Magnijs

Magnijs ir ceturtā visvairāk sastopamā minerālviela cilvēka organismā. Tam ir svarīga loma normālā šūnu funkcionēšanā un dalīšanās procesā, enerģētiskajā vielmaiņā, normālā nervu un muskuļu funkcionēšanā, sirds ritma uzturēšanā un imunitātes veicināšanā. Tiek uzskatīts, ka magnijs atbilstošās devās labvēlīgi iedarbojas uz migrēnu, hroniskām sāpēm, trauksmi un depresiju.

Magnijs ir dabiska minerālviela, kas atklāta 1755. gadā. Tas ir astotais visizplatītākais elements uz zemeslodes, bet dabā tas ir sastopams tikai savienojumu, nevis tīrā veidā. Dabā tas atrodams lielos minerālu nogulumiežos, piemēram, magnezīta un dolomīta iežos.

Magnijs ir nepieciešams visam organismam: muskuļiem, lai tie sarautos, nervu sistēmai, lai tā nosūtītu un saņemtu impulsus. Magnijs nodrošina vienmērīgu sirdsdarbību un stiprina imūnsistēmu.

Magnijs ir būtiska uztura sastāvdaļa, kas ir iesaistīta daudzās svarīgās vielmaiņas reakcijās, piemēram: enerģijas ražošana, glikolīze un nukleīnskābju un olbaltumvielu sintēze. 1 (Atsauce: ©2016 American Society for Nutrition. Adv Nutr 2016;7:199–201; doi:10.3945/an.115.008524)

Tāpat magnijam ir nozīmīga loma arī kalcija un kālija jonu aktīvā transportēšanā caur šūnu membrānām, šim procesam ir būtiska nozīme nervu impulsu vadīšanā, muskuļu saraušanās un normāla sirds ritma nodrošināšanā. 2 (Atsauce: Rude RK. Magnesium. In: Ross AC, Caballero B, Cousins RJ, Tucker KL, Ziegler TR, eds. Modern Nutrition in Health and Disease. 11th ed. Baltimore, Mass: Lippincott Williams & Wilkins; 2012:159-75.)

No neiroloģiskā viedokļa, magnijam ir būtiska loma nervu transmisijā un neiromuskulārajā vadībā. Tas arī aizsargā no pārmērīga uzbudinājuma, kas var izraisīt neironu šūnu nāvi (eksitotoksicitāti), un tas savukārt ir saistīts ar dažādiem neiroloģiskiem traucējumiem. Ņemot vērā, cik nozīmīgas ir šīs nervu sistēmas funkcijas, magnijs ir minerālviela, kas izraisījusi īpašu interesi kā neiroloģisko traucējumu iespējamās profilakses un ārstēšanas līdzeklis. Šobrīd pieejamajā zinātniskajā literatūrā tiek apskatīta magnija pielietojamība attiecībā uz migrēnu, hroniskām sāpēm, epilepsiju, Alcheimera, Parkinsona un insulta gadījumiem, kā arī bieži sastopamajiem trauksmes un depresijas stāvokļiem. 3 (Atsauce: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC6024559/ Nutrients. 2018 Jun; 10(6): 730. Published online 2018 Jun 6. doi: 10.3390/nu10060730 PMCID: PMC6024559 PMID: 29882776 The Role of Magnesium in Neurological Disorders)

Magnijs ir ļoti nozīmīgs mūsu organismam, bet ne visiem cilvēkiem tas ir pietiekamā daudzumā. Kādēļ? Iemesli var būt ļoti dažādi. ASV Nacionālais veselības institūts norāda uz šādām magnija nepietiekamības riska grupām:

Cilvēki ar kuņģa un zarnu trakta slimībām

Hroniska caureja un tauku malabsorbcija, ko izraisa Krona slimība, glutēnsensitīva enteropātija (celiakija) un reģionālais enterīts laika gaitā var izraisīt magnija samazināšanos organismā. Tievās zarnas, īpaši līkumainās zarnas, rezekcija parasti rada uzsūkšanās traucējumus un magnija zudumu.

Cilvēki ar 2. tipa cukura diabētu

Cilvēkiem ar  insulīna rezistenci un/vai 2. tipa cukura diabētu var rasties magnija deficīts un pastiprināta magnija izdalīšanās ar urīnu. Magnija zudums, šķiet, ir sekundārs, ja nierēs ir lielāka glikozes koncentrācija, kas palielina urīna daudzumu.

Cilvēki ar alkohola atkarību

Magnija deficīts ir raksturīgs cilvēkiem ar hronisku alkoholismu. Šiem cilvēkiem ir raksturīgi neveselīgi ēšanas ieradumi un neapmierinošs kopējais uzturvielu stāvoklis; kuņģa-zarnu trakta problēmas, tostarp vemšana, caureja un steatoreja (taukaini izkārnījumi), kas rodas pankreatīta dēļ; nieru disfunkcija ar pārmērīgu magnija izdalīšanos urīnā; fosfātu samazināšanās; D vitamīna deficīts; akūta alkohola ketoacidoze; hiperaldosteronisms, kas ir sekundārs pēc aknu slimībām – viss minētais var veicināt magnija samazināšanos organismā.

