Bezmaksas piegāde uz Omniva pakomātiem visā Baltijā pirkumam no 20 eur!
GABA (gamma-aminosviestskābe)
Gamma-aminosviestskābe (GABA) ir viena no vissvarīgākajām asins un smadzeņu sastāvdaļām, tā spēj uzlabot smadzeņu asins apgādi, aktivizēt enerģijas procesus un palielināt audu elpošanas aktivitāti. Turklāt tā paātrina glikozes izmantošanu un palīdz izvadīt toksiskos vielmaiņas produktus. GABA lietošana palīdz novērst nelīdzsvarotību, kas saistīta ar trauksmi, tai ir relaksējoša un nomierinoša iedarbība.
Gamma-aminosviestskābe (GABA) tika atklāta 1950. gadā, un tā ir aminoskābe, ko dabiski ražo smadzenes. GABA darbojas kā neirotransmiteris, nodrošinot smadzeņu šūnu saziņu. GABA galvenā loma mūsu organismā ir smadzeņu un centrālās nervu sistēmas (CNS) neironu aktivitātes samazināšana, kas savukārt daudzveidīgi ietekmē gan ķermeni, gan prātu, tostarp veicina atslābināšanos, samazina stresu, rada mieru, līdzsvaro noskaņojumu, atvieglo sāpes un uzlabo miegu.
Aminoskābju neirotransmiteri ir ļoti svarīgi CNS darbībai; tie darbojas ātri, izsaucot reakciju dažu milisekunžu laikā, tādēļ šai vielai ir svarīga loma smadzeņu funkcijās un neiroloģisko slimību gadījumā.
Stresa apstākļos tiek patērēti konkrēti metabolīti (vielmaiņu produkti), piemēram GABA, un to aizstāšanai ir nepieciešamas papildu uzturvielas. Tā kā uzturvielu daudzums dažādiem cilvēkiem var būt atšķirīgs, un šīs uzturvielas ir grūti iegūt no pārtikas, labāka alternatīva ir lietot nepieciešamās papildu uzturvielas kā bagātinātu funkcionālo pārtiku un/vai uztura bagātinātājus.
GABA audos tiek sintezēts no glutamīnskābes ar enzīma glutamīnskābes dekarboksilāzes (GAD) palīdzību ar piridoksal-5-fosfātu (P5P) kā kofaktoru.
Ārpus CNS, GABA sintezē resnajā zarnā mītošā mikroflora. GABA kā galvenais kavējošais neirotransmiteris pretdarbojas pārmērīgam smadzeņu uzbudinājumam, un to var aprakstīt kā neironu kontūra “bremzes” paaugstināta stresa apstākļos. Kad GABA ir atbrīvota no GABA-erģiskajiem nervgaliem, tā iedarbojas kavējoši gan uz GABA-A, gan GABA-B receptoriem.
GABA-A receptori regulē smadzeņu ierosu un atbild par tūlītēju GABA izraisītu kavējošu iedarbību uz sinapsēm. Tā kā zems GABA līmenis tiek saistīts ar trauksmi, depresiju, bezmiegu un epilepsiju, ir izveidoti medikamenti, kas ir vērsti uz šiem GABA receptoriem. Ankiolītisku, sāpju noņemošu, pretkonvulsiju un nomierinošu iedarbību, modulējot GABA-A receptoru aktivitāti vai bloķējot GABA atkaluzņemšanu caur GABA transportētāju (GAT) olbaltumvielām, rada vairāki medikamenti, alkohols un psihoaktīvas zāles.
Papildus ietekmei uz smadzenēm, ir pierādīts, ka lielas GABA devas (5-10 g vienā devā) ietekmē endokrīno sistēmu, tostarp palielina augšanas hormona līmeni plazmā, lai gan šīs ietekmes klīniskais nozīmīgums šobrīd nav zināms.
GABA (gamma-aminosviestskābe) deficīts
Cilvēkiem ar dažām veselības problēmām var būt zemāks GABA līmenis. Dažas no tām:
- Slimības, kas izraisa krampjus
- Trauksme
- Hronisks stress
- Depresija
- Grūtības koncentrēties un atmiņas problēmas
- Muskuļu sāpes un galvassāpes
- Bezmiegs un citas miega problēmas
- Vāja GABA aktivitāte ir saistīta arī ar apreibinošu vielu lietošanu.
Daži cilvēki, kam ir minētās problēmas, lieto GABA uztura bagātinātājus, lai labāk kontrolētu simptomus, taču GABA dabiski ir atrodams arī zaļajā, melnajā un oolong tējā, kā arī fermentētos produktos, piemēram, kefīrā, jogurtā un tempē. Citi produkti, kas satur GABA vai var uzlabot tā veidošanos organismā, ir pilngraudi, baltās pupas, soja, lēcas un citas pupiņas, rieksti, tostarp valrieksti, mandeles un saulespuķu sēklas, zivis, tostarp garneles un butes, citrusaugļi, tomāti, ogas, spināti, brokoļi, kartupeļi un kakao. Taču šiem simptomiem var būt psiholoģiski un fiziski cēloņi, tādēļ labāk pārrunājiet ar savu ārstu pirms ķeraties pie ārstēšanas ar uztura bagātinātājiem.
GABA lietošana tādās devās, kāda ir atrodama pārtikā, visticamāk, ir droša. Iespējams, ka to ir droši lietot lielākās devās kā medikamentu. Ir dati par devām līdz 1,5 gramiem dienā līdz viena mēneša kursam.
1) Nav ieteicams lietot grūtniecības un laktācijas laikā.
