarhitektūru un samazināt KMB.
Rezumējot, pastāvīgs D vitamīna deficīts var ietekmēt miega ilgumu, savukārt nepilnvērtīgs miegs rada risku kaulu lūzumiem un osteoporozei dēļ traucētas kaulu vielmaiņas.
Tādu infekcijas slimību ārstēšanai kā tuberkuloze, D vitamīns neapzināti ir jau lietots pirms efektīvu antibiotiku parādīšanās. Tuberkulozes slimniekus nosūtīja uz sanatorijām, tā saucamajām “saules peldēm”, kur ārstēšana sevī ietvēra saules gaismas iedarbību, tādējādi nogalinot tuberkulozi. Arī mencu aknu eļļa, kas ir bagātīgs D vitamīna avots, ir izmantota tuberkulozes ārstēšanai, kā arī vispārējai pastiprinātai aizsardzībai pret infekcijām.
D vitamīna labvēlīgā ietekme uz organisma aizsardzību daļēji ir saistīta ar tā ietekmi uz iedzimto imūnsistēmu. Ir zināms, ka makrofāgi atpazīst lipopolisaharīdus (pazīstami kā endotoksīni, kas veidojas, ejot bojā baktērijām), izmantojot TLR receptorus, kas izraisa imūnšūnu reakciju. TLR iesaistīšanās izraisa notikumu kaskādi, kas ražo pretmikrobu peptīdus ar spēcīgu baktericīdu aktivitāti, kas izjauc baktēriju šūnu membrānas, piemēram, katelicidīnu un beta defensīnu.
Ar tiešu D vitamīna piedalīšanos, mūsu ķermenis ražo vairāk nekā 200 pretmikrobu peptīdus, no kuriem spēcīgākais ir tieši katelicidīns, dabiska plaša spektra antibiotika. Šis fakts izskaidro D vitamīna terapijas efektivitāti visu veidu akūtu elpceļu vīrusu infekciju ārstēšanā.
Kopumā D vitamīns palīdz samazināt vīrusu replikāciju, inducējot defensīnus un katelicidīnus, un minimizē kopējo citokīnu (bioķīmiski aktīvas imūnās sistēmas savstarpējās saziņas proteīnu molekulas, ko imūnās sistēmas šūnas ražo, lai iedarbotos uz citām imūnšūnām) daudzumu, kas traumē plaušu gļotādu ar iekaisumu izraisošu pneimoniju, kā arī palīdz paaugstināt pretiekaisuma citokīnus.
Kalifornijas magone (Eschscholzia californica L.)
Kalifornijas magoni medicīnā lieto miega traucējumu (bezmiega), sāpju, nervu uzbudinājuma, kā arī urīnpūšļa un aknu slimību gadījumos. Kalifornijas magone satur dažādus dabiskus savienojumus, tostarp vairākus alkaloīdus, kas atrodami tikai šajā augā. Nomierinošās, trauksmes mazinošāsun pretsāpju iedarbības dēļ šis augs tiek izmantots farmācijā daudzās valstīs. Kalifornijas magonē konstatētie alkaloīdi iedarbojas uz GABA (gamma aminosviestskābes) receptoriem, kuru galvenā loma ir samazināt neironu uzbudināmību visā nervu sistēmā.
Kalifornijas magones ir magoņu dzimtas (Papaveraceae) ešolciju ģints augi. Tās, atkarībā no augšanas vietas, iedala divās lielās apakšsugās E.californica subsp. californica un E.californica subsp. mexicana.
Kalifornijas magones dabīgais izplatības areāls ir ASV (štati: Kalifornija, Oregona, Vašingtona, Nevada, Arizona, Ņūmeksika) un Meksika (štati: Sonora un Baja California), taču tas kā košumaugs ir izplatīts visā pasaulē.
Kalifornijas magone ir viengadīgs (vietās, kur nav to dabīgais augšanas areāls) vai daudzgadīgs 130-152 cm garš augs. Ziedi ir no dzeltenas līdz oranžai krāsai. Zied no februāra līdz septembrim (dabīgajās izplatības vietās)un ziediem piemīt specifisks aromāts.
Kalifornijas magoņu lapas indiāņi esot izmantojuši kā ārstniecības līdzekli, bet putekšņus – kosmētikā. Sēklas, savukārt, var izmantot kulinārijā.
