Selēnu 1817. gadā Zviedrijas pilsētā Gripsholmā atklāja ķīmiķis Jākobs Berzeliuss. Selēns ir dabā sastopama viela. Tas ir atrodams Zemes atmosfērā, minerālos, dzīvajā dabā un ūdenī. Šī elementa daudzums, kas konstatējams dabā un cilvēka organismā, var ļoti atšķirties atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona un uztura.

Cilvēka organismā kopumā ir apmēram 3-20 mg selēna.

Selēns ir mikroelements, kas dabiski ir pieejams daudzos pārtikas produktos, to pievieno citiem produktiem un tas ir pieejams arī kā uztura bagātinātājs. Selēns ir dabiski nepieciešams cilvēka organismam, un tas ir vairāk nekā divdesmit selenoproteīnu sastāvā, kas ir vajadzīgi reproduktīvajai sistēmai, vairogdziedzera hormona metabolismam, DNS sintēzei un aizsardzībai pret oksidatīvo stresu un infekcijām.

Selēns ir selenoproteīnu sastāvdaļa, kam ir plaši plejotropiska (gēna izpausme vairākās pazīmēs) ietekme, sākot no antioksidanta un pretiekaisuma iedarbības līdz pat aktīva vairogdziedzera hormona sintēzei. Pēdējo 10 gadu laikā ar slimībām saistītā polimorfisma atklāšana selenoproteīnu gēnos ir ļāvusi saprast selenoproteīnu svarīgo ietekmi uz veselību. Selēna bioloģiskā nozīmība ir saistīta ar tā klātbūtni olbaltumvielu un enzīmu sastāvā. Ir konstatēti vairāki no selēna atkarīgi enzīmi, kuru aktīvajā kodolā ietilpst selēns kā selenocisteīna grupa. Vislabāk raksturojamie selenoenzīmi, kas parasti ir sastopami zīdītāju organismā, ir glutationa peroksidāze, selenoproteīns P un tiroksīna 5-deiodināze. Glutationa peroksidāze un selenoproteīns P katalizē oksidēšanās-reducēšanās reakcijas. Organisma funkcijās iesaistīti arī citi svarīgi enzīmu proteīni, piemēram, formāta dehidrogenāze, nikotīnskābes hidroksilāze, glicīna reduktāze, tiolāze un ksantīna dehidrogenāze.

Selēna deficīts tiek saistīts ar palielinātu mirstības risku, vāju imūnsistēmas darbību un kognitīvo spēju pasliktināšanos.

Ja organisms ar uzturu vai selēna uztura bagātinātājiem uzņem pietiekamu šīs minerālvielas daudzumu, tad tas spēj pretoties vīrusu ietekmei, labvēlīgi ietekmē vīriešu un sieviešu auglību, kā arī samazina autoimūno vairogdziedzera slimību risku. Daudzsološi pētījumi kopumā ir apliecinājuši, ka selēna uzņemšana pietiekamā daudzumā samazina prostatas, plaušu, kolorektālā un urīnpūšļa vēža risku, un, lai gan pētījumu secinājumi nav viennozīmīgi, ir diezgan ticams, ka uztura bagātinātāji būs iedarbīgāki, ja tiek sabalansēta arī citu uzturvielu uzņemšana.

Selēna ietekme uz veselību ir daudzšķautnaina un dažāda, tādēļ ir nepieciešams veikt papildu pētījumus, lai optimizētu šī jaudīgā mikroelementa ieguvumus un samazinātu ar to saistītos riskus. 1 Atsauce: Marek Kieliszek; Selenium–Fascinating Microelement, Properties and Sources in Food; Molecules. 2019 Apr; 24(7): 1298. Published online 2019 Apr 3. doi: 10.3390/molecules24071298 2 Atsauce: Sunde RA. Selenium. In: Ross AC, Caballero B, Cousins RJ, Tucker KL, Ziegler TR, eds. Modern Nutrition in Health and Disease. 11th ed. Philadelphia, PA: Lippincott Williams & Wilkins; 2012:225-37 3 Atsauce: Rayman, M. P. (2012). Selenium and human health. The Lancet, 379(9822), 1256–1268. doi:10.1016/s0140-6736(11)61452-9

Selēna deficīts tiek saistīts ar palielinātu mirstības risku, vāju imūnsistēmas darbību un kognitīvo spēju pasliktināšanos.

Ja organisms ar uzturu vai selēna uztura bagātinātājiem uzņem pietiekamu šīs minerālvielas daudzumu, tad tas spēj pretoties vīrusu ietekmei, labvēlīgi ietekmē vīriešu un sieviešu auglību, kā arī samazina autoimūno vairogdziedzera slimību risku. Daudzsološi pētījumi kopumā ir apliecinājuši, ka selēna uzņemšana pietiekamā daudzumā samazina prostatas, plaušu, kolorektālā un urīnpūšļa vēža risku, un, lai gan pētījumu secinājumi nav viennozīmīgi, ir diezgan ticams, ka uztura bagātinātāji būs iedarbīgāki, ja tiek sabalansēta arī citu uzturvielu uzņemšana.

Selēns uzturā:

Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts selēna deficīts, normāli ir nepieciešams 55 mcg (mikrogrami) gan vīriešiem, gan sievietēm un 60 mcg grūtniecēm selēna dienā

Atsauce Atsauce: https://ods.od.nih.gov/factsheets/Selenium-HealthProfessional/ 

Selēns var ietekmēt dažādus medikamentus, turpretim vairāki medikamenti var nelabvēlīgi ietekmēt selēna daudzumu organismā. Minēsim piemēru. Cilvēkiem, kas regulāri lieto šos un citus medikamentus, vajadzētu pārrunāt iespējamo selēna lietošanu ar savu ārstējošo ārstu.

Cisplatīns

Cisplatīns ir neorganiska uz platīna bāzes veidota ķīmijterapijas viela, ko izmanto olnīcu, urīnpūšļa, plaušu un citu vēžu ārstēšanā. Cisplatīns var samazināt selēna daudzumu matos un serumā, taču nav zināms, vai šim samazinājumam ir klīniski svarīga ietekme. Daži nelieli pētījumi ir apliecinājuši, ka selēna uztura bagātinātāju lietošana var samazināt cisplatīna toksiskumu, taču Cochrane ziņojuma autori secināja, ka nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, ka selēna uztura bagātinātāji mazina ķīmijterapijas blaknes.

Riski veselībai no pārmērīga selēna daudzuma

Ilgstoši uzņemot lielas devas organiskā un neorganiskā selēna, var rasties līdzīga iedarbība. Agrīni simptomi, kas liecina par pārmērīgu selēna uzņemšanu ir pēc ķiplokiem smakojoša elpa un metāliska garša mutē. Visraksturīgākās ilgstoši pārmērīgi daudz uzņemta selēna pazīmes jeb selenoīze ir matu izkrišana un nagu struktūras vājināšanās jeb trauslums. Ir arī citi simptomi, piemēram, ādas un nervu sistēmas bojājumi, slikta dūša, caureja, ādas izsitumi, plankumaini zobi, nogurums, aizkaitināmība un nervus sistēmas darbības traucējumi. 1 Atsauce:https://ods.od.nih.gov/factsheets/Selenium-HealthProfessional/

Selēna deficīts

Ilgstošs selēna deficīts cilvēka organismā noved pie nopietnām slimībām. Šī elementa deficīts nelabvēlīgi ietekmē sirds-asinsvadu sistēmu un var būt miokarda infarkta cēlonis. Tas ir saistīts arī ar slimībām, kas raksturīgas konkrētam ģeogrāfiskajam reģionam: Kešana slimība un Kašina-Beka sindroms.

Epidemioloģiskie pētījumi ir ļāvuši secināt, ka vidēji smags selēna deficīts ikdienas uzturā ietekmē slimību attīstību, kuru pamatā ir novājināta imunitāte. Selēna deficīts ikdienas uzturā var nelabvēlīgi ietekmēt nervu sistēmas darbību. Cilvēkiem, kam ir selēna deficīts, ir novērojama depresijas attīstība vai trauksmes pastiprināšanās, kā arī Alcheimera slimības attīstība. Šis mikroelements tiek uzskatīts par izšķirošu HIV virulences mazināšanā un pilna spektra AIDS progresijā. Selēna deficīts grūtniecēm negatīvi ietekmē augļa attīstību. Pārmērīgs selēna daudzums var būt organismam toksisks.