2) GABA var samazināt asinsspiedienu tiem, kam tas parasti ir augsts. Ja jūs lietojat GABA papildus asinsspiedienu regulējošajiem medikamentiem, jūsu asinsspiediens var nokristies pārāk zemu.
3) Pacientiem, kas lieto sintētiskos GABA antagonistu medikamentus vai garšaugus, kas mijiedarbojas ar GABAerģisko sistēmu (piem., balderiāņus, divšķautņu asinszāli), jābūt piesardzīgiem lietošanā.
Ja ir nepieciešams papildu nomierinošs/atslābinošs efekts, sāciet lietot GABA saturošus uztura bagātinātājus pakāpeniski un nelielās devās.
GABA antagonistu medikamenti: Baclofen, Zolpidem, Progabide, AZD 3355, Tramiprosate, Gaboxadol, Adipiplon, Arbaclofen Placarbil, Lesogaberan, Muscimol, Phenibut, Zaleplon u. c.
4) Pretēji sintētiskajiem GABA antagonistu medikamentiem, dabiskais GABA gandrīz nerada nekādas blaknes.
Iespējamās blaknes
Veseli cilvēki kopumā labi panes GABA orāli lietojamos uztura bagātinātājus. Dažiem var būt nepatīkamas blaknes, tostarp:
- Gremošanas traucējumi.
- Slikta dūša.
- Samazināta apetīte.
- Aizcietējumi.
- Dedzinoša sajūta kaklā.
- Miegainība un nogurums.
- Muskuļu vājums.
- Elpas trūkums, lietojot ļoti lielas devas
Vispārēji depresīvie traucējumi (VDT) ietekmē vairāk nekā 300 miljonus cilvēku, un saistībā ar VDT ārstēšanas pieejamības un efektivitātes ierobežojumiem, tā ir kļuvusi par vadošo invaliditātes cēloni pasaulē. Neskatoties uz ilgstošiem centieniem identificēt depresijas izcelsmes un attīstības gaitu, tās pamatā esošie neirobioloģiskie faktori joprojām nav skaidri saprotami. Relatīvi mazā iespēja (~ 37%) to pārmantot, neskaidrība par to, kā būtiski ietekmēt depresijas risku, daudzveidīgie depresijas riska cēloņi un depresijas neviendabīgums tikai palielina grūtības identificēt ģenētiskos uzņēmības faktorus.
Tādi vides faktori kā trauma un strespilni dzīves notikumi palielina depresijas risku, mainot smadzeņu struktūru, ķīmiju un funkcijas. Hroniska sociālo, psiholoģisko vai fizisko stresa faktoru ietekme rada pētniecībai noderīgu vidi, lai saprastu, kā smadzenes transformē vides stresu par depresiju.
Depresijas un ar stresu saistītu traucējumu fiziopatoloģijas un ārstēšanas pamatā esošie mehānismi joprojām nav izprasti, taču pētījumi ar nomāktiem pacientiem un grauzējiem ir ļāvuši iegūt daudzsološus secinājumus. Šie pētījumi rāda, ka depresija un hronisks stress var izraisīt neironu atrofiju smadzeņu garozā un depresijā iesaistītajos limbiskajos smadzeņu reģionos, un smadzeņu attēlveidošanas pētījumos ir redzamas izmaiņas neironu tīkla savienojumos un smadzeņu funkcijās. Pētījumi par šo pārmaiņu neirobioloģisko pamatu pievēršas principam, ierosas glutamātu neironiem, gan kavējošajiem GABA interneironiem. Centrālās gamma-aminosviestskābes sistēmas disfunkcija jau izsenis ir saistīta ar trauksmes spektra traucējumiem. Lai gan salīdzinājumā ar glutamātu GABA neironi ir vismazākā daļa no kopējā neironu daudzuma (apmēram 15-20%), kavējošās neirotransmisijas un ierosas transmisijas līdzsvars ir būtisks normālai smadzeņu funkcijai.
Spriežot pēc liecībām par mainītu glutamātu un funkcionālo savienojamību, nav nekāds pārsteigums, ka ir liecības arī par pārtrauktu GABA neirotransmisiju, kas veicina VDT neiroloģisko ainu.
Īsumā, depresija bieži tiek saistīta ar GABAerģisko funkcijas samazināšanos, savukārt dažādas antidepresantu (AD) manipulācijas to šķietami palielina; pastāv pieņēmums, ka GABA funkcija ir pārmantots bioloģiskais marķieris, kas liecina par noslieci uz depresiju; pozitīviem GABA-A receptoru modulatoriem var būt AD iedarbība, savukārt negatīvi GABA-A modulatori bieži vien izraisa depresiju. Ir savākts liels pierādījumu kopums, kas apstiprina to, ka GABAerģiskie anksiolītiskie medikamenti pacientiem tik tiešām izraisa AD efektu.
Apkopojot iepriekš minēto, šķiet ticami, ka trauksmes un depresijas situācijā pārklājās GABAerģiskie mehānismi, jo tiem ir:
- kopīgi neiroķīmiskie mehānismi;
- līdzīgas smadzeņu struktūras, kas ir iesaistītas trauksmes un depresijas regulācijā;
- kopīga ģenētiska trauksmes un depresijas izcelsme; un
- pārklājoša vai korelējoša medikamentu neiropsihofarmakoloģiskā ietekme.