Gados vecāki cilvēki

Gados vecāki cilvēki magniju ar uzturu uzņem mazāk nekā jaunāki cilvēki. Turklāt ar vecumu samazinās magnija absorbcija zarnās un palielinās tā izdalīšanās caur nierēm. Gados vecākiem cilvēkiem ir arī lielāka iespējamība saslimt ar hroniskām slimībām vai lietot medikamentus, kas izmaina magnija daudzumu organismā,  savukārt tas var palielināt magnija deficīta risku.

Vairums cilvēku var uzņemt pietiekami daudz magnija, ēdot tādus pārtikas produktus kā: zaļie lapu dārzeņi, sēklas (piemēram, ķirbju), veseli graudi, pupas, rieksti un zivis. Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts Magnija deficīts, normāli ir nepieciešams 350mg Magnija dienā.

 

1 Atsauce: (Rude RK. Magnesium. In: Ross AC, Caballero B, Cousins RJ, Tucker KL, Ziegler TR, eds. Modern Nutrition in Health and Disease. 11th ed. Baltimore, Mass: Lippincott Williams & Wilkins; 2012:159-75.)

Vairāki zāļu veidi var mijiedarboties ar magniju saturošiem uztura bagātinātājiem vai ietekmēt magnija stāvokli kopumā. Daži piemēri tiks minēti turpmāk. Cilvēkiem, kuri regulāri lieto šīs un citas šo grupu zāles, jāpārrunā magnija uzņemšana ar saviem veselības aprūpes sniedzējiem.

Bisfosfonāti

Uztura bagātinātāji ar augstu magnija saturu vai medikamenti var samazināt perorālo bisfosfonātu, piemēram, alendronāta (Fosamax®), ko lieto osteoporozes ārstēšanai, uzsūkšanos. Ar magniju bagātinātu pārtikas piedevu vai medikamentu un perorālo bifosfonātu lietošanā jāievēro vismaz 2 stundu intervāls.

Antibiotikas

Magnijs var veidot nešķīstošus kompleksus ar tetraciklīniem, piemēram, demeklociklīnu (Declomycin®) un doksiciklīnu (Vibramycin®), kā arī hinolonu grupas antibiotikām, piemēram, ciprofloksacīnu (Cipro®) un levofloksacīnu (Levaquin®). Šīs antibiotikas jālieto vismaz 2 stundas pirms magniju saturoša uztura bagātinātāja lietošanas vai 4–6 stundas pēc tā.

Diurētiskie līdzekļi

Hroniska ārstēšana ar cilpas diurētiskajiem līdzekļiem, piemēram, furosemīdu (Lasix®) un bumetanīdu (Bumex®), un tiazīdu grupas diurētiskajiem līdzekļiem, piemēram, hidrohlortiazīdu (Aquazide H®) un etakrīnskābi (Edecrin®), var pastiprināt magnija izdalīšanos ar urīnu un izraisīt magnija izsīkumu organismā. Turpretī kāliju aizturoši diurētiskie līdzekļi, piemēram, amilorīds (Midamor®) un spironolaktons (Aldactone®), samazina magnija izdalīšanos.

Protonu sūkņu inhibitori

Recepšu protonu sūkņa inhibitoru (PSI) zāļu, piemēram, ezomeprazola magnija (Nexium®) un lansoprazola (Prevacid®), ilgstoša lietošana (parasti vairāk nekā gadu) var izraisīt hipomagnezēmiju. ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes izskatītajos gadījumos magnija piedevas bieži paaugstināja zemo magnija līmeni serumā, ko izraisīja PSI. Tomēr 25% gadījumu piedevas nepaaugstināja magnija līmeni, un pacientiem bija jāpārtrauc PSI lietošana. ASV Pārtikas un zāļu pārvalde iesaka veselības aprūpes speciālistiem apsvērt magnija līmeņa mērīšanu pacienta serumā pirms ilgstošas ​​PSI terapijas uzsākšanas un periodiski pārbaudīt šo pacientu magnija līmeni. 1

Magnijs parasti ir labi panesams. Tomēr jāņem vērā, ka jebkuram magniju saturošam uztura bagātinātājam var būt arī magnija izraisītas blakus parādības. Lielākais magnija trūkums ir iespēja dažiem cilvēkiem izraisīt caureju, vieglus vēdera krampjus, kuņģa darbības traucējumus, sliktu dūšu, vemšanu un citas blakusparādības. Magnija saturoši produkti piesardzīgi jālieto cilvēkiem ar zemu asinsspiedienu, jo magnijs var to pazemināt.

Iespējams, ka magnijs ir viens no visvairāk pētītajiem minerāliem, tieši cilvēkiem ar migrēnu vai galvassāpēm. Atsevišķi pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar migrēnu, magnija līmenis mēdz būt zemāks nekā cilvēkiem, kuriem nav galvassāpes. Daži zinātnieki uzskata, ka magnijs bloķē signālus smadzenēs, kas noved pie migrēnas ar auru vai redzes un citu maņu izmaiņām. Pētījumi arī liecina, ka magnijs aptur noteiktas ķīmiskas vielas, kas izraisa sāpes. Turklāt šķiet, ka magnija līmeņa pazemināšanās arī izraisa smadzeņu asinsvadu sašaurināšanos, kas potenciāli var sekmēt migrēnas rašanos.