Kalifornijas magones ir pazīstamas ar to nomierinošo, trauksmi mazinošo un miegu veicinošo iedarbību. Šis efekts tiek saistīts ar protopīnu un alokriptopīnu. Abi alkaloīdi darbojas kā vāji stimulatori - GABA receptoru ierosinātāji (agonisti) un kā acetilholīnesterāzes inhibitori, kas novērš acetilholīna (ACh) sadalīšanos un palielina darbības ilgumu un ACh līmeni nervu galos, ko sauc par sinapsēm. Cits no šī auga izolēts aporfīna alkaloīds, proti, N-metillaurotetanīns (NMT), darbojas kā serotonīna 5HT1AR receptoru bloķētājs (antagonists). Ir konstatēts, ka protopīns un alokriptopīns bloķē cilvēka serotonīna un noradrenalīna transportētājus (hSERT un NERT) un tiem piemīt antidepresantiem līdzīga iedarbība.
Kalifornijas magonēs, bez minētiem alkaloīdiem, ir arī citi aktīvi komponenti: alkaloīdi - kriptopīns un helidonīns, kā arī flavonoīdi unglikozīdi.
Kalifornijas magonēm nav narkotiskas iedarbības un tās ir pilnīgi drošas lietošanā. Tas nav opiātu dzimtas augs. Ja opija magonēm ir dezorientējoša iedarbība, Kalifornijas magonēm ir normalizējoša iedarbība uz cilvēka fizioloģiju un psiholoģiju. Alkaloīdiem ir nomierinoša un relaksējoša iedarbība uz ķermeni un prātu, bet tie darbojas maigi.
Kalifornijas magones ir drošas lielākajai daļai cilvēku, ja tās pareizi lieto iekšķīgi līdz trīs mēnešiem. Nav pietiekami daudz pētījumu par Kalifornijas magones lietošanas drošību, lietojot tās ilgstoši.
Ja plānota kirurģiska iejaukšanās: Kalifornijas magones iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, izraisot miegainību un citas pazīmes. Pastāv iespējamība, ka Kalifornijas magones var pārāk palēnināt centrālo nervu sistēmu, ja to lieto kopā ar anestēziju un/vai citām zālēm, ko lieto operācijas laikā un pēc tās. Pārtrauciet lietot Kalifornijas magoņu preperātus vismaz 2 nedēļas pirms plānotās operācijas.
MIJIEDARBĪBA
Sedatīvie medikamenti (benzodiazepīni un CNS nomācoši līdzekļi )
Mijiedarbības novērtējums: Mērens. Esiet piesardzīgi, lietojot šo kombināciju. Runājiet ar savu veselības aprūpes speciālistu.
Kalifornijas magones var izraisīt miegainību. Kalifornijas magoņu lietošana kopā ar sedatīviem medikamentiem var izraisīt pārāk lielu miegainību.
Dažas no šīm nomierinošajām zālēm ir klonazepāms (Klonopīns), diazepāms (Valium), lorazepāms (Ativan), fenobarbitāls (Donnatal), zolpidēms (Ambien) un citi.
Kalifornijas magones nav ieteicams lietot:
Bezmiegs tiek definēts kā grūtības aizmigt vai uzturēt noturīgu miegu, ko izraisa dienas notikumu radītās sekas un nav saistīts ar vides apstākļiem vai nepietiekamu miega ilgumu. Starptautiskajā miega traucējumu klasifikācijā bezmiegs tiek uzskatīts par hronisku, ja tas saglabājas ilgstoši - vismaz trīs mēnešus ar biežumu vismaz trīs reizes nedēļā. Citos gadījumos bezmiegs tiekdefinēts kā īslaicīgs un to var uzskatīt par koriģējošu, akūtu vai ar trauksmi saistītu bezmiegu.
Augu izcelsmes zāļu komiteja (HMPC) un Eiropas zāļu aģentūra (EMA) ir secinājušas, ka Kalifornijas magoni var lietot vieglu garīga stresa simptomu mazināšanai un kā miega līdzekli.
Kalifornijas magoņu sedatīvās un anksiolītiskās īpašības ir pierādītasvairākos preklīniskos pētījumos. Lietojot šo augu, tika novērota miega laika pagarināšanās un samazināta kustību aktivitāte miega laikā.
Kalifornijas magones ķīmiskais sastāvs, tāpat kā visām citām magoņu dzimtas pārstāvēm, ir bagāts ar alkaloīdiem, jo īpaši protopīnu, berberīnu, alokriptopīnu, esholcīnu, kalifornidīnu. Augā ir atrasti flavonoīdi, jo īpaši rutoze. Kalifornijas magone satur dažādus karotinoīdus, piemēram, zeaksantīnu, kas nosaka auga krāsu.