Vairākos pētījumos ir parādīta tieša korelācija starp galvenajiem depresīvajiem traucējumiem un būtiski pazeminātu GABA koncentrāciju smadzenēs. Tas nozīmē nevis to, ka GABA deficīts izraisa depresiju, bet gan ka tas spēlē būtisku lomu vispārējās depresijas, PMS, UDHS, bipolāro traucējumu, panikas, baiļu, mentālo bloku, trauksmaina prāta un trauksmes ārstēšanā. Ārsti šādos gadījumos bieži vien izraksta benzodiazepīnus, taču to lietošanas lielākais trūkums galvenokārt ir saistīts ar iespējamu atkarības veidošanos. GABA uztura bagātinātāji neizraisa atkarību un ir viena no uzturvielām, ko var izmantot, lai veicinātu atradināšanos no benzodiazepīniem.
Optimālā GABA deva ir atkarīga no vajadzības un konkrētā cilvēka. Parastā prettrauksmes deva pieaugušajiem ir no 500 līdz 5000 mg dienā, sadalot to vairākās devās.
- Tiek uzskatīts, ka alkohols atdarina GABA iedarbību uz smadzenēm, saistoties ar GABA receptoriem un kavējoši iedarbojoties uz neironu signāliem.
- GABA ir iesaistīta ne tikai GABAerģiskajos mehānismos, bet ir konstatēta arī citos perifērajos audos, tostarp zarnās, kuņģī, olvados, dzemdē, olnīcās, sēkliniekos, nierēs, urīnpūslī, plaušās un aknās, lai gan minētajos orgānos šī viela ir daudz mazākā koncentrācijā nekā neironos.
- GABA pirmoreiz tika sintezēta 1883. gadā, un to sākotnēji pazina tikai kā augu un mikrobu vielmaiņas produktu.
- GABA ir atrodama arī augos. Tā ir visvairāk sastopamā aminoskābe tomātu apoplastos. Iegūtie pierādījumi liecina, ka tam ir būtiska loma augu šūnu signālu saziņā.
- GABA tēja ir bezskābekļa vidē īpaši fermentētas tējas lapas, kurās ir uzkrājusies GABA. Šī tehnoloģija ir radusies Japānā.
L-teanīns (L-Theanine)
L-teanīns (γ-glutamiletilamīds) ir unikāla bezproteīna aminoskābe,kas atrodama augos un sēnēs, kā arī zaļajā tējā (Camellia sinensis L.). L-teanīns palīdz mazināt trauksmi un veicina relaksāciju bez miegainības. Turklāt stresa reducēšanas efekts, lietojot L-teanīnu, irnovērots ne tikai kā subjektīvā stresa uztvere, bet arī fizioloģiskā stresa gadījumā (sirdsdarbības normalizēšana, siekalu izdalīšanās kontrole).
L-teanīns (γ-glutamiletilamīds) ir L-glutamīnskābes atvasinājums, aminoskābe, kas visvairāk asociējas ar tējas lapām (Camellia sinensis L.). Tam ir līdzīga ķīmiskā struktūra kā glutamātam(neiromediators, kas ir saistīts ar vairāk nekā 90 % no visiem sinapsiskajiem savienojumiem cilvēka smadzenēs). Nonākot galvas smadzenēs, L-teanīns pārvēršas par aktīvu neiromediatoru, kas nodrošina starpšūnu nervu impulsu pārvadi un efektīvi ietekmē kavēšanas un relaksācijas procesus. Jeb citiem vārdiem, Jūsu garastāvokli, koncentrēšanos, miega režīmu, apetīti un modrību galvenokārt ietekmē dažādi neiromediatori - endogēnas ķīmiskas vielas, kas caur sinapsi, pārraida signālu no neirona uz mērķa šūnu, tostarp GABA (gamma-amino sviestskābe), serotonīns un dopamīns, kā arī smadzeņu darbību inhibējošie (kavējošie) hormoni, piemēram, kortizols un kortikosterons. Kad esat pakļauts stresam, paaugstinās kortizola un kortikosterona līmenis, kā rezultātā samazinās smadzeņu darbība.1
Lai to novērstu L-teanīns pastiprina neiromediatoru darbību,piemēram, GABA, tādējādi samazinot smadzeņu uzbudinošo ķīmisko vielu - kortizola un kortikosterona, - līmeni un veicina relaksāciju. Paaugstināts kortizola un kortikosterona līmenis ne tikai rada trauksmi, bet ietekmē arī dažādas citas smadzeņu darbības, piemēram, telpisko mācīšanos un atmiņu.
Šobrīd ir zināmi četru veidu elektromagnētiskie viļņi cilvēka smadzenēs: beta, alfa, teta un delta viļņi. Katram no tiem ir raksturīgs savs frekvences diapazons un katrs no tiem tiek saistīts ar atšķirīgu darbību, piemēram, teta viļņi ir saistīti ar miegainību, bet alfa viļņi - ar atslābināšanos. Alfa smadzeņu viļņi tiek uzskatīti par atslābināšanās jeb relaksācijas mērauklu. To darbība ir saistīta ar paaugstinātu radošumu, labākiem sniegumiem stresa apstākļos, veiksmīgākām mācīšanās un koncentrēšanās spējām, kā arī samazinātu trauksmi. L-teanīns palielina alfa viļņu aktivitāti, tādējādi atslābinot smadzeņu darbības aktivitāti.1; 2 Turpinot atslābināties, alfa viļņi sāk dominēt visās galvas smadzenēs. Šo viļņu trūkumu izraisa stress, slimības, nemiers.
L-teanīna lietošana parasti tiek uzskatīta par drošu. Tas nav saistīts ar nopietnu nelabvēlīgu ietekmi.