Migrēna ir neiroloģisks traucējums, kuram raksturīgas izteiktas sāpes galvā un citi dažādi simptomi, piemēram, slikta dūša, vemšana, fotofobija, fonofobija un dažreiz redzes maņu traucējumi. Magnijs ir cilvēka ķermenim nepieciešams jons, un tam ir izšķiroša nozīme veselības un dzīves kvalitātes nodrošināšanā. Viena no galvenajām magnija lomām ir saglabāt neironu elektrisko potenciālu. Tāpēc magnija deficīts var izraisīt neiroloģiskas komplikācijas. Migrēna parasti ir saistīta ar zemu magnija daudzumu asins serumā un cerebrospinālajā šķidrumā. Magnija deficītam ir nozīmīga loma migrēnas patoģenēzē. Tieši tādēļ magnijs ir plaši izmantots migrēnas profilaksē un ārstēšanā 1.

Zinātniskajos pētījumos, kuros dalībnieki ik dienas saņēma papildus magniju migrēnas profilakses nolūkos, tika izmantotas dažādas magnija devas (no 400 mg līdz 1200 mg dienā) un tas tika lietots atšķirīgu laika periodu, tāpēc ir grūti precīzi noteikt, cik daudz magnija cilvēkam nepieciešams, lai novērstu migrēnu, un tas, visticamāk, ir individuāli (atkarībā no tā, cik smags ir konkrētā cilvēka magnija deficīts).

Taču ir dažas organizācijas, piemēram, Kanādas Galvassāpju biedrība, kas iesaka magniju kā profilaktisku migrēnas terapiju pieaugušajiem un konkrēti - īpašu magnija devu – 600 mg elementārā magnija dienā.

Ja ievērojat, ka magnija saturoši uztura bagātinātāji nepalīdz atvieglot jūsu migrēnas lēkmes, tas var būt divu būtisku iemeslu dēļ:

Jūsu lietotajam uztura bagātinātājam nav īpaši laba biopiejamība, proti, tas netiek labi absorbēts. Tas parasti notiek ar zemas kvalitātes uztura bagātinātājiem, kuros ir zema lietotā magnija elementārā vērtība (ne vienmēr norādītais magnija daudzums uztura bagātinātāja sastāvā nozīmē, ka tik daudz elementārā magnija satur produkts), kā arī atšķirīgiem magnija veidiem ir labāka vai sliktāka biopiejamība nekā citiem.

Ja pēc noteiktās diennakts devas lietošanas jums ir caureja, visticamāk, uztura bagātinātājs netiek absorbēts pietiekami labi un nesniedz vēlamo efektu.

  1. Vārds "magnijs" nāk no Grieķijas reģiona  Magnēzijas, kurā atrodami šī elementa dabiskie savienojumi.
  2. Magnija piens, kas darbojas kā caurejas līdzeklis un ārstē gremošanas traucējumus, ir magnija, ūdeņraža un skābekļa molekulu savienojums.
  3. Nedzēsiet magnija liesmu ar ūdeni. Pēc degošā magnija apsmidzināšanas ar ūdeni, tas sāks degt vēl straujāk, ar smailu liesmu.
  4. Magnija jonu garša ir skāba un rūgta. Neliels magnija daudzums piešķir minerālūdenim garšu.
  5. Magnijs pēc masas daudzuma ir 11. visizplatītākais elements cilvēka ķermenī. Magnija joni ir atrodami katrā ķermeņa šūnā.
  6. Aptuveni 60% no cilvēka ķermeņa esošā magnija atrodas skeletā, 39% – muskuļu audos, un 1% atrodas ārpus šūnām.

Lai gan nav vispārpieņemtas definīcijas, stresu var skaidrot sarežģītas adaptīvas bioķīmiskas, fizioloģiskas, psiholoģiskas un gēnu ekspresijas izmaiņas organismā (stresa reakcija), ko izraisastimuls (stresors), un kuru smadzenes interpretē bīstamu.

Magnija satura līmenis organismā ir ļoti saistīts ar stresa līmeni, jo gan stress, gan hipomagnēmija (samazināts magnija daudzumsasinīs) pastiprina viens otra negatīvo ietekmi. Pastāvothipomagnēmijai, stresa rezultātā veidojas virkne traucējumu, ,piemēram, gaismjutīgas galvassāpes, fibromialģija (traucējumi, kam raksturīgas plašas muskuļu un skeleta sistēmas sāpes, ko papildina nogurums, miegs, atmiņas traucējumi u.c.), hroniskanoguruma sindroms, audiogēnais stress, aukstuma stress un fiziskais stress.1

Magnija pāreja no intracelulārās (šūnas iekšienē) uz ārpusšūnutelpu primāri nodrošina aizsargājošu lomu, lai mazinātu stresanelabvēlīgo ietekmi, bet ilgstoši stresa periodi izraisa progresējošumagnija deficītu un kaitīgas sekas veselībai.

Arvien vairāk pētījumu apliecina, ka psiholoģiskais stress veicinaoksidatīvo stresu, galvenokārt kateholamīnu autooksidācijas dēļ, arī psiholoģiskais stress pastiprina lipīdu peroksidāciju, palielinaDNS oksidatīvā bojājuma marķieru un samazina plazmasantioksidantu aktivitāti. Šeit būtiski, ka tieši magnijs antagonizē(pretdarbojas) daudzus no šiem procesiem. 1 Atsauces: Magdalena D. Cuciureanu and Robert Vink. Magnesium and stress, PMID: 29920004 Bookshelf ID: NBK507250;

Selēns

Selēns līdzās citiem ir viens no svarīgākajiem mikroelementiem, kas nepieciešams, lai nodrošinātu cilvēka orgānu normālu darbību. Šim elementam ir svarīga loma vielmaiņā, vairogdziedzera darbībā un šūnu aizsardzībā no bojājumiem, kas saistīti ar oksidatīvo stresu. Selēns ir svarīgs arī imūnsistēmas stiprināšanai, smadzeņu darbības uzlabošanai un sirds slimību riska samazināšanai.