Ārstnieciskās īpašības ir saistītas ar tās ķīmiskajā sastāvā esošiemalkaloīdiem. Pateicoties tieši alkaloīdiem, Kalifornijas magonei ir nomierinoša, spazmolītiska un pat pretsāpju iedarbība uz cilvēka ķermeni.
Ar Kalifornijas magones palīdzību var normalizēt miegu, atbrīvoties no bezmiega un alkaloīdu viegli spazmolītiskā un nomierinošā iedarbība ļauj izmantot auga ekstraktu psiholoģisku un fizisku problēmu un nervu traucējumu ārstēšanai.
Kalcijs
Kalcijs palīdz veidot kaulus un zobus un ir būtisks nervu, enzīmu, sirds, muskuļu un asins recēšanas funkcijām. Nepietiekama šī minerāla uzņemšana var izraisīt kaulu vājumu un palielināt lūzumu risku gados vecākiem cilvēkiem. Kalcijs ir dabisks miega līdzeklis, kas var palīdzēt aizmigt un nodrošināt mierīgu miegu, jo kalcijs palīdz smadzenēm izmantot aminoskābi triptofānu, lai ražotu miegu izraisošu dabīgu hormonu – melatonīnu, kas palīdz iemigt un uzturēt miegu.
Kalcijs ir minerāls, kas visbiežāk asociējas ar veseliem kauliem un zobiem, lai gan tam ir arī svarīga loma asins recēšanā, palīdzot muskuļiem sarauties. Vienlaikus kalcijs regulē normālu sirds ritmu un nodrošina nervu funkcijas, kā arī piedalās hormonu darbības regulācijā, mazina neiromuskulāro uzbudinājumu, piedalās B12 vitamīna uzsūkšanā un izmantošanā. Apmēram 99% no ķermenī sastopamā kalcija atrodas kaulos, bet atlikušais 1% atrodas asinīs, muskuļos un citos audos.
Asins plazmā kalcijs ir trīs veidos: 41% saistīts ar olbaltumiem un šādā veidā tas nevar šķērsot kapilāru membrānu; 9% kombinācijā ar anjoniem un starpaudu šķidrumu, spēj šķērsot kapilāru membrānu un 50% ir jonizēts un spēj šķērsot kapilāru membrānu. Kalcijam ir liela nozīme šūnu un ekstracelulārā (ārpus šūnu) šķidruma apmaiņā.Kalcija joni ir nepieciešami nervu impulsu pārvadē.
Neironos kalcijs ir galvenais elements un tas veic daudzus uzdevumus. Tas palīdz izplatīt elektriskos signālus pa aksoniem(nervu šūnu izaugumiem, kas novada nerva impulsus uz citām nervu šūnām). Tas iedarbina sinaptiskos savienojumus, lai nogādātuneirotransmiterus (pārnes nervu impulsu no sinapses uz šūnu)sinapsēs. Kalcijs ir iesaistīts arī atmiņas veidošanā, vielmaiņā un šūnu augšanā.
Visas šūnas no primitīviem vienšūnas organismiem līdz augsti diferencētiem neironiem smadzeņu garozā ir atkarīgas no kalcija metabolisma. Šis elements ir svarīgs dzīvos organismos, sevišķi šūnu fizioloģijā, kur Ca2+ kustība iekšā un ārā citoplazmā darbojas par signālu daudziem šūnu procesiem.
Uztura bagātinātājos kalcijs ir sastopams dāžādās formās, kur katrs no savienojumiem satur dažādu kalcija daudzumu jeb pamatvielu,elementāro kalciju. Uztura bagātinātājos visbiežāk tiek izmantotas šādas kalcija formas:
- • Kalcija karbonāts (40% elementārā kalcija)
- • Kalcija citrāts (21% elementārā kalcija)
- • Kalcija laktāts (13% elementārā kalcija)
- • Kalcija glikonāts (9% elementārā kalcija)
Kalcija karbonātā elementārā kalcija daudzums ir būtiski lielāks pār citiem savienojumiem, tomēr ir nepieciešams skābs ēdiens vai dzēriens, lai tas uzsūktos. Savukārt kalcija citrātā esošā skābe veicina savienojuma uzsūkšanos samazināta skābuma vidē un tas var būt efektīvāks cilvēkiem, kas lieto kuņģa skābi samazinošus preparātus.
Ilgstošs kalcija deficīts var izraisīt izmaiņas zobos (zobi pēkšņi var kļūt jutīgāki, mīkstāki un vieglāk ievainojami; var gadīties, ka uzkožot uz kāda cietāka ēdiena, zobs vienkārši pārlūst), kataraktu, izmaiņas smadzenēs un osteoporozi, kas izraisa kaulu trauslumu.