Biežākās L-teanīna lietošanas blakusparādības ir galvassāpes, slikta dūša un aizkaitināmība.1 Tomēr šķiet, ka slikta dūša galvenokārt ir saistīta ar L-teanīna lietošanu, lietojot zaļo tēju, nevis uztura bagātinātājus. Līdzīgi aizkaitināmības blakusparādība ir saistīta ar kofeīna un L-teanīna dubultu lietošanu.
Ja Jūsu ierastā atbilde uz jutājumu “Kā tev iet?” ir “Saspringti - darbs dzen darbu” vai “Neko nevaru paspēt”, iespējams, vēlēsieties ikdienas gaitas papildināt ar L-teanīnu, lai mazinātu Jūsu stresa un trauksmes simptomus.1
L-teanīns ir saistīts ar prettrauksmes iedarbību, kavējot kortikālo neironu ierosmi. Stress ir dabīga mūsu organisma reakcija uz briesmām. Piemēram, ieraugot mežā lāci, aktivizējas Jūsu simpātiskā nervu sistēma, izdalās hormoni, paātrinās sirdsdarbība, svīst rokas, mute paliek sausa utt. Tomēr Jūs varat aktivizēt savu simpātisko nervu sistēmu arī nejauši, tā teikt, “bez vajadzības”, un tā var kļūt par problēmu.
Labākajā gadījumā stresa ietekmes dēļ var būt nepatīkamas, sasvīdušus plaukstas. Sliktākajā gadījumā Jūs varat ciest no hroniska stresa un ar to saistītām fizioloģiskajām reakcijām, piemēram, paātrinātas sirdsdarbības un asinsspiediena paaugstināšanās vainovājinātu imunitāti.
Arī studenti ir pakļauti regulāram stresam. Stresa ietekmē paaugstinās kortikosterona hormona līmenis, un tā rezultātā smadzenes nespēj darboties tā, kā paredzēts. Līdz ar to mācīšanās kļūst neefektīva. Pētījumā2 tika pierādīts, ka lietojot L-teanīnu, tika nodrošināts ātrāks vienkāršas reakcijas laiks, ātrāks ciparu darba atmiņas reakcijas laiks un uzlabota teikumu pārbaudes precizitāte. Tādi personu pašvērtējumi kā “galvassāpes” un “nogurums” tika samazināti.
Tas pierāda, ka, samazinot hormona kortikosterona līmeni, L-teanīns aizsargā kognitīvās spējas no iespējamiem traucējumiem, kas varētu rasties augsta stresa hormona līmeņa dēļ.
Pētnieki ir konstatējuši3, ka L-teanīns palīdz regulēt augstu asinsspiedienu, palīdzot cilvēkiem stresa situācijās to uzturēt veselīgā līmenī.
Gadījumā, ja Jūs ciešat no stresa izraisīta bezmiega, L-teanīns var palīdzēt. Pētnieku komanda veica pētījumu4, lai izpētītu L-teanīna miega kvalitātes uzlabošanas spējas. Pētījums liecina, ka 200 mg L-teanīna lietošana pirms gulētiešanas uzlabo miega kvalitāti, nevis sedāciju, bet anksiolīzi. Tā kā L-teanīns neinducē dienas miegainību, tas var būt noderīgs lietošanai jebkurā diennakts laikā.
L-teanīna miega kvalitātes uzlabošana notiek dažādos veidos. Pirmkārt, aminoskābe liek cilvēkam labāk atpūsties un kļūt mazāk satrauktam. Ar relaksācijas stimulu un samazinātu stresu aizmigšana notiek vieglāk un ātrāk. Samazinot trauksmi un veicinot relaksāciju, L- teanīns palīdz iziet visu parasto miega ciklu, ieskaitot tik ļoti nepieciešamo dziļo REM fāzi, lai panāktu pilnīgu prāta un ķermeņa atsvaidzināšanu.
L-tirozīns (L-tyrosine)
L-tirozīns ir aizvietojama aminoskābe, ko organisms ražo no citas aminoskābes, ko sauc par fenilalanīnu. L-tirozīns ir iesaistīts vairāku svarīgu smadzeņu ķīmisko vielu, kas palīdz nervu šūnām sazināties (neirotransmiteru), ražošanā, tostarp epinefrīna, norepinefrīna un dopamīna. L-tirozīns arī palīdz ražot melanīnu, pigmentu, kas atbild par matu un ādas krāsu. Tas palīdz to orgānu darbībā, kas ir atbildīgi par hormonu veidošanos un regulēšanu, tostarp virsnieru dziedzeri, vairogdziedzeri un hipofīzi. Tas ir iesaistīts gandrīz visu ķermeņa olbaltumvielu struktūrā. Zems L-tirozīna līmenis ir saistīts ar pazeminātu asinsspiedienu, zemu ķermeņa temperatūru un nepietiekamu vairogdziedzera darbību.
L-tirozīns ir aizvietojama aromātiskā aminoskābe, kas organismā kalpo kā izejviela dažādu citu vielu sintēzei, piemēram, tā ir priekštecis tiroīdā hormona tiroksīna (T4) (rodas, jodējot tirozīnu), pigmenta melanīna un citu tādu bioloģiski aktīvu vielu sintēzei kā kateholamīniem - epinefrīnam (adrenalīns), norepinefrīnam(noradrenalīns) un dopamīnam. Šīs ir ļoti svarīgas bioloģiski aktīvasvielas, kas sintezējas neironā un izdalās sinapsē; saistoties ar citas šūnas receptoriem, tās pārnes nervu impulsu no sinapses uz šūnu (neirotransmiteri), kas ir cieši saistītas ar atbilstošu L-tirozīna koncentrāciju organismā.