Selēnu 1817. gadā Zviedrijas pilsētā Gripsholmā atklāja ķīmiķis Jākobs Berzeliuss. Selēns ir dabā sastopama viela. Tas ir atrodams Zemes atmosfērā, minerālos, dzīvajā dabā un ūdenī. Šī elementa daudzums, kas konstatējams dabā un cilvēka organismā, var ļoti atšķirties atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona un uztura.

Cilvēka organismā kopumā ir apmēram 3-20 mg selēna.

Selēns ir mikroelements, kas dabiski ir pieejams daudzos pārtikas produktos, to pievieno citiem produktiem un tas ir pieejams arī kā uztura bagātinātājs. Selēns ir dabiski nepieciešams cilvēka organismam, un tas ir vairāk nekā divdesmit selenoproteīnu sastāvā, kas ir vajadzīgi reproduktīvajai sistēmai, vairogdziedzera hormona metabolismam, DNS sintēzei un aizsardzībai pret oksidatīvo stresu un infekcijām.

Selēns ir selenoproteīnu sastāvdaļa, kam ir plaši plejotropiska (gēna izpausme vairākās pazīmēs) ietekme, sākot no antioksidanta un pretiekaisuma iedarbības līdz pat aktīva vairogdziedzera hormona sintēzei. Pēdējo 10 gadu laikā ar slimībām saistītā polimorfisma atklāšana selenoproteīnu gēnos ir ļāvusi saprast selenoproteīnu svarīgo ietekmi uz veselību. Selēna bioloģiskā nozīmība ir saistīta ar tā klātbūtni olbaltumvielu un enzīmu sastāvā. Ir konstatēti vairāki no selēna atkarīgi enzīmi, kuru aktīvajā kodolā ietilpst selēns kā selenocisteīna grupa. Vislabāk raksturojamie selenoenzīmi, kas parasti ir sastopami zīdītāju organismā, ir glutationa peroksidāze, selenoproteīns P un tiroksīna 5-deiodināze. Glutationa peroksidāze un selenoproteīns P katalizē oksidēšanās-reducēšanās reakcijas. Organisma funkcijās iesaistīti arī citi svarīgi enzīmu proteīni, piemēram, formāta dehidrogenāze, nikotīnskābes hidroksilāze, glicīna reduktāze, tiolāze un ksantīna dehidrogenāze.

Selēna deficīts tiek saistīts ar palielinātu mirstības risku, vāju imūnsistēmas darbību un kognitīvo spēju pasliktināšanos.

Ja organisms ar uzturu vai selēna uztura bagātinātājiem uzņem pietiekamu šīs minerālvielas daudzumu, tad tas spēj pretoties vīrusu ietekmei, labvēlīgi ietekmē vīriešu un sieviešu auglību, kā arī samazina autoimūno vairogdziedzera slimību risku. Daudzsološi pētījumi kopumā ir apliecinājuši, ka selēna uzņemšana pietiekamā daudzumā samazina prostatas, plaušu, kolorektālā un urīnpūšļa vēža risku, un, lai gan pētījumu secinājumi nav viennozīmīgi, ir diezgan ticams, ka uztura bagātinātāji būs iedarbīgāki, ja tiek sabalansēta arī citu uzturvielu uzņemšana.

Selēna ietekme uz veselību ir daudzšķautnaina un dažāda, tādēļ ir nepieciešams veikt papildu pētījumus, lai optimizētu šī jaudīgā mikroelementa ieguvumus un samazinātu ar to saistītos riskus. 1 Atsauce: Marek Kieliszek; Selenium–Fascinating Microelement, Properties and Sources in Food; Molecules. 2019 Apr; 24(7): 1298. Published online 2019 Apr 3. doi: 10.3390/molecules24071298 2 Atsauce: Sunde RA. Selenium. In: Ross AC, Caballero B, Cousins RJ, Tucker KL, Ziegler TR, eds. Modern Nutrition in Health and Disease. 11th ed. Philadelphia, PA: Lippincott Williams & Wilkins; 2012:225-37 3 Atsauce: Rayman, M. P. (2012). Selenium and human health. The Lancet, 379(9822), 1256–1268. doi:10.1016/s0140-6736(11)61452-9

Selēna deficīts tiek saistīts ar palielinātu mirstības risku, vāju imūnsistēmas darbību un kognitīvo spēju pasliktināšanos.

Ja organisms ar uzturu vai selēna uztura bagātinātājiem uzņem pietiekamu šīs minerālvielas daudzumu, tad tas spēj pretoties vīrusu ietekmei, labvēlīgi ietekmē vīriešu un sieviešu auglību, kā arī samazina autoimūno vairogdziedzera slimību risku. Daudzsološi pētījumi kopumā ir apliecinājuši, ka selēna uzņemšana pietiekamā daudzumā samazina prostatas, plaušu, kolorektālā un urīnpūšļa vēža risku, un, lai gan pētījumu secinājumi nav viennozīmīgi, ir diezgan ticams, ka uztura bagātinātāji būs iedarbīgāki, ja tiek sabalansēta arī citu uzturvielu uzņemšana.