Akūta saindēšanās ar selēnu ir novērojama reti. Ir grūti noteikt precīzu selēna devu, kas būtu kaitīga organismam, jo šis elements ir sastopams dažādās ķīmiskajās formās. Toksisko ietekmi uz organismu var izraisīt gan organiskās, gan neorganiskās selēna formas. Selēna toksiskums (atkarībā no devas) tiek saistīts ar konkurenci starp selēna un sēra uzsūkšanos, kas primāri ļauj sākties sēra metabolismam (transformācijai). Selēns aminoskābēs (cisteīns un metionīns) var aizstāt sēru, savukārt neorganiskie savienojumi aizstāj sēru merkapturīnskābju sintēzē un selenītu reakcijā ar tiola grupām. 2 Atsauce: Marek Kieliszek; Selenium–Fascinating Microelement, Properties and Sources in Food; Molecules. 2019 Apr; 24(7): 1298. Published online 2019 Apr 3. doi: 10.3390/molecules24071298 

Grupas, kam pastāv selēna nepietiekamības risks

Selēna deficīts ir sastopams reti un tieši tikai selēna deficīts nav bieži saistīts ar konkrētām slimībām. Tālāk minētajām grupām ir lielāka varbūtība nepietiekamā daudzumā uzņemt selēnu.

1. Cilvēki, kas mīt ar selēnu nabadzīgos reģionos

Deficīta risks pastāv cilvēkiem, kas dzīvo valstīs, kur uzturā pārsvarā lieto ar selēnu nabadzīgās augsnēs audzētus dārzeņus. Vismazāk selēnu uzņem cilvēki, kas dzīvo dažādos Ķīnas reģionos, kur iedzīvotāji pārsvarā ēd veģetāru uzturu un augsnē ir ļoti maz šī mikroelementa. Arī dažās Eiropas valstīs, it sevišķi vegānu grupā, vidējā selēna deva, kuru uzņem ikdienā ir neliela. Lai gan selēna uzņemšana Jaunzēlandē vēl nesenā pagātnē bija ļoti neliela, tā būtiski palielinājās, kad valsts uzsāka intensīvāk importēt kviešus ar augstu selēna saturu.

2. Nieru dialīzes pacienti

Salīdzinājumā ar veseliem cilvēkiem, selēna līmenis ir ievērojami zemāks pacientiem, kam ilgstoši tiek veikta hemodialīze, jo hemodialīze no asinīm izskalo selēnu. Turklāt hemodialīzes pacientiem pastāv risks uzņemt maz selēna ar pārtiku, jo urēmijas un diētas ierobežojumu dēļ viņiem mēdz būt anoreksija. Lai gan selēna uzņemšana uztura bagātinātāju veidā hemodialīzes pacientiem palielina šī mikroelementa daudzumu asinīs, ir nepieciešami vairāk pierādījumu, lai noteiktu, vai uztura bagātinātājiem ir labvēlīga klīniskā ietekme uz šo cilvēku grupu.

3. HIV pacienti

Parasti HIV pacientiem ir zems selēna līmenis, jo, iespējams, viņi par maz to uzņem ar uzturu (it sevišķi jaunattīstības valstīs), rodas pārmērīgs zudums caurejas un uzsūkšanās traucējumu dēļ. Novērojuma pētījumi ir ļāvuši konstatēt saikni starp zemu selēna koncentrāciju HIV pacientu asinīs un palielinātu kardiomiopātijas, nāves risku un grūtniecēm – HIV transmisiju bērnam un bērna agrīnu nāvi. 3 Atsauce:https://ods.od.nih.gov/factsheets/Selenium-HealthProfessional/

Daži fakti norāda uz selēna lomu smadzeņu funkcijās: samazinoties selēna līmenim organismā, smadzenes atlikušo saņems primāri; pie selēna deficīta mainās vairāku neirotrnsmiteru cirkulācijas ātrums; selēnu saturošu uztura bagātinātāju lietošana samazina neatrisināmas epilepsijas lēkmes bērniem; maza selēna koncentrācija plazmā gados vecākiem cilvēkiem būtiski korelē ar senilitāti un ātrāku kognitīvo spēju mazināšanos, savukārt Alcheimera pacientiem, salīdzinājumā ar kontroles grupu, selēna koncentrācija smadzenēs bija tikai 60%.

Turklāt smadzenēm trūkst katalāzes, tādēļ peroksidācijas produkti, piemēram, ūdeņraža peroksīds un primārie peroksīdi, ir jāizvada ar antioksidantu – selenoenzīmu – palīdzību.

Pietiekama selēna daudzuma labvēlīgā ietekme uz noskaņojumu ir novērojama vismaz tad, kad selēna daudzums ir “uz nepietiekamības sliekšņa”. Trijos pētījumos selēna deficīts bija saistīts ar būtiski lielāku depresijas iespējamību un citu negatīvu ietekmi uz noskaņojumu, piemēram, trauksmi, apmulsumu un naidīgumu.

Selēna koncentrācija serumā ar gadiem mazinās. Margināls selēna koncentrācijas deficīts var būt saistīts ar smadzeņu funkcijas pavājināšanos vecuma ietekmē, kam ir iespējama saistība ar selēna antioksidanta iedarbību.

Selēns, kas atrodas konkrētu selenoenzīmu sastāvā, ir būtisks pareizai vairogdziedzera darbībai un tas pasargā šūnas no oksidatīvā bojājuma, ko izraisa H2O2 vairogdziedzera hormonu sintēze, un viens pētījums ir parādījis, ka oksidatīvā stresa marķieri ir saistīti ar kognitīvo spēju pasliktināšanos iedzīvotāju grupā, kurā parasti ir spēcīgi kognitīvie rādītāji. 

No selēna atkarīgā glutationa reduktāze un selenoproteīni ir būtiski antioksidantu mehānismam, kas ir neaizstājams organisma aizsargs. Selēns ietekmē vielmaiņas ceļus, mainot selenoproteīnu aktivitāti, un tas spēlē zināmu lomu šūnu aizsardzībā pret oksidatīvo stresu. Selēna koncentrācija regulē selenoproteīnu ekspresiju. Mainīga selēna koncentrācija var dažādi ietekmēt imunitāti un enerģijas vielmaiņu. Jaunākajos pētījumos paaugstināti stresa biomarķieri ir novēroti depresijas gadījumā, un tas norāda uz to, ka oksidatīvais stress var būt svarīgs depresijas rašanās un attīstības faktors. Selēns var būt aizsargājošs faktors, kas mazina trauksmi un depresiju, iespējams, pateicoties tā aizsargājošajai ietekmei pret oksidatīvo stresu.

Un visbeidzot jāpiemin, ka selēnam var būt antidepresanta iedarbība, jo tas ietekmē dažādas neirotransmiteru sistēmas. Ir secināts, ka selēnam ir modulējoša ietekme uz dopamīnerģisko, serotonīnerģisko un noradrenerģisko sistēmu, kas visas ir iesaistītas depresijas un citu garīgo slimību patofizioloģijā. 1 Atsauce: Rayman, M. P. (2000). The importance of selenium to human health. The Lancet, 356(9225), 233–241. doi:10.1016/s0140-6736(00)02490-9 2 Atsauce: Berr, C., Balansard, B., Arnaud, J., Roussel, A.-M., & Alpérovitch, A. (2000). Cognitive Decline Is Associated with Systemic Oxidative Stress: The EVA Study. Journal of the American Geriatrics Society, 48(10), 1285–1291. doi:10.1111/j.1532-5415.2000.tb02603.x 3 Atsauce: Ruggeri, R. M., D’Ascola, A., Vicchio, T. M., Campo, S., Gianì, F., Giovinazzo, S., … Trimarchi, F. (2019). Selenium exerts protective effects against oxidative stress and cell damage in human thyrocytes and fibroblasts. Endocrine. doi:10.1007/s12020-019-02171-w 4 Atsauce: Elif Turan and Ozgul Karaaslan; The Relationship between Iodine and Selenium Levels with Anxiety and Depression in Patients with Euthyroid Nodular Goiter; Oman Med J. 2020 Jul; 35(4): e161. Published online 2020 Jul 31. doi: 10.5001/omj.2020.84 5 Atsauce: Wang, J., Um, P., Dickerman, B., & Liu, J. (2018). Zinc, Magnesium, Selenium and Depression: A Review of the Evidence, Potential Mechanisms and Implications. Nutrients, 10(5), 584. doi:10.3390/nu10050584

1. Selēns ilgstoši tika uzskatīts par indīgu vielu. Saindēšanās ar to noveda pie smagas anēmijas, kaulu stīvuma, matu izkrišanas un akluma. Šie simptomi bija novērojami cilvēkiem un dzīvniekiem, kas dzīvoja reģionos, kur šī mikroelementa saturs augsnē bija apmēram 1000 reizes lielāks, salīdzinājumā ar augsni citos pasaules reģionos ar vidēju selēna koncentrāciju.
2. Selēna nosaukums ir atvasināts no grieķu vārda “selene”, kas nozīmē “mēness”. Senajā Grieķijā Selēna bija Mēness dieviete.
3. Selēns ir nemetāls. Līdzīgi kā citiem nemetāliem, arī selēnam ir atšķirīgas krāsas un struktūras (allotropi), ko ietekmē konkrēti stāvokļi.
4. Brazīlijas rieksti satur daudz selēna, arī tad, ja tie audzēti augsnē, kura nav bagāta ar šo mikroelementu. Viens rieksts satur selēna dienas devu pieaugušajam.
5. Selēnu sākotnēji izmantoja, lai noņemtu stiklam pigmentu, lai iekrāsotu stiklu sarkanu un lai iegūtu pigmentu “Ķīnas sarkanais”. To izmanto arī lāzerprinteru un fotokopētāju fotoelementā, tēraudā, pusvadītājos un dažos medicīnas preparātos.
6. Selēns pasargā no saindēšanās ar dzīvsudrabu.