L-tirozīns ietilpst daudzu dabisko olbaltumvielu, tai skaitā fermentu, sastāvā. Organismā L-tirozīns sintezējas no fenilalanīna ar fermenta fenilalanīn-4-hidroksilāzes palīdzību.
Kā tirozīns darbojas mūsu organismā? Pirmkārt, vairogdziedzeris no pārtikas absorbē jodu. Kad šīs joda molekulas ir oksidētas, tās ir gatavas pievienoties tirozīnam, kas atrodas tiroglobulīnā (proteīns, ko ražo vairogdziedzeris). Kad jods un tirozīns savienojas, tie rada vairogdziedzera hormona prekursorus, monojodtirozīnu (T1) un dijodtirozīnu (T2). Pēc tam T1 un T2 apvienojas, veidojot vairogdziedzera hormonus trijodtironīnu (T3; tiroglobulīns ar trim joda molekulām) un tiroksīnu (T4, tiroglobulīns ar četrām joda molekulām). T4 un T3 ir primārie vairogdziedzera hormoni, kas ir būtiski vielmaiņas procesu regulēšanai visā organismā.
Tātad, apkopojot tirozīna lomas organismā, jāmin šādas:
Tirozīna trūkums var izraisīt vairogdziedzera disfunkciju, piemēram, hipotireozi, kā arī izraisīt depresiju vai pastiprinātu nervozitāti dēļ traucētās kateholamīnu sintēzes.
L-tirozīns ir uzskatāms kā drošs lielākajā daļā devu, taču pirms tā lietošanas tomēr vajadzētu konsultēties ar savu ārstu, ja lietojiet kādus medikamentus. Tas var mijiedarboties ar zālēm, tostarp dažām zālēm, ko lieto vairogdziedzera darbības traucējumu vai depresijas ārstēšanai.
Monoamīnoksidāzes inhibitori (MAOI) – tirozīns var izraisītnopietnu asinsspiediena paaugstināšanos cilvēkiem, kuri lieto antidepresantus, kas pazīstami kā MAOI. Šī straujā asinsspiediena paaugstināšanās, ko sauc arī par "hipertensīvo krīzi", var izraisīt sirdslēkmi vai insultu. Cilvēkiem, kuri lieto MAOI, vajadzētu izvairīties no pārtikas un uztura bagātinātājiem, kas satur tirozīnu. Piemēram:
Levodopa - tirozīnu nedrīkst lietot vienlaikus ar levodopu, medikamentu, ko lieto Parkinsona slimības ārstēšanai. Levodopa var traucēt tirozīna uzsūkšanos.
Atsevišķos gadījumos tirozīna papildus lietošana var izraisīt bezmiegu, nemieru, sirdsklauves, galvassāpes, kuņģa darbības traucējumus un grēmas.
Tā kā tirozīns ir iesaistīts vairogdziedzera hormonu ražošanā, to nedrīkstat lietot, ja ir diagnosticēta vairogdziedzera slimība, piemēram, hipertireoze vai Greivsa slimība.
Tirozīna ieteicamā diennakts deva, ko uzņemam ar uzturu (IDD), ir 25 mg uz kilogramu ķermeņa svara.1 Pieņemot, ka cilvēks saņem pusi no nepieciešamās aminoskābes, sanāk 12,5 mg uz kg. Tādējādi personai, kas sver 70 kg, dienā vajadzētu patērēt aptuveni 875 mg tirozīna, un tas ir daudzums, ko izmanto, lai aprēķinātu IDD. Tirozīns ir atrodams dažādos pārtikas produktos, piemēram, zemesriekstos, zivīs, vistas gaļā, tītarā, sojā, olās un biezpienā. Tas ir arī ķirbju sēklās, auzās, kviešos, pupās, sezama sēklās, avokado un banānos.
Hipotireoze jeb pavājināta vairogdziedzera funkcija nozīmē, ka vairogdziedzeris nepietiekošā daudzumā izstrādā svarīgus hormonus, kuriem ir ietekme uz visiem vielmaiņas procesiem. Biežākie hipotireozes cēloņi ir hronisks autoimūns tireoidīts, dažādu medikamentu lietošana, staru terapija un vairogdziedzera operācijas. Jāņem vērā arī apstāklis, ka cilvēki nelabprāt savā uzturā lieto jūras dārzeņus, piemēram, brūnaļģes, kā arī garšas dēļ cilvēki lapbprātāk izvēlas sāli bez joda piedevas, kas arī ir iemesls tam, ka joda trūkums kļūst arvien izplatītāks.
Biežākie hipotireozes simptomi ir nogurums, paaugstināta jutība pret aukstumu, sausa āda, trausli mati, cilvēks izskatās daudz vecāks nekā ir faktiski. Sievietēm bieži ir neregulāras menstruācijas, kognitīvie traucējumi, depresija.
Ir arī pierādīts, ka cilvēkiem, kuriem ir vairogdziedzera slimība, neatkarīgi vai tā būtu hipertireoze vai hipotireoze, ir ļoti svārstīgs tirozīna līmenis asins serumā, un tiem, kuriem ir hipotireoze (zems vairogdziedzera hormonu līmenis), tirozīna līmenis asinīs parasti ir zemāks par normu.
Apvienojot to ar pierādīto faktu, ka medikamentu (piemēram, kuru sastāvā aktīvā viela ir levotiroksīns, sintētisks vairogdziedzera hormons, ko lieto vairogdziedzera slimību un darbības traucējumu ārstēšanai) lietošana uzlabo tirozīna metabolismu aknās, iespējams ir vērts konsultēties ar ārstu un apsvērt iespēju ikdienu papildināt gan ar vairogdziedzera zālēm, gan ar tirozīnu (vai ievērojot īpašu diētu, vai izmantojot uztura bagātinātājus).