Selēns uzturā:

Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts selēna deficīts, normāli ir nepieciešams 55 mcg (mikrogrami) gan vīriešiem, gan sievietēm un 60 mcg grūtniecēm selēna dienā

Selēns var ietekmēt dažādus medikamentus, turpretim vairāki medikamenti var nelabvēlīgi ietekmēt selēna daudzumu organismā. Minēsim piemēru. Cilvēkiem, kas regulāri lieto šos un citus medikamentus, vajadzētu pārrunāt iespējamo selēna lietošanu ar savu ārstējošo ārstu.

Cisplatīns

Cisplatīns ir neorganiska uz platīna bāzes veidota ķīmijterapijas viela, ko izmanto olnīcu, urīnpūšļa, plaušu un citu vēžu ārstēšanā. Cisplatīns var samazināt selēna daudzumu matos un serumā, taču nav zināms, vai šim samazinājumam ir klīniski svarīga ietekme. Daži nelieli pētījumi ir apliecinājuši, ka selēna uztura bagātinātāju lietošana var samazināt cisplatīna toksiskumu, taču Cochrane ziņojuma autori secināja, ka nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, ka selēna uztura bagātinātāji mazina ķīmijterapijas blaknes.

Riski veselībai no pārmērīga selēna daudzuma

Ilgstoši uzņemot lielas devas organiskā un neorganiskā selēna, var rasties līdzīga iedarbība. Agrīni simptomi, kas liecina par pārmērīgu selēna uzņemšanu ir pēc ķiplokiem smakojoša elpa un metāliska garša mutē. Visraksturīgākās ilgstoši pārmērīgi daudz uzņemta selēna pazīmes jeb selenoīze ir matu izkrišana un nagu struktūras vājināšanās jeb trauslums. Ir arī citi simptomi, piemēram, ādas un nervu sistēmas bojājumi, slikta dūša, caureja, ādas izsitumi, plankumaini zobi, nogurums, aizkaitināmība un nervus sistēmas darbības traucējumi. 1 Atsauce:https://ods.od.nih.gov/factsheets/Selenium-HealthProfessional/

 

Selēna deficīts

Ilgstošs selēna deficīts cilvēka organismā noved pie nopietnām slimībām. Šī elementa deficīts nelabvēlīgi ietekmē sirds-asinsvadu sistēmu un var būt miokarda infarkta cēlonis. Tas ir saistīts arī ar slimībām, kas raksturīgas konkrētam ģeogrāfiskajam reģionam: Kešana slimība un Kašina-Beka sindroms.

Epidemioloģiskie pētījumi ir ļāvuši secināt, ka vidēji smags selēna deficīts ikdienas uzturā ietekmē slimību attīstību, kuru pamatā ir novājināta imunitāte. Selēna deficīts ikdienas uzturā var nelabvēlīgi ietekmēt nervu sistēmas darbību. Cilvēkiem, kam ir selēna deficīts, ir novērojama depresijas attīstība vai trauksmes pastiprināšanās, kā arī Alcheimera slimības attīstība. Šis mikroelements tiek uzskatīts par izšķirošu HIV virulences mazināšanā un pilna spektra AIDS progresijā. Selēna deficīts grūtniecēm negatīvi ietekmē augļa attīstību. Pārmērīgs selēna daudzums var būt organismam toksisks.

Akūta saindēšanās ar selēnu ir novērojama reti. Ir grūti noteikt precīzu selēna devu, kas būtu kaitīga organismam, jo šis elements ir sastopams dažādās ķīmiskajās formās. Toksisko ietekmi uz organismu var izraisīt gan organiskās, gan neorganiskās selēna formas. Selēna toksiskums (atkarībā no devas) tiek saistīts ar konkurenci starp selēna un sēra uzsūkšanos, kas primāri ļauj sākties sēra metabolismam (transformācijai). Selēns aminoskābēs (cisteīns un metionīns) var aizstāt sēru, savukārt neorganiskie savienojumi aizstāj sēru merkapturīnskābju sintēzē un selenītu reakcijā ar tiola grupām. 2 Atsauce: Marek Kieliszek; Selenium–Fascinating Microelement, Properties and Sources in Food; Molecules. 2019 Apr; 24(7): 1298. Published online 2019 Apr 3. doi: 10.3390/molecules24071298 

 

Grupas, kam pastāv selēna nepietiekamības risks

 

Selēna deficīts ir sastopams reti un tieši tikai selēna deficīts nav bieži saistīts ar konkrētām slimībām. Tālāk minētajām grupām ir lielāka varbūtība nepietiekamā daudzumā uzņemt selēnu.

 

1. Cilvēki, kas mīt ar selēnu nabadzīgos reģionos

Deficīta risks pastāv cilvēkiem, kas dzīvo valstīs, kur uzturā pārsvarā lieto ar selēnu nabadzīgās augsnēs audzētus dārzeņus. Vismazāk selēnu uzņem cilvēki, kas dzīvo dažādos Ķīnas reģionos, kur iedzīvotāji pārsvarā ēd veģetāru uzturu un augsnē ir ļoti maz šī mikroelementa. Arī dažās Eiropas valstīs, it sevišķi vegānu grupā, vidējā selēna deva, kuru uzņem ikdienā ir neliela. Lai gan selēna uzņemšana Jaunzēlandē vēl nesenā pagātnē bija ļoti neliela, tā būtiski palielinājās, kad valsts uzsāka intensīvāk importēt kviešus ar augstu selēna saturu.