Cilvēkiem būtiskais mikroelements selēns tiešā veidā iedarbojas uz vairogdziedzera hormonu metabolismu (vielmaiņu) un oksidēšanās – reducēšanās procesiem. Vairogdziedzera darbība ir kritiski atkarīga no joda un selēna, lai nodrošinātu tā pilnvērtīgu darbību. Nepietiekošs selēna daudzums organismā ir saistīts ar paaugstinātu vairogdziedzera slimību risku.1

Selēnu var uzskatīt par vairogdziedzera veselības atslēgu. Tas ir nepieciešams mikroelements vairogdziedzera hormonu sintēzei un darbībai. Selēna koncentrācija vairogdziedzerī ir augstāka nekā jebkurā citā ķermeņa orgānā. Selēns darbojas kopā ar jodu, lai aktivizētu trīs dažādas no selēna atkarīgās jodotironīna dejodināzes, kas pēc tam var aktivizēt vai deaktivizēt vairogdziedzera hormonus.Visas trīs dejodināžu izoformas ir selēnu saturoši enzīmi, tāpēc ar uzturu vai uztura bagātinātājiem iegūtais selēns ir būtisks trijodtironīna (T3) ražošanai. Šis process (un selēns) ir būtisks normālai augšanai, attīstībai un vielmaiņai.2

Selēna deficīts ir saistīts ar hipotireozi, Hašimoto slimību, palielinātu vairogdziedzeri, vairogdziedzera vēzi un Greivsa slimību.

Viens pētījums ar 1900 dalībniekiem atklāja sakarību starp selēna koncentrāciju serumā un vairogdziedzera izmēru. Tika novērotaselēna aizsargājošā iedarbība pret palielinātu vairogdziedzeri un vairogdziedzera audu bojājumiem. Šajā konkrētajā pētījumā šie rezultāti bija nozīmīgi tikai dalībniecēm sievietēm3.

Citā pētījumā tika aplūkota selēna ietekme uz Greivsa orbitopātiju(kad vairogdziedzeris ražo pārāk daudz vairogdziedzera hormona). Pētnieki salīdzināja ārstēšanu ar selēnu ar ārstēšanu ar pentoksifilīnu(Pentilin), kas ir pretiekaisuma līdzeklis. Selēna terapijas grupa ziņoja par uzlabotu dzīves kvalitāti un palēninātu Greivsa orbitopātijas progresēšanu salīdzinājumā ar pentoksifilīna (Pentilin)terapijas grupu.4 1 Atsauce: 1) Wichman, J., Winther, K. H., Bonnema, S. J., & Hegedüs, L. (2016). Selenium Supplementation Significantly Reduces Thyroid Autoantibody Levels in Patients with Chronic Autoimmune Thyroiditis: A Systematic Review and Meta-Analysis. Thyroid, 26(12), 1681–1692. doi:10.1089/thy.2016.0256 2) Triggiani, V., Tafaro, E., Giagulli, V., Sabba, C., Resta, F., Licchelli, B., & Guastamacchia, E. (2009). Role of Iodine, Selenium and Other Micronutrients in Thyroid Function and Disorders. Endocrine, Metabolic & Immune Disorders - Drug Targets, 9(3), 277–294. doi:10.2174/187153009789044392 3) Derumeaux, H., Valeix, P., Castetbon, K., Bensimon, M., Boutron-Ruault, M., Arnaud, J., & Hercberg, S. (2003). Association of selenium with thyroid volume and echostructure in 35- to 60-year-old French adults. European Journal of Endocrinology, 148(3), 309–315. doi:10.1530/eje.0.1480309 4) Marcocci, C., Kahaly, G. J., Krassas, G. E., Bartalena, L., Prummel, M., Stahl, M., … Wiersinga, W. (2011). Selenium and the Course of Mild Graves’ Orbitopathy. New England Journal of Medicine, 364(20), 1920–1931. doi:10.1056/nejmoa1012985

Cinks ir svarīgs bioloģiskais elements, kam ir būtiska loma plaša spektra bioķīmiskajos procesos. Šis metāls ir viena no galvenajām dažādu olbaltumvielu sastāvdaļām un svarīgs imūnsistēmas un nervu sistēmas modulators. Tas ir otrs visbiežāk sastopamais metāliskais mikroelements cilvēka organismā pēc dzelzs un vienīgais metāls, kas ir klātesošs visās enzīmu klasēs.

Cinks ir iesaistīts daudzos šūnu vielmaiņu aspektos. Tas ir nepieciešams vairāk nekā 300 enzīmu un 1000 transkripcijas faktoru katalītiskajai aktivitātei un spēlē būtisku lomu imunitātes funkcijā, olbaltumvielu sintēzē, brūču dzīšanā, DNS sintēzē un šūnu dalīšanās procesā. Cinks arī veicina normālu augšanu un attīstību grūtniecības laikā, bērnībā un pusaudžu gados, un tas ir nepieciešams izteiktai garšas un ožas sajūtai.

Smadzenēs glutamāterģiskie neironi noglabā cinku īpašos sinapšu pūslīšos, un tas var modulēt neironu ierosu. Tas pilda galveno lomu sinapšu plasticitātē un arī spējā mācīties. Cinka homeostāzei arī ir izšķiroša loma funkcionālā centrālās nervu sistēmas regulēšanā. Cinka homeostāzes regulācijas traucējumi centrālajā nervu sistēmā noved pie pārmērīgas cinka koncentrācijas sinapsēs, un tas, šķiet, izraisa neirotoksicitāti caur mitohondriju oksidatīvā stresa mehānismu (piem., neļaujot darboties konkrētiem enzīmiem, kas ir iesaistīti elektronu transportēšanas ķēdē), kalcija homeostāzes regulācijas traucējumus, glutamāterģisko neironu eksotoksicitāti un starpneironu signālu vadīšanas traucējumus. 1 Reference: Nowak G., Szewczyk B.: Mechanism contributing to antidepressant zinc actions. Pol. J. Pharmacol., 2002, 54, 587–592. PMID: 12866713 2 Reference: Prakash A, Bharti K, Majeed AB (April 2015). "Zinc: indications in brain disorders". Fundam Clin Pharmacol. 29 (2): 131–149. doi:10.1111/fcp.12110. PMID 25659970. S2CID 21141511 3 Reference:https://ods.od.nih.gov/factsheets/Zinc-HealthProfessional/

Vienlaikus pētījumi ir pierādījuši korelāciju starp cinka deficītu un vairogdziedzera hormonu līmeni. Cinks ir nepieciešams pareizai enzīma dejodināzes darbībai, kas aktivizē neaktīvo tiroksīna (T4) hormonu par aktīvāku formu - trijodtironīnu (T3), nodrošinot visas vairogdziedzera funkcijas cilvēka organismā. 4 Reference:Maxwell, C., & Volpe, S. L. (2007). Effect of Zinc Supplementation on Thyroid Hormone Function. Annals of Nutrition and Metabolism, 51(2), 188–194. doi:10.1159/000103324

Cinks ietekmē vairākus imūnsistēmas aspektus. Tam ir izšķiroša nozīme iedzimto imunitātes šūnu, neitrofilu un galētājšūnu (naturālie killeri jeb NK šūnas) normālā attīstībā un darbības nodrošināšanā. Cinka deficīts ietekmē arī makrofāgus – lielas šūnas, kas ievelk un sagremo organismam svešas daļiņas. Cinka deficīts ietekmē fagocitozi, intracelulāro nogalināšanu un citokīnu veidošanos. Cinka deficīts negatīvi ietekmē T un B šūnu augšanu un darbību. Cinka spēja darboties kā antioksidantam un stabilizēt membrānas liecina, ka tam ir nozīme brīvo radikāļu izraisītu traumu novēršanā iekaisuma procesu laikā. 5 Reference:Prasad AS. Zinc in human health: effect of zinc on immune cells. Mol Med. 2008 May-Jun;14(5-6):353-7. doi: 10.2119/2008-00033.Prasad. PMID: 18385818; PMCID: PMC2277319.