Ja Jūs izvēlaties savu ikdienu papildināt ar L-tirozīnu, jāatceras, ka efektīvāk to ir lietot kopā ar citiem minerāliem, kas var uzlabot vairogdziedzera darbību, piemēram, cinku un selēnu. Cinks palīdz uzlabot tiroksīna (T4) pārveidi par trijodtironīnu (T3) hipotireozes pacientiem, kuriem ir nepietiekama vairogdziedzera funkcija.Savukārt, selēns palīdz samazināt vairogdziedzera antivielas, kā arī ir iesaistīts T4 pārveidošanā par T3.
L-triptofāns (L-Tryptophan)
L-triptofāns ir neaizstājamā aminoskābe, dabisko olbaltumvielu sastāvdaļa. Augi un mikroorganismi triptofānu spēj sintezēt no indola un serīna. L-triptofāns ir svarīgs daudziem ķermeņa orgāniem. L-triptofānu organisms neražo, tāpēc tā uzņemšanai ir jāpievērš uzmanība. Pēc L-triptofāna absorbcijas no pārtikas,organisms daļu no tā pārvērš par 5-HTP (vielmaiņas starpprodukts neirotransmitera serotonīna biosintēzē) un pēc tam par serotonīnu.
Hopkinss un Kols atklāja triptofānu 1900. gadu sākumā pēc tam, kad to izdalīja no kazeīna proteīna, savukārt, Ellingers un Flamandspēc neilga laika noteica tā molekulāro struktūru. L-triptofāns (t.i., triptofāns) ir viena no astoņām neaizvietojamām aminoskābēm (aminoskābēm, kuras cilvēka organismā nevar sintezēt un kuras ir jāsaņem ar uzturu). Tātad L-triptofāns ir unikāla proteīna aminoskābe, kurai ir indola gredzens. Indols ir tipisks slāpekļa heterocikliskais aromātiskais savienojums, kas plaši izplatīts mūsu ikdienas produktos un dabiskajā vidē. Indola gredzens atrodas daudzos alkaloīdos, fitohormonos, augu ziedu eļļās, pigmentos un olbaltumvielās. Tā kā indola kodolam ir plašs bioloģisko aktivitāšu spektrs, to plaši izmanto farmācijas rūpniecībā.
Pēc L-triptofāna iekļūšanas dažādos organisma audos un šūnās, tastiek iekļauts olbaltumvielu metabolismā un sintēzē, kā arī tas varpiedalīties dažādos vielmaiņas procesos atkarībā no specifisku enzīmu aktivitāšu izpausme audos.
L-triptofāns ir vienīgais perifēri un centrāli ražotā serotonīna prekursors. Serotonīns regulē nervu sistēmas līdzsvaru, psihisko stabilitāti, garastāvokli un arī miegu. Savukārt, no serotonīna sintezējas melatonīns. Kā melatonīna "izejas materiāls" serotonīns palīdz regulēt miega ciklus un iekšējo pulksteni. Ir pierādīts, ka tieši melatonīnam ir noteicoša loma miega kvalitātē. Melatonīns ir bioloģiski aktīva viela, kas veidojas mūsu smadzenēs nakts laikā (tumsā) un regulē mūsu organisma bioritmus – miega un nomoda ciklu. Gan melatonīns, gan arī serotonīns veidojas no neaizvietojamās aminoskābes L-triptofāna, kuru mēs varam uzņemt tikai ar uztura vai uztura bagātinātāju palīdzību. Ievērojams L-triptofāna daudzums atrodams dažādos sieru veidos un gaļā.
L-triptofānu saturoši uztura bagātinātāji ir droši, ja tos nelieto ilgstoši. L-triptofāns var izraisīt dažas blakusparādības, piemēram, miegainību, sāpes vēderā, vemšanu, caureju, galvassāpes, neskaidru redzi, reiboni, sirdsklauves un kā arī citas.
L-triptofāns var traucēt daudzu dažādu zāļu darbību. Nelietojiet L-triptofānu, ja lietojat antidepresantus, kas pazīstami kā selektīvie serotonīna atgriezeniskās saistes inhibitori (SSAI), MAO inhibitori, tricikliskie antidepresanti un netipiski antidepresanti. Tas var izraisīt dzīvībai bīstamu stāvokli, ko sauc par serotonīna sindromu. Serotonīna sindroma simptomi ir:
- • Ārkārtīga trauksme
- • Sirdsklauves
- • Delīrijs
- • Smagas muskuļu spazmas
- • Paaugstināta ķermeņa temperatūra
L-triptofāna piedevas nav ieteicamas grūtniecēm.
Pirms L-triptofāna lietošanas konsultējieties ar savu ārstu, ja Jums ir aknu ciroze.
Vienmēr pastāstiet savam ārstam par jebkādiem uztura bagātinātājiem, ko lietojat, ieskaitot dabiskos un bez receptes iegādātos uztura bagātinātājus. Tādā veidā ārsts var pārbaudīt iespējamās blakusparādības vai mijiedarbību ar jebkādām zālēm.