 

2. Nieru dialīzes pacienti

Salīdzinājumā ar veseliem cilvēkiem, selēna līmenis ir ievērojami zemāks pacientiem, kam ilgstoši tiek veikta hemodialīze, jo hemodialīze no asinīm izskalo selēnu. Turklāt hemodialīzes pacientiem pastāv risks uzņemt maz selēna ar pārtiku, jo urēmijas un diētas ierobežojumu dēļ viņiem mēdz būt anoreksija. Lai gan selēna uzņemšana uztura bagātinātāju veidā hemodialīzes pacientiem palielina šī mikroelementa daudzumu asinīs, ir nepieciešami vairāk pierādījumu, lai noteiktu, vai uztura bagātinātājiem ir labvēlīga klīniskā ietekme uz šo cilvēku grupu.

 

3. HIV pacienti

Parasti HIV pacientiem ir zems selēna līmenis, jo, iespējams, viņi par maz to uzņem ar uzturu (it sevišķi jaunattīstības valstīs), rodas pārmērīgs zudums caurejas un uzsūkšanās traucējumu dēļ. Novērojuma pētījumi ir ļāvuši konstatēt saikni starp zemu selēna koncentrāciju HIV pacientu asinīs un palielinātu kardiomiopātijas, nāves risku un grūtniecēm – HIV transmisiju bērnam un bērna agrīnu nāvi. 3 Atsauce:https://ods.od.nih.gov/factsheets/Selenium-HealthProfessional/

Daži fakti norāda uz selēna lomu smadzeņu funkcijās: samazinoties selēna līmenim organismā, smadzenes atlikušo saņems primāri; pie selēna deficīta mainās vairāku neirotrnsmiteru cirkulācijas ātrums; selēnu saturošu uztura bagātinātāju lietošana samazina neatrisināmas epilepsijas lēkmes bērniem; maza selēna koncentrācija plazmā gados vecākiem cilvēkiem būtiski korelē ar senilitāti un ātrāku kognitīvo spēju mazināšanos, savukārt Alcheimera pacientiem, salīdzinājumā ar kontroles grupu, selēna koncentrācija smadzenēs bija tikai 60%.

Turklāt smadzenēm trūkst katalāzes, tādēļ peroksidācijas produkti, piemēram, ūdeņraža peroksīds un primārie peroksīdi, ir jāizvada ar antioksidantu – selenoenzīmu – palīdzību.

Pietiekama selēna daudzuma labvēlīgā ietekme uz noskaņojumu ir novērojama vismaz tad, kad selēna daudzums ir “uz nepietiekamības sliekšņa”. Trijos pētījumos selēna deficīts bija saistīts ar būtiski lielāku depresijas iespējamību un citu negatīvu ietekmi uz noskaņojumu, piemēram, trauksmi, apmulsumu un naidīgumu.

Selēna koncentrācija serumā ar gadiem mazinās. Margināls selēna koncentrācijas deficīts var būt saistīts ar smadzeņu funkcijas pavājināšanos vecuma ietekmē, kam ir iespējama saistība ar selēna antioksidanta iedarbību.

Selēns, kas atrodas konkrētu selenoenzīmu sastāvā, ir būtisks pareizai vairogdziedzera darbībai un tas pasargā šūnas no oksidatīvā bojājuma, ko izraisa H2O2 vairogdziedzera hormonu sintēze, un viens pētījums ir parādījis, ka oksidatīvā stresa marķieri ir saistīti ar kognitīvo spēju pasliktināšanos iedzīvotāju grupā, kurā parasti ir spēcīgi kognitīvie rādītāji. 

No selēna atkarīgā glutationa reduktāze un selenoproteīni ir būtiski antioksidantu mehānismam, kas ir neaizstājams organisma aizsargs. Selēns ietekmē vielmaiņas ceļus, mainot selenoproteīnu aktivitāti, un tas spēlē zināmu lomu šūnu aizsardzībā pret oksidatīvo stresu. Selēna koncentrācija regulē selenoproteīnu ekspresiju. Mainīga selēna koncentrācija var dažādi ietekmēt imunitāti un enerģijas vielmaiņu. Jaunākajos pētījumos paaugstināti stresa biomarķieri ir novēroti depresijas gadījumā, un tas norāda uz to, ka oksidatīvais stress var būt svarīgs depresijas rašanās un attīstības faktors. Selēns var būt aizsargājošs faktors, kas mazina trauksmi un depresiju, iespējams, pateicoties tā aizsargājošajai ietekmei pret oksidatīvo stresu.