Cinka deficīts

Cinka deficītam ir raksturīgi augšanas traucējumi, apetītes zudums un pavājināta imūnsistēmas darbība. Smagākos gadījumos cinka deficīts izraisa matu izkrišanu, caureju, vēlīnu dzimumbriedumu, impotenci, samazinātus vīriešu dzimumorgānus, acu un ādas bojājumus. Tas var izraisīt arī svara zudumu, pasliktināt brūču dzīšanu, radīt garšas sajūtas traucējumus un prāta letarģiju. Daudzi no šiem simptomiem nav specifiski un bieži vien ir saistīti arī ar citām veselības problēmām, tādēļ, lai pārliecinātos par cinka deficītu, ir nepieciešams veikt medicīnisku pārbaudi. Cilvēkiem, kam ir cinka deficīta vai nepietiekamības risks, savā ikdienas uzturā  vajadzētu iekļaut pietiekami daudz cinku saturošu produktu.

Grupas, kam pastāv cinka nepietiekamības risks

1. Cilvēki ar kuņģa-zarnu trakta un citām slimībām

Cilvēkiem, kam ir veikta kuņģa-zarnu trakta operācija un ir gremošanas problēmas (piemēram, čūlainais kolīts, Krona slimība un īsās zarnas sindroms), var pasliktināties cinka uzsūkšanās spēja un palielināties iekšēja cinka zudumi, galvenokārt no kuņģa-zarnu trakta un mazāk no nierēm. Citas ar cinka deficītu saistītas slimības ir malabsorbcijas (vājas uzsūkšanās) sindroms, hroniskā aknu slimība, hroniskā nieru slimība, sirpjveida šūnu anēmija, diabēts, onkoloģiskās slimības un citas hroniskās kaites. Arī hroniska caureja paātrina cinka izvadīšanu no organisma.

2. Veģetārieši

Cinka biopieejamība no veģetāra uztura ir mazāka nekā no visēdāja ēdienkartes, jo veģetārieši neēd gaļu, kas satur daudz biopieejamā cinka, kas var veicināt tā uzsūkšanos. Turklāt veģetārieši parasti ēd vairāk pākšaugus un pilngraudu produktus, kas satur fitātus, kuri piesaistās cinkam un kavē tā uzsūkšanos.

3. Grūtnieces un ar krūti barojošas māmiņas

Grūtniecēm, it sevišķi tām, kurām grūtniecības sākumā ir ļoti zems cinka līmenis, ir īpaši liels risks iemantot cinka deficītu, galvenokārt tādēļ, ka auglim ir nepieciešams daudz cinka. Arī barošana ar krūti var noplicināt māmiņas cinka krājumus.

4. Lielāki bērni, kurus joprojām baro tikai ar krūti

Mātes piens nodrošina pietiekamu cinka daudzumu (2 mg/dienā) pirmos 4-6 dzīves mēnešus, taču nenodrošina ieteicamo cinka devu mazuļiem no 7 līdz 12 mēnešu vecumam, kuriem šī prasība ir 3 mg/dienā. Bērniem, kas sasnieguši 7-12 mēnešu vecumu, papildus mātes pienam vajadzētu ēst savam vecumam piemērotu pārtiku vai piena maisījumu, kura sastāvā ir iekļauts cinks. Cinka uztura bagātinātāju lietošana dažiem bērniem, kam ir novērojami viegli līdz vidēji augšanas traucējumi un cinka deficīts, ir uzlabojusi augšanas ātrumu.

5. Cilvēki ar sipjveida šūnu anēmiju

Liela šķērsgriezuma apsekojuma rezultāti liecina, ka 44% bērnu, kam ir sirpjveida šūnu anēmija, ir zema cinka koncentrācija plazmā, iespējams, lielākas nepieciešamības pēc šīs uzturvielas un/vai nabadzīgāka uztura dēļ. Cinka deficīts ietekmē arī aptuveni 60%-70% pieaugušo ar sirpjveida šūnu anēmiju. 

6. Alkoholiķi

Apmēram 30-50% alkoholiķu ir zems cinka līmenis, jo etanola patēriņš samazina cinka uzsūkšanos zarnās un palielina tā izvadīšanu ar urīnu. Turklāt daudzu alkoholiķu ēdienkarte un apēstais pārtikas daudzums ir ierobežots, novedot pie nepietiekamas cinka uzņemšanas. 6

Cinks uzturā. Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts Cinka deficīts, normāli ir nepieciešams 11 mg vīriešiem, 8 mg sievietēm un 11 mg grūtniecēm Cinka dienā

Atsauce Atsauce: https://ods.od.nih.gov/factsheets/Zinc-HealthProfessional/

Cinku saturoši uztura bagātinātāji var miiedarboties ar vairākiem medikamentu veidiem. Daži piemērus šeit minēsim. Cilvēkiem, kas regulāri lieto šos medikamentus, vajadzētu pārrunāt iespējamo cinka lietošanu ar savu ārstējošo ārstu.

1.Antibiotikas

Gan kvinolona antibiotikas (piemēram, Cipro®), gan tetraciklīna antibiotikas (piemēram, Achromycin® un Sumycin®) mijiedarbojas ar cinku gremošanas traktā, kavējot gan cinka, gan antibiotiku uzsūkšanos. Šo mijiedarbību var samazināt, lietojot antibiotikas vismaz 2 stundas pirms vai 4-6 stundas pēc cinka uztura bagātinātāju lietošanas.

2.Penicilamīns

Cinks var samazināt reimatoīdā artrīta ārstēšanā izmantotā penicilamīna uzsūkšanos un iedarbību. Lai samazinātu šo mijiedarbību, pacientiem vajadzētu lietot cinka uztura bagātinātājus vismaz 2 stundas pirms vai pēc penicilamīna lietošanas.

3.Diurētiķi

Tiazīda diurētiķi, piemēram, hlortialidona (Hygroton®) un hidrohlorotiazīda (Esidrix® and HydroDIURIL®) lietošana par 60% pastiprina cinka izvadīšanu no organisma ar urīnu. Ilgstoša tiazīda diurētiķu lietošana var samazināt cinka krājumus audos, tādēļ, ja tiek lietoti šie medikamenti, ārstiem būtu jāuzrauga pacientu cinka līmenis. 1 Atsauce: Lomaestro BM, Bailie GR. Absorption interactions with fluoroquinolones. 1995 update. Drug Saf 1995;12:314-33. [PubMed abstract] 2 Reference: Penttilä O, Hurme H, Neuvonen PJ. Effect of zinc sulphate on the absorption of tetracycline and doxycycline in man. Eur J Clin Pharmacol 1975;9:131-4. [PubMed abstract] 3 Atsauce: Natural Medicines Comprehensive Database. Zinc. 4 Reference: Brewer GJ, Yuzbasiyan-Gurkan V, Johnson V, Dick RD, Wang Y. Treatment of Wilson’s disease with zinc: XI. Interaction with other anticopper agents. J Am Coll Nutr 1993;12:26-30. [PubMed abstract] 5 Atsauce: Wester PO. Urinary zinc excretion during treatment with different diuretics. Acta Med Scand 1980;208:209-12. [PubMed abstract]

Cilvēka smadzenēs ir atrodama liela cinka koncentrācija. Depresijas pacienti, iespējams, ēd pārāk maz cinku saturošus produktu un pastāvīga cinka nepietiekamība pārtikā var veicināt depresijas simptomus, vēl vairāk samazinot funkcijām pieejamo cinku, tādēļ cinku saturoši uztura bagātināji var ietekmēt depresijas simptomus. Pirmsklīniskajos pētījumos ārstēšana tikai ar cinku vai ilgstoša ārstēšana ar cinku ir apliecinājusi antidepresantiem līdzīgu ietekmi.

Saskaņā ar nesen izteiktu hipotēzi par antidepresantu iedarbību, viens no galvenajiem mērķiem, ko antidepresantam vajadzētu mainīt, ir NMDA glutamāta receptors. Cinka antidepresanta iedarbības mehānisms varētu būt saistīts ar to, ka tas ir tiešais NMDA receptora antagonists. Cinks ir iesaistīts ne tikai CNS darbībā, bet arī imunitātes/iekaisuma regulācijā, kas ir raksturīga depresīviem traucējumiem.