L-triptofāna galvenā loma cilvēka organismā ir daļa no proteīnu sintēzes. Tā kā triptofāns no visām organismā esošajām aminoskābēm ir atrodams viszemākajā koncentrācijā, tas ir salīdzinoši mazāk pieejams un tiek uzskatīts, ka tam ir proteīnu sintēzes ātrumu ierobežojoša loma. Triptofāns ir arī divu svarīgu vielmaiņas procesu: kinurenīna sintēzes un serotonīna sintēzes perkusors (viela, kas iesaistīta reakcijā, kuras rezultātā veidojas mērķa viela - vielmaiņas ceļa starpposma dalībnieks).
Attiecīgi, serotonīns tiek sintezēts no cilvēka organismā neaizvietojamās aminoskābes - L-triptofāna, savukārt, serotonīns regulē noskaņojumu, uzlabo miega kvalitāti un ēstgribu. Būtiski, ka serotonīns piedalās arī dopamīna regulācijā - ja tas trūkst veicina tā izdalīšanos, ja dopamīns ir par daudz - palīdz piebremzēt tā izdalīšanos. Tiek uzskatīts, ka zems serotonīna līmenis ir cieši saistīts ar depresiju, trauksmi, miega traucējumiem, svara pieaugumu un citām veselības problēmām. Ja organismā ir serotonīna deficīts, tad cilvēkam pasliktinās garastāvoklis, pieaug pesimistisks un apātisks noskaņojums, kā rezultātā zūd vēlme kaut ko darīt.
Vairākas laboratorijas ir pierādījušas L-triptofāna pozitīvo efektu uz miega kvalitāti, kā arī to, ka triptofāns samazina laiku, kas nepieciešams, lai tie pacienti, kuriem ir viegls bezmiegs vai ilgs aizmigšanas laiks, aizmigtu.
Lietojot triptofānu, nav konstatēta nekāda ietekme uz modrību nākamajā dienā. Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu bezmiegu triptofāns nav tik efektīvs kā standarta miega līdzekļi.
Kopumā varam teikt, ka serotonīns regulē nervu sistēmas līdzsvaru, psihisko stabilitāti, garastāvokli un arī miegu, ir “izejas materiāls” melatonīnam. Savukārt ir pierādīts, ka tieši melatonīnam ir noteicoša loma miega kvalitātē. Gan melatonīns, gan arī serotonīns veidojas no neaizvietojamās aminoskābes L-triptofāna, kuru mēs varam uzņemt tikai ar uztura vai uztura bagātinātāju palīdzību.
Tomēr, kad triptofāns tiek uzņemts kā daļa no uztura, tam pievienojas citas lielas neitrālas aminoskābes, kas sacenšas par sistēmu, kas tās visas transportē smadzenēs. Tā rezultātā triptofāna uzņemšana ar uzturu, atšķirībā no triptofāna uztura bagātinātājuveidā, nepaaugstina triptofāna līmeni smadzenēs. Tādējādi populārais mīts, ka piena glāzei pirms gulētiešanas ir nomierinošaiedarbība, jo tajā ir triptofāns, ir maldīgs.
L-glutamīns
Glutamīns ir svarīga aminoskābe, kas ietekmē visu, sākot no imunitātes līdz ķermeņa atjaunošanās spējām pēc traumām. Glutamīns palīdz veidot organismam citas aminoskābes, kā arī palīdz ražot glikozi. Glutamīnam ir būtiska nozīme bojāto audu atjaunošanā, kolagēna ražošanas stimulēšanā un jaunu šūnu augšanas veicināšanā. Faktiski veselās šūnas, kas strauji vairojas, izmanto glutamīnu kā enerģijas ieguves avotu.
Glutamīns ir visbiežāk sastopamā un daudzpusīgākā brīvas formas (jau sašķelta un viegli uzsūcas) α-aminoskābe mūsu organismā. Organismā glutamīns veidojas no glutamīnskābes, fermenta glutamīnsintetāzes iedarbībā, piesaistot amonjaku. Glutamīns ir svarīga slāpekļa vielmaiņas sastāvdaļa. Tāpat kā arginīns, glutamīns ir bioķīmiskais slāpekļa donors, veidojoties citām aminoskābēm, purīniem un pirimidīniem. Piemēram, in vitro un in vivo pētījumos ir konstatēts, ka glutamīns ir būtiska viela, lai attīstītos audi un veidotos jaunas galvenās imūnšūnas – limfocīti. Glutamīns palīdz ražot citokīnus – bioķīmiski aktīvas imūnās sistēmas savstarpējās saziņas proteīnu molekulas, ko imūnās sistēmas šūnas ražo, lai iedarbotos uz citām imūnšūnām. Šie citokīni aktivē vai modulē iedzimtās imūnās sistēmas šūnas (makrofāgus, dendrītiskās šūnas, dabiskās galētājšūnas) un arī epitēlijšūnas. Imūnās šūnas glutamīnu patērē gan, ja organisms ir vesels, gan slimības gadījumā, un šis patēriņš ir līdzīgs vai lielāks nekā glikozes patēriņš.
Glutamīns ir iesaistīts dažādos bioķīmiskos procesos. Daži no tiem nodrošina enerģiju, kas kalpo kā aminoskābju sintēzes prekursors, slāpekļa donors nukleīnskābju veidošanās procesā, kas palīdz sintezēt intracelulāras olbaltumvielas un darbojas kā būtisks atbalsts skābju-bāzes līdzsvarā.
Glutamīns ir arī potenciāls prekursors N-acetil-glikozamīna un N-acetil-galaktozamīna sintēzē, kam var būt izšķiroša nozīme zarnu mucīna (glikoproteīns) sintēzē un, līdz ar to, pasīvās barjeras uzturēšanā pret baktēriju invāziju.