Un visbeidzot jāpiemin, ka selēnam var būt antidepresanta iedarbība, jo tas ietekmē dažādas neirotransmiteru sistēmas. Ir secināts, ka selēnam ir modulējoša ietekme uz dopamīnerģisko, serotonīnerģisko un noradrenerģisko sistēmu, kas visas ir iesaistītas depresijas un citu garīgo slimību patofizioloģijā. 1 Atsauce: Rayman, M. P. (2000). The importance of selenium to human health. The Lancet, 356(9225), 233–241. doi:10.1016/s0140-6736(00)02490-9 2 Atsauce: Berr, C., Balansard, B., Arnaud, J., Roussel, A.-M., & Alpérovitch, A. (2000). Cognitive Decline Is Associated with Systemic Oxidative Stress: The EVA Study. Journal of the American Geriatrics Society, 48(10), 1285–1291. doi:10.1111/j.1532-5415.2000.tb02603.x 3 Atsauce: Ruggeri, R. M., D’Ascola, A., Vicchio, T. M., Campo, S., Gianì, F., Giovinazzo, S., … Trimarchi, F. (2019). Selenium exerts protective effects against oxidative stress and cell damage in human thyrocytes and fibroblasts. Endocrine. doi:10.1007/s12020-019-02171-w 4 Atsauce: Elif Turan and Ozgul Karaaslan; The Relationship between Iodine and Selenium Levels with Anxiety and Depression in Patients with Euthyroid Nodular Goiter; Oman Med J. 2020 Jul; 35(4): e161. Published online 2020 Jul 31. doi: 10.5001/omj.2020.84 5 Atsauce: Wang, J., Um, P., Dickerman, B., & Liu, J. (2018). Zinc, Magnesium, Selenium and Depression: A Review of the Evidence, Potential Mechanisms and Implications. Nutrients, 10(5), 584. doi:10.3390/nu10050584

  1. Selēns ilgstoši tika uzskatīts par indīgu vielu. Saindēšanās ar to noveda pie smagas anēmijas, kaulu stīvuma, matu izkrišanas un akluma. Šie simptomi bija novērojami cilvēkiem un dzīvniekiem, kas dzīvoja reģionos, kur šī mikroelementa saturs augsnē bija apmēram 1000 reizes lielāks, salīdzinājumā ar augsni citos pasaules reģionos ar vidēju selēna koncentrāciju.
  2. Selēna nosaukums ir atvasināts no grieķu vārda “selene”, kas nozīmē “mēness”. Senajā Grieķijā Selēna bija Mēness dieviete.
  3. Selēns ir nemetāls. Līdzīgi kā citiem nemetāliem, arī selēnam ir atšķirīgas krāsas un struktūras (allotropi), ko ietekmē konkrēti stāvokļi.
  4. Brazīlijas rieksti satur daudz selēna, arī tad, ja tie audzēti augsnē, kura nav bagāta ar šo mikroelementu. Viens rieksts satur selēna dienas devu pieaugušajam.
  5. Selēnu sākotnēji izmantoja, lai noņemtu stiklam pigmentu, lai iekrāsotu stiklu sarkanu un lai iegūtu pigmentu “Ķīnas sarkanais”. To izmanto arī lāzerprinteru un fotokopētāju fotoelementā, tēraudā, pusvadītājos un dažos medicīnas preparātos.
  6. Selēns pasargā no saindēšanās ar dzīvsudrabu.

Cilvēkiem būtiskais mikroelements selēns tiešā veidā iedarbojas uz vairogdziedzera hormonu metabolismu (vielmaiņu) un oksidēšanās – reducēšanās procesiem. Vairogdziedzera darbība ir kritiski atkarīga no joda un selēna, lai nodrošinātu tā pilnvērtīgu darbību. Nepietiekošs selēna daudzums organismā ir saistīts ar paaugstinātu vairogdziedzera slimību risku.1

Selēnu var uzskatīt par vairogdziedzera veselības atslēgu. Tas ir nepieciešams mikroelements vairogdziedzera hormonu sintēzei un darbībai. Selēna koncentrācija vairogdziedzerī ir augstāka nekā jebkurā citā ķermeņa orgānā. Selēns darbojas kopā ar jodu, lai aktivizētu trīs dažādas no selēna atkarīgās jodotironīna dejodināzes, kas pēc tam var aktivizēt vai deaktivizēt vairogdziedzera hormonus.Visas trīs dejodināžu izoformas ir selēnu saturoši enzīmi, tāpēc ar uzturu vai uztura bagātinātājiem iegūtais selēns ir būtisks trijodtironīna (T3) ražošanai. Šis process (un selēns) ir būtisks normālai augšanai, attīstībai un vielmaiņai.2

Selēna deficīts ir saistīts ar hipotireozi, Hašimoto slimību, palielinātu vairogdziedzeri, vairogdziedzera vēzi un Greivsa slimību.

Viens pētījums ar 1900 dalībniekiem atklāja sakarību starp selēna koncentrāciju serumā un vairogdziedzera izmēru. Tika novērotaselēna aizsargājošā iedarbība pret palielinātu vairogdziedzeri un vairogdziedzera audu bojājumiem. Šajā konkrētajā pētījumā šie rezultāti bija nozīmīgi tikai dalībniecēm sievietēm3.