Hipokampā un smadzeņu garozā cinka joni regulē sinapses transmisiju vai darbojas kā neirotransmiteri, modulējot daudzus ligandu un sprieguma kontrolētus jonu kanālus. Cinka homeostāzes traucējumi šajos apgabalos ir netieši saistīti ar daudziem kognitīvajiem, uzvedības un emocionālās regulācijas traucējumiem caur samazinātas neiroģenēzes un neiroplasticitātes mehānismiem.

Cinka deficīts ir arī netieši iesaistīs endokrīnajā depresijas ķēdē. Pastāvīgi augsts kortizola līmenis ir saistīs ar depresijas attīstību caur hipotalāma-hipofīzes-virsnieru (HHV) ass hiperaktivitāti. Līdz ar to paaugstināts kortizola līmenis plazmā var ietekmēt saikni starp cinka deficītu un depresiju.

Attiecības starp cinka līmeni serumā un depresiju var daļēji skaidrot ar atgriezenisko cēloņsakarību, jo depresija ietekmē cinka uzņemšanu, biopieejamību vai bioloģisko regulāciju. Oksidatīvais stress un to pavadošā imūnā iekaisuma reakcija var būt saistīta ar depresijas patofizioloģiju. Oksidatīvais stress palielina iekaisumu izraisošo citokīnu (piem., interleikīna 1 (IL-1) un IL-6) daudzumu, vienlaikus samazinot albumīna daudzumu un palielinot metalotioneīnu sintēzi. Albumīns ir galvenais cinka transportētājs, un albumīna daudzuma samazināšanās paralēli metalotioneīnu daudzuma kāpumam var kopīgi samazināt cinka daudzumu serumā. 1 Atsauce: Elham Ranjbar, Jamal Shams, Masoumeh Sabetkasaei, Minoo M-Shirazi, Bahram Rashidkhani, Ali Mostafavi, Eiliyaz Bornak, Javad Nasrollahzadeh; Effects of zinc supplementation on efficacy of antidepressant therapy, inflammatory cytokines, and brain-derived neurotrophic factor in patients with major depression; 2 Atsuce: Pilc A., Kodziñska A., Nowak G.: A role for glutamate in the treatment of anxiety and depression: focus on group I metabotropic glutamate (mGlu) receptors. Drugs Fut., 2002, 27, 753–763.  3 Atsauce: Jessica Wang, Phoebe Um, Barbra A. Dickerman and Jianghong Liu1; Zinc, Magnesium, Selenium and Depression: A Review of the Evidence, Potential Mechanisms and Implications; Nutrients. 2018 May; 10(5): 584. Published online 2018 May 9. doi: 10.3390/nu10050584

Cinks ir būtisks elements, kas iesaistīts daudzās vairogdziedzera pamata bioķīmiskās reakcijās. Cinks ir nepieciešams hormonu trijodtironīna (T3), tiroksīna (T4) un vairogdziedzeri stimulējošā hormona (TSH) ražošanai.

T4 ir vairogdziedzera pamathormons, kas ir savdabīga organisma rezerve, savukārt T3 ir daudz aktīvāks hormons. Vajadzības gadījumā no T4 atdalās viena joda molekula, un tas pārvēršas aktīvā hormonā - T3.

Šis mikroelements piedalās tirotropīnu atbrīvojošā hormona (TRH) sintēzē hipotalāmā un tirotropīna vai vairogdziedzera stimulējošā hormona (TSH) sintēzē hipofīzē.1

Daži pētījumi ir uzrādījuši, ka cinka deficīts un zema cinka koncentrācija asins serumā var izraisīt izmaiņas vairogdziedzera struktūrā un vairogdziedzera hormonu vielmaiņā. Tāpat pētījumi ir pierādījuši, ka, lietojot cinku, var palielināt vairogdziedzera hormonu koncentrāciju.1

Pētījumā, kur personas papildus lietoja cinku, tām uzlabojās visi vairogdziedzera hormonu līmeņi (īpaši T3), kā arī vielmaiņas ātrums miera stāvoklī. Cits pētījums pierādīja, ka cinka lietošana atsevišķi vai kombinācijā ar selēnu var uzlabot vairogdziedzera darbību sievietēm ar hipotireozi.2

Cinka trūkums var izraisīt hipotireozi. No otras puses, hipotireoze var izraisīt cinka deficītu, jo vairogdziedzera hormoni ir nepieciešami cinka uzsūkšanai. 1 Atsauce: 1) Beserra, J. B., Morais, J. B. S., Severo, J. S., Cruz, K. J. C., de Oliveira, A. R. S., Henriques, G. S., & do Nascimento Marreiro, D. (2021). Relation Between Zinc and Thyroid Hormones in Humans: a Systematic Review. Biological Trace Element Research. doi:10.1007/s12011-020-02562-5 2) Mahmoodianfard, S., Vafa, M., Golgiri, F., Khoshniat, M., Gohari, M., Solati, Z., & Djalali, M. (2015). Effects of Zinc and Selenium Supplementation on Thyroid Function in Overweight and Obese Hypothyroid Female Patients: A Randomized Double-Blind Controlled Trial. Journal of the American College of Nutrition, 34(5), 391–399. doi:10.1080/07315724.2014.926161

Ir konstatēts, ka cinks ir būtisks mikroelements imūnsistēmai. Tomēr šūnu un molekulārā līmenī, cinka iedarbības mehānismi uz imūnsistēmu ir noskaidroti salīdzinoši nesen un tā iedarbība ir daudzpusīga. 1 Reference:Rink, L. (2000). Zinc and the immune system. Proceedings of the Nutrition Society, 59(04), 541–552. doi:10.1017/s0029665100000781

Atbilstošs cinka līmenis organismā ir būtisks, lai nodrošinātu dažādu limfocītu (galvenās imūnšūnas) populāciju veidošanos un darbību, piemēram, T-šūnu (jeb T limfocītu) dalīšanos, nobriešanu un diferenciāciju (attīstīšanos dažādās formās); limfocītu atbildes reakciju uz mitogēniem (mazi bioaktīvi proteīni vai peptīdi, kas rosina šūnu sākt šūnu dalīšanos vai palielina dalīšanās ātrumu). Vienlaikus cinks ir svarīgs, lai ieprogrammētu limfoidās un mieloīdas izcelsmes šūnu nāvi; gēnu transkripciju un biomembrānas funkciju. Limfocīti ir viens no šūnu veidiem, ko aktivizē tieši cinks. Cinks ir dažādu proteīnu, neiropeptīdu, hormonu receptoru un polinukleotīdu strukturālā sastāvdaļa. Cinka deficīts izraisa ātru un izteiktu aizkrūtes dziedzera atrofiju, šūnu izraisītus ādas jutības traucējumus un limfopēniju. Cinka deficīta gadījumā samazinās primārās un sekundārās antivielu atbildes reakcijas, īpaši tiem antigēniem, kuriem nepieciešama T-šūnu palīdzība, piemēram, tiem, kas atrodas heterologajās sarkanajās asins šūnās. Turklāt samazinās antivielu reakcija un liesā esošo citotoksisko T šūnu veidošanās pēc imunizācijas. Cinks arī inhibē audzēja nekrozes faktora veidošanos, kas ir saistīts ar kaheksijas patofizioloģiju un iegūtā imūndeficīta sindromu. 2 Reference:Baum MK, Shor-Posner G, Campa A. Zinc status in human immunodeficiency virus infection. J Nutr. 2000 May;130(5S Suppl):1421S-3S. doi: 10.1093/jn/130.5.1421S. PMID: 10801954.

Vienkāršāk sakot, cinks ir absolūti svarīgs aizkrūtes dziedzera funkcionēšanai un imūnās sistēmas normālai darbībai. Cinks novērš imūndeficīta rašanos, stimulējot antivielu sintēzi un nodrošinot pretvīrusu iedarbību.

1. Šis elements iespējams tika nosaukts par godu alķīmiķim Paracelzam, atvasinot no vācu vārda “Zinke”, kas apzīmē “zobam līdzīgais, asais vai robainais” (metāliskiem cinka kristāliem ir adataina forma). Cinks var netieši nozīmēt arī “alvai līdzīgais”, jo tam ir saikne ar vācu valodas vārdu “zinn”, kas apzīmē alvu.
2. Senākās zināmās tabletes tika izgatavotas no cinka karbonāta – hidrocinkīta un smitsonīta. Šīs tabletes lietoja iekaisušu acu ārstēšanai, un tās tika atrastas uz romiešu kuģa Relitto del Pozzino klāja, kas aizgāja bojā 140. g. pr. Kr.
3. Alķīmiķi dedzināja cinka metālu gaisā un ievāca kondensatorā izgarojušo cinka oksīdu. Daži alķīmiķi šo cinka oksīdu dēvēja par “lana philosophica”, kas latīņu valodā nozīmē “filozofu vilna”, jo tas veidoja vilnai līdzīgus kušķus, turpretī citi uzskatīja, ka tas izskatās pēc balta sniega un nodēvēja to par “nix album”.
4. Cinks ir dabisks kukaiņu atbaidītājs un saules aizsargkrēms, kas pasargā lūpas un ādu.
5. Cinks ir 100% pārstrādājams. Šobrīd vairāk nekā 80% pasaulē pieejamā cinka tiek pārstrādāts.