Vienkārši runājot, tā ir "barība" enterocītiem (šūnām, kas veido tievo zarnu), palīdzot dziedēt zarnu iekaisumu. Tas ir lieliski piemērots autoimūnām slimībām, kas bieži pastiprinās zarnu iekaisuma gadījumā. Ir gadījumi, kad glutamīna papildus lietošana mazina psoriāzi, ekzēmu un locītavu sāpes. Ja zarnu mikrobioma testā ir konstatēti iekaisuma marķieri, glutamīns var būt noderīgs.
Medikamenti, kurus lieto, lai novērstu krampjus (pretkrampju līdzekļi), mijiedarbojas ar glutamīnu.
Dažiem cilvēkiem glutamīns var palielināt krampju risku. Tāpēc glutamīna lietošana var samazināt krampju profilaksei lietoto zāļu iedarbību.
Lietojot iekšķīgi, glutamīns ir drošs, ja to lieto devās līdz 40 gramiem dienā. Blakusparādības parasti ir vieglas un var ietvert vēdera uzpūšanos, sliktu dūšu, reiboni, grēmas un sāpes vēderā.
Aknu slimību gadījumā glutamīns var palielināt smadzeņu darbības traucējumu risku cilvēkiem ar progresējošām aknu slimībām. Konsultējieties ar savu veselības aprūpes speciālistu, ja Jums ir kāda progresējoša aknu slimība.
Bipolāri traucējumi: glutamīns var palielināt mānijas vai hipomānijas risku cilvēkiem ar šo stāvokli.
Mononātrija glutamāta (MSG) jutība: ja esat jutīgs pret MSG, iespējams, esat jutīgs arī pret glutamīnu, jo ķermenis pārvērš glutamīnu par glutamātu.
Uzturvielas var ietekmēt un regulēt šūnu vielmaiņu un šūnu darbību, kas ir īpaši svarīgi dažādu imūnsistēmas apakšgrupu aktivizēšanai un darbībai. No svarīgākajām barības vielām imūno šūnu funkcijai ir glutamīns, iespējams, visizplatītākais atzītais imūnelements, spēlējot galveno lomu TCA ciklā (trikarbonskābes cikls - šūnu elpošana, kas ietver virkni ķīmisku reakciju, kas atbrīvo uzkrāto enerģiju), proteīnu reakcijās un antioksidantu procesos.
Ja runājam par imunitāti, tad nevaram nerunāt par zarnu traktu. Kāpēc? Daudzus gadus zarnas tika pētītas tikai kā gremošanas, barības vielu absorbcijas un fermentācijas orgāns. Tomēr tagad ir zināms, ka zarnu trakts ir sarežģīts orgāns, kas veic dažādas kritiskas fizioloģiskās funkcijas. Zarnu gļotāda satur ne tikai sekrēcijas, bet arī imūnās un neiroendokrīnas šūnas absorbējošus enterocītus (epitēlija šūna zarnu gļotādā, kurai ir, galvenokārt, barības vielu absorbējoša nozīme). Viens epitēlija slānis, kas pārklāj kuņģa-zarnu traktu, rada selektīvu barjeru, lai novērstu kaitīgo vielu, piemēram, toksīnu, alergēnu un patogēnu iekļūšanu lielajā asinsrites lokā.
Šādā griezumā skatoties, varam saprast glutamīna nozīmīgo lomu. Glutamīns ir galvenā enterocītu enerģijas viela. Šūnām, strauji daloties, ir nepieciešams glutamīns, kas kalpo kā slāpekļa donors, aminoskābēm, purīnam un pirimidīnam, iedarbojoties uz karbamoilfosfāta sintetāzi.
Pamatojoties uz šo, glutamīns parasti ir iekļauts to “imūnelementu” sarakstā, kuriem ir bioloģiska iedarbība.
Secinājums: glutamīns ir nepieciešams imūnsistēmas šūnām gan kā primārā izejviela, gan kā oglekļa un slāpekļa donors nukleotīdu prekursoru sintēzei. In vivo pētījumi ir parādījuši, ka glutamīns ir būtisks monocītu, limfocītu un neitrofilu imūnšūnu optimālai darbībai. Vairākos pētījumos ar pacientiem ir novērota infekcijas saslimstības uzlabošanās, ja tie saņem glutamīnu.
- Kāposti un bietes satur augstu glutamīna koncentrāciju. Citi pārtikas avoti ir zivis, pupiņas un piena produkti.
- Atšķirībā no proteīna vai kreatīna, glutamīns tiešā veidā nepalīdz veidot muskuļu masu.
- Ja ir sanācis pavadīt vairāk laika sporta zālē, glutamīns palīdz atgūties no sāpēm muskuļos un noguruma, tādējādi samazinot “atgūšanās” laiku starp treniņiem.
- Pietiekams glutamīna daudzums organismā veicina labu zarnu “gļotādas integritāti”, kas nozīmē, ka tām veidojas spēcīga aizsardzība pret tādiem kairinātājiem kā, piemēram, alkohola, narkotikām vai aspirīna.
- L-glutamīnu vislabāk ir lietot apmēram 10-15 minūtes pirms ēšanas tukšā dūšā, un lietot 2-3 reizes dienā (tātad pirms 2-3 ēdienreizēm dienā), lai sniegtu atbalstu vienmērīgi un pastāvīgi.
- Vajadzētu izvairīties no glutamīna lietošanas kopā ar kaut ko karstu, piemēram, kafiju, tēju, zupu vai buljonu. Galvenais iemesls tam ir tas, ka karsta temperatūra var denaturēt (atņemt dabiskās īpašības) vai sabojāt aminoskābes.