Kalcija deficīta pazīmes:
Personai ar kalcija deficītu var rasties:
- • muskuļu sāpes, krampji un spazmas,
- • sāpes augšstilbos un rokās, ejot vai kustoties,
- • nejutīgums un tirpšana rokās, kājās un pēdās, kā arī ap muti.
Šie simptomi var parādīties un izzust, taču tiem nav tendence izzust līdz ar aktivitāti. Ekstrēmākas sajūtas var liecināt par smagāku deficītu, kas var izraisīt: krampjus, aritmiju un pat nāvi.
Zems kalcija līmenis var izraisīt ārkārtēju nogurumu, kas ietver enerģijas trūkumu un vispārēju gausuma sajūtu. Tas var izraisīt arī bezmiegu. Nogurums, kas saistīts ar kalcija deficītu, var ietvert arī reiboni un dubultošanos, ko raksturo fokusa trūkums, aizmāršība un apjukums.
Ilgstošs kalcija deficīts var izraisīt:
- • sausu ādu
- • sausus, lauztus vai trauslus nagus
- • lūztošus matus
- • alopēciju, kas izraisa matu izkrišanu plankumu veidā
- • ekzēmu vai ādas iekaisumu, kas var izraisīt niezošus vai sausus plankumus
- • psoriāzi
Kauli labi uzglabā kalciju, taču, lai tie būtu spēcīgi, ir nepieciešams augsts kalcija līmenis. Ja kopējais kalcija līmenis ir zems, organisms var novirzīt daļu kalcija no kauliem uz organismam nepieciešamajiem procesiem, padarot tos trauslus un pakļautuslūzumiem.
Laika gaitā pārāk maz kalcija var izraisīt osteopēniju - minerālu blīvuma samazināšanos kaulos. Tas var izraisīt osteoporozi, kuras rezultātā kauli kļūst plānāki un neaizsargāti pret lūzumiem, kā arī sāpes un stājas problēmas.
Daži pētījumi liecina, ka kalcija deficīts var būt saistīts ar garastāvokļa traucējumiem, tostarp depresiju.
Ikvienam, kuram ir aizdomas, ka kalcija deficīts veicina depresijas simptomus, jākonsultējas ar ārstu. Pēc kalcija līmeņa pārbaudes ārsts var ieteikt uzņemt apildus kalciju.
Lai organisms varētu izmantot kalciju, ir vērts zināt dažas nianses:
- • kopā ar kalciju ir nepieciešams D vitamīns – abi palīdz viens otram pildīt savas funkcijas;
- • lai kalcijs stiprinātu kaulus un zobus, pietiekami jāuzņem fosfors;
- • nepieciešami attiecīgi fermenti kuņģa zarnu traktā, kas uzņemto kalciju izšķīdina;
- • pārmērīga kafijas, sāls lietošana veicina kalcija izdalīšanos no organisma;
- • kaulu aplaupītāji ir arī skābeņskābe, kas ir atsevišķu dārzeņu, piemēram, rabarberu un spinātu, sastāvā;
- • kakao un melnā tēja negatīvi iespaido kalcija uzsūkšanos organismā;
- • negatīvs efekts uz kalcija absorbciju ir lielam cukura, sāls, fosfātu un tauku daudzumam uzturā. Ātrās uzkodas, veikalos gatavi nopērkamie ēdieni, gaļas un desu izstrādājumi satur sevišķi lielu daudzumu fosfātu, tāpēc to patēriņam vēlams būt samērīgam;
- • uzsūkšanos kavē trekna un taukaina barība, baltmaize, kviešu klijas. Uzsūkšanos var veicināt C vitamīns un to saturošie produkti;
- • ikviena gastroenteroloģiska rakstura slimība mazina kalcija uzsūkšanās spēju.
Daži pārtikas produkti, kas ir bagāti ar kalciju: piena produkti, piemēram, piens, siers un jogurts; pupiņas; vīģes; brokoļi; tofu; sojas piens un spināti.
Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots kalcija deficīts, dienā būtu nepieciešami 1000 mg kalcija, personām pēc 51 gada vecuma – 1200 mg dienā.