Gamma-aminosviestskābe (GABA) tika atklāta 1950. gadā, un tā ir aminoskābe, ko dabiski ražo smadzenes. GABA darbojas kā neirotransmiteris, nodrošinot smadzeņu šūnu saziņu. GABA galvenā loma mūsu organismā ir smadzeņu un centrālās nervu sistēmas (CNS) neironu aktivitātes samazināšana, kas savukārt daudzveidīgi ietekmē gan ķermeni, gan prātu, tostarp veicina atslābināšanos, samazina stresu, rada mieru, līdzsvaro noskaņojumu, atvieglo sāpes un uzlabo miegu.

Aminoskābju neirotransmiteri ir ļoti svarīgi CNS darbībai; tie darbojas ātri, izsaucot reakciju dažu milisekunžu laikā, tādēļ šai vielai ir svarīga loma smadzeņu funkcijās un neiroloģisko slimību gadījumā. 

Stresa apstākļos tiek patērēti konkrēti metabolīti (vielmaiņu produkti), piemēram GABA, un to aizstāšanai ir nepieciešamas papildu uzturvielas. Tā kā uzturvielu daudzums dažādiem cilvēkiem var būt atšķirīgs, un šīs uzturvielas ir grūti iegūt no pārtikas, labāka alternatīva ir lietot nepieciešamās papildu uzturvielas kā bagātinātu funkcionālo pārtiku un/vai uztura bagātinātājus.

GABA audos tiek sintezēts no glutamīnskābes ar enzīma glutamīnskābes dekarboksilāzes (GAD) palīdzību ar piridoksal-5-fosfātu (P5P) kā kofaktoru.

Ārpus CNS, GABA sintezē resnajā zarnā mītošā mikroflora. GABA kā galvenais kavējošais neirotransmiteris pretdarbojas pārmērīgam smadzeņu uzbudinājumam, un to var aprakstīt kā neironu kontūra “bremzes” paaugstināta stresa apstākļos. Kad GABA ir atbrīvota no GABA-erģiskajiem nervgaliem, tā iedarbojas kavējoši gan uz GABA-A, gan GABA-B receptoriem.

GABA-A receptori regulē smadzeņu ierosu un atbild par tūlītēju GABA izraisītu kavējošu iedarbību uz sinapsēm. Tā kā zems GABA līmenis tiek saistīts ar trauksmi, depresiju, bezmiegu un epilepsiju, ir izveidoti medikamenti, kas ir vērsti uz šiem GABA receptoriem. Ankiolītisku, sāpju noņemošu, pretkonvulsiju un nomierinošu iedarbību, modulējot GABA-A receptoru aktivitāti vai bloķējot GABA atkaluzņemšanu caur GABA transportētāju (GAT) olbaltumvielām, rada vairāki medikamenti, alkohols un psihoaktīvas zāles.

Papildus ietekmei uz smadzenēm, ir pierādīts, ka lielas GABA devas (5-10 g vienā devā) ietekmē endokrīno sistēmu, tostarp palielina augšanas hormona līmeni plazmā, lai gan šīs ietekmes klīniskais nozīmīgums šobrīd nav zināms. 1 Atsauces: Abdou, A. M., Higashiguchi, S., Horie, K., Kim, M., Hatta, H., & Yokogoshi, H. (2006). Relaxation and immunity enhancement effects of γ-Aminobutyric acid (GABA) administration in humans. BioFactors, 26(3), 201–208. doi:10.1002/biof.5520260305 2 Atsauce: GABA. Natural Medicines monograph 2014. Viewed 10 Oct 2015, https://naturalmedicines.therapeuticresearch.com/

GABA (gamma-aminosviestskābe) deficīts

Cilvēkiem ar dažām veselības problēmām var būt zemāks GABA līmenis. Dažas no tām:

• Slimības, kas izraisa krampjus
• Trauksme
• Hronisks stress
• Depresija
• Grūtības koncentrēties un atmiņas problēmas
• Muskuļu sāpes un galvassāpes
• Bezmiegs un citas miega problēmas
• Vāja GABA aktivitāte ir saistīta arī ar apreibinošu vielu lietošanu.

Daži cilvēki, kam ir minētās problēmas, lieto GABA uztura bagātinātājus, lai labāk kontrolētu simptomus, taču GABA dabiski ir atrodams arī zaļajā, melnajā un oolong tējā, kā arī fermentētos produktos, piemēram, kefīrā, jogurtā un tempē. Citi produkti, kas satur GABA vai var uzlabot tā veidošanos organismā, ir pilngraudi, baltās pupas, soja, lēcas un citas pupiņas, rieksti, tostarp valrieksti, mandeles un saulespuķu sēklas, zivis, tostarp garneles un butes, citrusaugļi, tomāti, ogas, spināti, brokoļi, kartupeļi un kakao. Taču šiem simptomiem var būt psiholoģiski un fiziski cēloņi, tādēļ labāk pārrunājiet ar savu ārstu pirms ķeraties pie ārstēšanas ar uztura bagātinātājiem. 2 Atsauce: National Library of Medicine, GABA-transaminase deficiency; https://www.healthline.com/health/gamma-aminobutyric-acid#uses https://www.psychologytoday.com/us/blog/sleep-newzzz/201901/3-amazing-benefits-gaba

GABA lietošana tādās devās, kāda ir atrodama pārtikā, visticamāk, ir droša. Iespējams, ka to ir droši lietot lielākās devās kā medikamentu. Ir dati par devām līdz 1,5 gramiem dienā līdz viena mēneša kursam.

1) Nav ieteicams lietot grūtniecības un laktācijas laikā.

2) GABA var samazināt asinsspiedienu tiem, kam tas parasti ir augsts. Ja jūs lietojat GABA papildus asinsspiedienu regulējošajiem medikamentiem, jūsu asinsspiediens var nokristies pārāk zemu.

3) Pacientiem, kas lieto sintētiskos GABA antagonistu medikamentus vai garšaugus, kas mijiedarbojas ar GABAerģisko sistēmu (piem., balderiāņus, divšķautņu asinszāli), jābūt piesardzīgiem lietošanā.

Ja ir nepieciešams papildu nomierinošs/atslābinošs efekts, sāciet lietot GABA saturošus uztura bagātinātājus pakāpeniski un nelielās devās.

GABA antagonistu medikamenti: Baclofen, Zolpidem, Progabide, AZD 3355, Tramiprosate, Gaboxadol, Adipiplon, Arbaclofen Placarbil, Lesogaberan, Muscimol, Phenibut, Zaleplon u. c.

4) Pretēji sintētiskajiem GABA antagonistu medikamentiem, dabiskais GABA gandrīz nerada nekādas blaknes.

Iespējamās blaknes

Veseli cilvēki kopumā labi panes GABA orāli lietojamos uztura bagātinātājus. Dažiem var būt nepatīkamas blaknes, tostarp:

• Gremošanas traucējumi. 
• Slikta dūša.
• Samazināta apetīte.
• Aizcietējumi. 
• Dedzinoša sajūta kaklā. 
• Miegainība un nogurums. 
• Muskuļu vājums. 
• Elpas trūkums, lietojot ļoti lielas devas

Atsauce Atsauce:https://www.webmd.com/vitamins/ai/ingredientmono-464/gamma-aminobutyric-acid-gaba https://go.drugbank.com/categories/DBCAT000427 https://www.fxmedicine.com.au/blog-post/gamma-aminobutyric-acid-gaba-monograph

Vispārēji depresīvie traucējumi (VDT) ietekmē vairāk nekā 300 miljonus cilvēku, un saistībā ar VDT ārstēšanas pieejamības un efektivitātes ierobežojumiem, tā ir kļuvusi par vadošo invaliditātes cēloni pasaulē. Neskatoties uz ilgstošiem centieniem identificēt depresijas izcelsmes un attīstības gaitu, tās pamatā esošie neirobioloģiskie faktori joprojām nav skaidri saprotami. Relatīvi mazā iespēja (~ 37%) to pārmantot, neskaidrība par to, kā būtiski ietekmēt depresijas risku, daudzveidīgie depresijas riska cēloņi un depresijas neviendabīgums tikai palielina grūtības identificēt ģenētiskos uzņēmības faktorus. 

Tādi vides faktori kā trauma un strespilni dzīves notikumi palielina depresijas risku, mainot smadzeņu struktūru, ķīmiju un funkcijas. Hroniska sociālo, psiholoģisko vai fizisko stresa faktoru ietekme rada pētniecībai noderīgu vidi, lai saprastu, kā smadzenes transformē vides stresu par depresiju.

Depresijas un ar stresu saistītu traucējumu fiziopatoloģijas un ārstēšanas pamatā esošie mehānismi joprojām nav izprasti, taču pētījumi ar nomāktiem pacientiem un grauzējiem ir ļāvuši iegūt daudzsološus secinājumus. Šie pētījumi rāda, ka depresija un hronisks stress var izraisīt neironu atrofiju smadzeņu garozā un depresijā iesaistītajos limbiskajos smadzeņu reģionos, un smadzeņu attēlveidošanas pētījumos ir redzamas izmaiņas neironu tīkla savienojumos un smadzeņu funkcijās. Pētījumi par šo pārmaiņu neirobioloģisko pamatu pievēršas principam, ierosas glutamātu neironiem, gan kavējošajiem GABA interneironiem. Centrālās gamma-aminosviestskābes sistēmas disfunkcija jau izsenis ir saistīta ar trauksmes spektra traucējumiem. Lai gan  salīdzinājumā ar glutamātu GABA neironi ir vismazākā daļa no kopējā neironu daudzuma (apmēram 15-20%), kavējošās neirotransmisijas un ierosas transmisijas līdzsvars ir būtisks normālai smadzeņu funkcijai.

Spriežot pēc liecībām par mainītu glutamātu un funkcionālo savienojamību, nav nekāds pārsteigums, ka ir liecības arī par pārtrauktu GABA neirotransmisiju, kas veicina VDT neiroloģisko ainu.

Īsumā, depresija bieži tiek saistīta ar GABAerģisko funkcijas samazināšanos, savukārt dažādas antidepresantu (AD) manipulācijas to šķietami palielina; pastāv pieņēmums, ka GABA funkcija ir pārmantots bioloģiskais marķieris, kas liecina par noslieci uz depresiju; pozitīviem GABA-A receptoru modulatoriem var būt AD iedarbība, savukārt negatīvi GABA-A modulatori bieži vien izraisa depresiju. Ir savākts liels pierādījumu kopums, kas apstiprina to, ka GABAerģiskie anksiolītiskie medikamenti pacientiem tik tiešām izraisa AD efektu.

Apkopojot iepriekš minēto, šķiet ticami, ka trauksmes un depresijas situācijā pārklājās GABAerģiskie mehānismi, jo tiem ir: 

1. kopīgi neiroķīmiskie mehānismi;
2. līdzīgas smadzeņu struktūras, kas ir iesaistītas trauksmes un depresijas regulācijā; 
3. kopīga ģenētiska trauksmes un depresijas izcelsme; un 
4. pārklājoša vai korelējoša medikamentu neiropsihofarmakoloģiskā ietekme.

Vairākos pētījumos ir parādīta tieša korelācija starp galvenajiem depresīvajiem traucējumiem un būtiski pazeminātu GABA koncentrāciju smadzenēs. Tas nozīmē nevis to, ka GABA deficīts izraisa depresiju, bet gan ka tas spēlē būtisku lomu vispārējās depresijas, PMS, UDHS, bipolāro traucējumu, panikas, baiļu, mentālo bloku, trauksmaina prāta un trauksmes ārstēšanā. Ārsti šādos gadījumos bieži vien izraksta benzodiazepīnus, taču to lietošanas lielākais trūkums galvenokārt ir saistīts ar iespējamu atkarības veidošanos. GABA uztura bagātinātāji neizraisa atkarību un ir viena no uzturvielām, ko var izmantot, lai veicinātu atradināšanos no benzodiazepīniem.

Optimālā GABA deva ir atkarīga no vajadzības un konkrētā cilvēka. Parastā prettrauksmes deva pieaugušajiem ir no 500 līdz 5000 mg dienā, sadalot to vairākās devās. 1 Atsauce: Ronald S. Duman, Gerard Sanacora and John H. Krystal; Department of Psychiatry, Yale University School of Medicine;  Altered Connectivity in Depression: GABA and Glutamate Neurotransmitter Deficit and Reversal by Novel Treatments; DOI:https://doi.org/10.1016/j.neuron.2019.03.013 2 Atsauce: Kalueff, A. V., & Nutt, D. J. (2007). Role of GABA in anxiety and depression. Depression and Anxiety, 24(7), 495–517. doi:10.1002/da.20262 3 Atsauce: Dr. Zoltan P. Rona, M.D., M.Sc. Defuse Stress and Calm Nerves Naturally

1. Tiek uzskatīts, ka alkohols atdarina GABA iedarbību uz smadzenēm, saistoties ar GABA receptoriem un kavējoši iedarbojoties uz neironu signāliem.
2. GABA ir iesaistīta ne tikai GABAerģiskajos mehānismos, bet ir konstatēta arī citos perifērajos audos, tostarp zarnās, kuņģī, olvados, dzemdē, olnīcās, sēkliniekos, nierēs, urīnpūslī, plaušās un aknās, lai gan minētajos orgānos šī viela ir daudz mazākā koncentrācijā nekā neironos.
3. GABA pirmoreiz tika sintezēta 1883. gadā, un to sākotnēji pazina tikai kā augu un mikrobu vielmaiņas produktu.
4. GABA ir atrodama arī augos. Tā ir visvairāk sastopamā aminoskābe tomātu apoplastos. Iegūtie pierādījumi liecina, ka tam ir būtiska loma augu šūnu signālu saziņā.
5. GABA tēja ir bezskābekļa vidē īpaši fermentētas tējas lapas, kurās ir uzkrājusies GABA. Šī tehnoloģija ir radusies Japānā.

Krokuss ir iekļauts 75 zemu augošu īrisu dzimtas (Iridaceae) augu sugu ģintī. Krokusu izcelsme meklējama Alpos, Dienvideiropā un Vidusjūras reģionā, un, pateicoties kausam līdzīgajiem ziediem, tas ir iecienīts pavasara vai rudens kultūraugs. Pavasarī uzziedējušajiem augiem ir gara ziedkopa, kas patur sēklotni zem zemes, pasargājot to no klimata pārmaiņām. Ziedi naktī un mākoņainā laikā aizveras. Krāsošanai, garšvielām un medikamentiem izmantotais safrāns tiek iegūts no violetā vai baltā, rudenī ziedošā safrāna krokusa (Crocus sativus) auglenīcas pūkainā gala. Safrāna krokuss rudenī parasti uzzied ar violetiem ziediem. Šis augs ir 10 līdz 30 cm garš.

Safrāns ir izkaltētas zili-violetā safrāna krokusa pagarinātās drīksnas un auglenīcas kāti. Safrāna drīksnas satur četras svarīgākās bioaktīvās sastāvdaļas: krokīnus (seši-monoglikozil- vai diglikozilpoliēna esteru grupa), kroketīnu (dabisks krokīna karotenoīda dikarboksilskābes prekursors), pikrokrokīnu  (safrāna monoterpēna glikozīda prekursors un zeaksantīna noārdīšanās produkts) un safranālu. Pastāv pieņēmums, ka krokīns un safranāls kavē dopamīna, norepinefrīna un serotonīna atkaluzņemšanu. 

Safrāns var uzlabot garīgo veselību, pateicoties tā antidepresanta īpašībām, un nesenā meta-analīzē tika apstiprināts, ka tas ir iedarbīgs depresijas ārstēšanas līdzeklis. 1 Atsauce: https://www.britannica.com/plant/Crocus#ref172302 2 Atsauce: Lopresti, A. L., & Drummond, P. D. (2014). Saffron (Crocus sativus) for depression: a systematic review of clinical studies and examination of underlying antidepressant mechanisms of action. Human Psychopharmacology: Clinical and Experimental, 29(6), 517–527. doi:10.1002/hup.2434  3 Mazidi, M., Shemshian, M., Mousavi, S. H., Norouzy, A., Kermani, T., Moghiman, T., … Ferns, G. A. A. (2016). A double-blind, randomized and placebo-controlled trial of Saffron (Crocus sativus L.) in the treatment of anxiety and depression. Journal of Complementary and Integrative Medicine, 13(2). doi:10.1515/jcim-2015-0043

Uzņemot orāli: safrāns, visticamāk ir drošs tādos daudzumos, kas ir sastopams pārtikā un ja to lieto kā medikamentu kursa veidā ne ilgāk par 26 nedēļām. Dažas iespējamās blaknes ir sausa mute, trauksme, uzbudinājums, miegainība, nomākts garastāvoklis, slikta dūša vai vemšana, aizcietējumi vai caureja, apetītes izmaiņas, karstuma viļņi un galvassāpes. Dažiem cilvēkiem var rasties alerģiskas reakcijas.