Pastāv apgriezta sakarība starp kalcija uzņemšanu un uzsūkšanos. Kalcija uzsūkšanās no pārtikas ir aptuveni 45%, ja tiek uzņemti 200 mg dienā, bet tikai 15%, ja uzņemšana pārsniedz 2000 mg dienā. Vecums var ietekmēt arī ar uzturu uzņemto kalcija uzsūkšanos. Zīdaiņiem un maziem bērniem, kam nepieciešams ievērojams daudzums, lai izveidotu kaulus, kalcija uzsūkšanās ar uzturu ir pat 60%, bet pieaugušā vecumā tā samazinās līdz aptuveni 25% un turpina samazināties līdz ar vecumu.
Lietojot kalcija preperātus, var tikt novērota vēdera uzpūšanās, gāzes un aizcietējumi. Ļoti lielas kalcija devas var izraisīt nierakmeņus.
Mijiedarbība. Ja regulāri lietojat kādas recepšu vai bezrecepšu zāles, jautājiet savam ārstam, vai ir droši lietot papildus kalcija piedevas. Kalcijs var mijiedarboties ar zālēm sirds slimību, diabēta, epilepsijas un citu slimību ārstēšanai. Lielas D vitamīna devas var izraisīt bīstami augstu kalcija līmeni. Lielas kalcija devas var arī neļaut Jūsu ķermenim absorbēt minerālvielas, piemēram, dzelzi un cinku. Centieties lietot kalciju ar intervālu no vienas līdz divāmstundām pirms vai pēc citu uztura bagātinātāju vai medikamentu lietošanas. Ja gadījumā Jūs lietosiet kalciju vienlaikus ar citiem medikamentiem vai uztura bagātinātājiem, tie var savstarpēji saistīties ar šiem produktiem, un tie izdalīsies no jūsu ķermeņa neuzsūkušies.
Kalcija uztura bagātinātāji var mijiedarboties vai traucēt noteiktu zāļu lietošanu, un dažas zāles var pazemināt kalcija līmeni organismā. Šeit ir daži piemēri:
Riski. Ja Jums ir nieru slimības, sirds problēmas, sarkoidoze vai kaulu audzēji, nelietojiet kalcija piedevas, ja vien to neiesaka ārsts.
Pārdozēšana. Augsts kalcija līmenis asinīs var izraisīt sliktu dūšu, sausu muti, sāpes vēderā, neregulāru sirdsdarbību, apjukumu un pat nāvi.
Kalcijs ir tieši saistīts ar mūsu miega cikliem. Vienā pētījumā, kas publicēts “European Neurology Journal”, pētnieki atklāja, ka kalcija līmenis organismā ir augstāks dažos dziļākos miega līmeņos, piemēram, ātrās acu kustības (REM) fāzē. Pētījumā secināts, ka miega traucējumi, īpaši REM dziļā miega trūkums vai traucēts REM miegs, ir saistīti ar kalcija deficītu. Normāla miega gaita tika atjaunota pēc kalcija līmeņa normalizēšanās asinīs.
Kalcijs palīdz smadzenēm izmantot aminoskābi triptofānu, lai ražotu miegu izraisošu vielu melatonīnu.
Ja organismā trūkst kalcija, var tikt kavēti nervu impulsi un tie nebūs stabili, tādējādi radot pārmērīgu uztraukumu vai stresu. Turklāt nervu sistēma savā darbībā sastapsies ar daudziem šķēršļiem: tiks traucēta sirds saraušanās un izmainīsies muskuļu refleksu funkcija. Ja kalcija deficīts būs ilgstošs, būs novērojamsbezmiegs, grūtības aizmigt, slikts miegs un bieža pamošanās.
Kalcija deficīts var izraisīt citas saistītas slimības, piemēram, peptiskas čūlas, kas arī nopietni ietekmē miegu. Kalcija trūkums stimulē kuņģa skābes palielināšanos, ilgtoši paaugstināta skābe radīs kuņģa gļotādas bojājumus, pat čūlas. Šo procesu bieži pavada tādi simptomi kā grēmas, slikta dūša un nakts stress, kas radabezmiegu.
Vienlaikus jāmin, ka ir cieša saikne starp D vitamīna līmeni un kalcija līmeni, kur kalcija līmenis regulē lēnā miega fāzes veidošanos, savukārt, klasiskās D vitamīna funkcijas ietver kalcija transportu zarnās un kaulu mineralizēšanu, kas ir būtiski kalcija homeostāzei. Iespējams, ka miega traucējumi D vitamīna deficīta gadījumā var būt saistīti ar izmainītu kalcija līmeni. Zemāks kalcija līmenis serumā var būt saistīts ar vairāk traucētu miega un nomoda kontroli un atpūtas un aktivitātes ritmu.