Iespējams, ka safrāna lietošana lielās devās nav droša. Lielas devas, sākot no 5 gramiem vai vairāk, var izraisīt saindēšanos. 12-20 gramu lielas devas var izraisīt nāvi.

Grūtniecība un barošana ar krūti. Safrāna orāla lietošana devās, kas pārsniedz parasti produktiem pievienoto, visticamāk, nebūs droša. Lielākas safrāna devas var izraisīt dzemdes kontrakcijas un tādējādi – spontāno abortu.

Nav pietiekami daudz uzticamas informācijas, lai apgalvotu, ka safrāns ir drošs grūtniecēm vai ar krūti barojošām māmiņām. Labāk ievērojiet drošu pieeju un izvēlieties tādu daudzumu, kas parasti tiek pievienots pārtikai.

Bipolārie traucējumi. Safrāns var ietekmēt noskaņojumu. Pastāv bažas, ka tas var veicināt uzbudināmību un impulsīvu uzvedību (māniju) cilvēkiem, kas cieš no bipolārajiem traucējumiem. Nelietojiet safrānu, ja jums ir šāda diagnoze.

Alerģija pret airenēm, olīvkoku (tostarp olīvām) un kālija sālszāli: cilvēki, kam ir alerģija pret šiem augiem, varētu reaģēt alerģiski arī uz safrānu.

Mijiedarbība. Lietojot safrānu kā uztura bagātinātāju, piesardzība ir jāievēro cilvēkiem, kas lieto asinsspiediena regulēšanas un asins šķidrināšanas medikamentus. Ja lietojat medikamentus, pirms šī auga lietošanas konsultējieties ar ārstu. 1 Atsauce: https://www.webmd.com/vitamins/ai/ingredientmono-844/saffron

Depresijas izraisīti traucējumi ir viena no dominējošajām garīgajām slimībām, un tiek lēsts, ka tā ietekmē līdz pat 21% pasaules iedzīvotāju. Vairums pacientu bieži vien nevēlas lietot sintētiskos antidepresantus ārstu izrakstītajās devās, jo tiem ir tādas blaknes kā nespēja vadīt automašīnu, sausa mute, aizcietējumi un libido zudums. Līdz ar to augu ekstrakti ir pievilcīgas jauno medikamentu alternatīvas, un ir pierādīts, ka depresijas ārstēšanā tie sniedz labāku rezultātu ar mazāk blaknēm. 

Safrāna kā antidepresanta ieguvumi ir pietiekami dokumentēti. Veicot šī auga ķīmisko analīzi, tika iegūti gandrīz 150 gaistošie un negaistošie savienojumi. Līdz šim ir iegūtas un konstatētas mazāk par 50 sastāvdaļām ar fitoķīmiskajām īpašībām.

Ir secināts, ka krokīns un safrāna ekstrakts novērš hroniska stresa izraisītas atmiņas un telpiskās mācīšanās traucējumus. Pastāv pieņēmums, ka safrāna profilaktiskās īpašības, kas pasargā no atmiņas pasliktināšanās, ir saistītas ar safrāna antioksidanta īpašībām, kas labvēlīgi pretdarbojas oksidatīvā stresa izraisītajiem bojājumiem. Akhondzadeh et al., 2004. gadā veiktajā dubultmaskētajā un randomizētajā pētījumā, kas notika 6 nedēļu periodā, izdevās pierādīt, ka safrāna ekstrakta efektivitāte ir līdzvērtīga imipramīna iedarbībai. 6 nedēļu ilgušos dubultaklajos, randomizētajos klīniskajos pētījumos tika konstatēta arī kaltētu safrāna ziedlapiņu labvēlīgā ietekme uz vieglu līdz vidēji smagu depresiju. 4 nedēļas ilgs novērojums randomizētā, dubultmaskētā, daudzsološā eksperimentālajā klīniskajā pētījumā ar placebo grupu, piedaloties 40 galvenā depresīvā traucējuma pacientiem, safrāna drīksnu galvenā antioksidantu sastāvdaļas – krokīna – lietošana (30 mg/d) apliecināja selektīvo serotonīna atkaluzņemšanas inhibitoru iedarbības paplašināšanos ārstēšanā iekļautajiem pacientiem bez būtiskām blaknēm.

Cits pētījums (šajā dubultmaskētajā, placebo kontrolētajā un randomizētajā pētījumā pacientiem pēc nejaušības principa 6 nedēļas tika dota C.sativus ziedlapu kapsula 30 mg/dienā (BD) (1. grupa) un placebo kapsula (BD) (2. grupa)) parādīja, ka, dodot pacientiem ar vieglu līdz vidēji smagu depresiju C.sativus ziedlapu preparātu, pēc 6 nedēļu ārstēšanas tika panākti statistiski būtiski noskaņojuma uzlabojumi. Šo atklājumu klīnisko nozīmīgumu pastiprināja uzlabojumi pēc Hamiltona depresijas novērtējuma skalas punktiem safrāna grupā. Turklāt starp abām grupām novēroto blakņu ziņā nebija būtiskas atšķirības. Vismaz trijos no klīniskajiem pētījumiem ir iegūti dati, ka C.sativus drīksnām ir antidepresanta ietekme (Akhondzadeh et al., 2004, 2005; Noorbala et al., 2005). 1 Atsauce: Mohammad J. Siddiqui, Mohammed S. M. Saleh, Siti N. B. Binti Basharuddin, Siti H. Binti Zamri, Mohd H. bin Mohd Najib, Muhammad Z. bin Che Ibrahim, Nur A. binti Mohd Noor, Hanin N. Binti Mazha, Norazian Mohd Hassan, and Alfi Khatib; Saffron (Crocus sativus L.): As an Antidepressant; J Pharm Bioallied Sci. 2018 Oct-Dec; 10(4): 173–180. doi: 10.4103/JPBS.JPBS_83_18  2 Atsauce: Akhondzadeh S, Fallah-Pour H, Afkham K, Jamshidi AH, Khalighi-Cigaroudi F. Comparison of Crocus sativus L. and imipramine in the treatment of mild to moderate depression: a pilot double-blind randomized trial [ISRCTN45683816] BMC Complement Altern Med. 2004;4:12. 3 Atsauce: Esmail Moshiria, Afshin Akhondzadeh Bastib, Ahamad-Ali Noorbalac, Amir-Hossein Jamshidid, Seyed Hesameddin Abbasie, Shahin Akhondzadeh; Crocus sativus L. (petal) in the treatment of mild-to-moderate depression: A double-blind, randomized and placebo-controlled trial; Phytomedicine 13 (2006) 607–611

1. Safrāna krokuss smaržo līdzīgi vaniļai un garšvielām, un žāvētas drīksnas piešķir ēdienam, piemēram spāņu paeljai, rīsu ēdieniem un Vidusjūras zivju sautējumam, īpašu garšu. 
2. Safrāna vārda izcelsme ir meklējama franču valodas “safran”, kas atvasināts no latīņu vārda “safranum” – intensīvi dzeltens pigments; fitoķīmiskā analīze ir ļāvusi secināt, ka krāsu galvenokārt rada noārdījušies karotenoīdu savienojumi – krokīns un kroketīns.
3. Safrāna drīksnas kā medikamentu sāka izmantot vairāk nekā pirms 3600 gadiem. Safrāns tika iekļauts dažādos opioīdajos preparātos, kurus izmantoja sāpju mazināšanai (16.-19. gs.). Safrānu arī izmantoja tuniku krāsošanai Spānijas reģionā un babiloniešu kultūrā apmēram 2400 pr. Kr.
4. Tā ir pasaulē dārgākā garšviela ar mazumtirdzniecības cenu līdz pat 11 000 $/kg, jo tās iegūšana prasa daudz darba. Katram ziedam ir trīs sarkanas krāsas drīksnas, un viena safrāna drīksna sver apmēram 2 mg. Lai iegūtu 1 kg šīs unikālās garšvielas, ir nepieciešami 150 000 krokusa ziedi vai 450 000 ar rokām nolasītas drīksnas.
5. 10 g vai lielāka deva var izraisīt abortu un cilvēkam letāla deva ir 20 g.
6. Safrāns persiešu tradicionālajā medicīnā tiek izmantots depresijas ārstēšanai. Ir vērts pieminēt, ka tas ir persiešu garšaugs, kura vēsture ir tikpat sena kā Persijas Impērija.