Citā pētījumā tika aplūkota selēna ietekme uz Greivsa orbitopātiju(kad vairogdziedzeris ražo pārāk daudz vairogdziedzera hormona). Pētnieki salīdzināja ārstēšanu ar selēnu ar ārstēšanu ar pentoksifilīnu(Pentilin), kas ir pretiekaisuma līdzeklis. Selēna terapijas grupa ziņoja par uzlabotu dzīves kvalitāti un palēninātu Greivsa orbitopātijas progresēšanu salīdzinājumā ar pentoksifilīna (Pentilin)terapijas grupu.4 1 Atsauce: 1) Wichman, J., Winther, K. H., Bonnema, S. J., & Hegedüs, L. (2016). Selenium Supplementation Significantly Reduces Thyroid Autoantibody Levels in Patients with Chronic Autoimmune Thyroiditis: A Systematic Review and Meta-Analysis. Thyroid, 26(12), 1681–1692. doi:10.1089/thy.2016.0256 2) Triggiani, V., Tafaro, E., Giagulli, V., Sabba, C., Resta, F., Licchelli, B., & Guastamacchia, E. (2009). Role of Iodine, Selenium and Other Micronutrients in Thyroid Function and Disorders. Endocrine, Metabolic & Immune Disorders - Drug Targets, 9(3), 277–294. doi:10.2174/187153009789044392 3) Derumeaux, H., Valeix, P., Castetbon, K., Bensimon, M., Boutron-Ruault, M., Arnaud, J., & Hercberg, S. (2003). Association of selenium with thyroid volume and echostructure in 35- to 60-year-old French adults. European Journal of Endocrinology, 148(3), 309–315. doi:10.1530/eje.0.1480309 4) Marcocci, C., Kahaly, G. J., Krassas, G. E., Bartalena, L., Prummel, M., Stahl, M., … Wiersinga, W. (2011). Selenium and the Course of Mild Graves’ Orbitopathy. New England Journal of Medicine, 364(20), 1920–1931. doi:10.1056/nejmoa1012985

Cinks

Cinks ir viens no svarīgākajiem mikroelementiem cilvēka organismā. Tas ir nepieciešams olbaltumvielu sintēzei, kā arī svarīgu hormonu ražošanai. Hronisks cinka deficīts var izraisīt neiroloģiskus un garīgus traucējumus, piemēram, depresiju.

Cinks ir svarīgs bioloģiskais elements, kam ir būtiska loma plaša spektra bioķīmiskajos procesos. Šis metāls ir viena no galvenajām dažādu olbaltumvielu sastāvdaļām un svarīgs imūnsistēmas un nervu sistēmas modulators. Tas ir otrs visbiežāk sastopamais metāliskais mikroelements cilvēka organismā pēc dzelzs un vienīgais metāls, kas ir klātesošs visās enzīmu klasēs.

Cinks ir iesaistīts daudzos šūnu vielmaiņu aspektos. Tas ir nepieciešams vairāk nekā 300 enzīmu un 1000 transkripcijas faktoru katalītiskajai aktivitātei un spēlē būtisku lomu imunitātes funkcijā, olbaltumvielu sintēzē, brūču dzīšanā, DNS sintēzē un šūnu dalīšanās procesā. Cinks arī veicina normālu augšanu un attīstību grūtniecības laikā, bērnībā un pusaudžu gados, un tas ir nepieciešams izteiktai garšas un ožas sajūtai.

Smadzenēs glutamāterģiskie neironi noglabā cinku īpašos sinapšu pūslīšos, un tas var modulēt neironu ierosu. Tas pilda galveno lomu sinapšu plasticitātē un arī spējā mācīties. Cinka homeostāzei arī ir izšķiroša loma funkcionālā centrālās nervu sistēmas regulēšanā. Cinka homeostāzes regulācijas traucējumi centrālajā nervu sistēmā noved pie pārmērīgas cinka koncentrācijas sinapsēs, un tas, šķiet, izraisa neirotoksicitāti caur mitohondriju oksidatīvā stresa mehānismu (piem., neļaujot darboties konkrētiem enzīmiem, kas ir iesaistīti elektronu transportēšanas ķēdē), kalcija homeostāzes regulācijas traucējumus, glutamāterģisko neironu eksotoksicitāti un starpneironu signālu vadīšanas traucējumus. 1 Reference: Nowak G., Szewczyk B.: Mechanism contributing to antidepressant zinc actions. Pol. J. Pharmacol., 2002, 54, 587–592. PMID: 12866713 2 Reference: Prakash A, Bharti K, Majeed AB (April 2015). "Zinc: indications in brain disorders". Fundam Clin Pharmacol. 29 (2): 131–149. doi:10.1111/fcp.12110. PMID 25659970. S2CID 21141511 3 Reference:https://ods.od.nih.gov/factsheets/Zinc-HealthProfessional/

Vienlaikus pētījumi ir pierādījuši korelāciju starp cinka deficītu un vairogdziedzera hormonu līmeni. Cinks ir nepieciešams pareizai enzīma dejodināzes darbībai, kas aktivizē neaktīvo tiroksīna (T4) hormonu par aktīvāku formu - trijodtironīnu (T3), nodrošinot visas vairogdziedzera funkcijas cilvēka organismā. 4 Reference:Maxwell, C., & Volpe, S. L. (2007). Effect of Zinc Supplementation on Thyroid Hormone Function. Annals of Nutrition and Metabolism, 51(2), 188–194. doi:10.1159/000103324

Cinka deficīts

Cinka deficītam ir raksturīgi augšanas traucējumi, apetītes zudums un pavājināta imūnsistēmas darbība. Smagākos gadījumos cinka deficīts izraisa matu izkrišanu, caureju, vēlīnu dzimumbriedumu, impotenci, samazinātus vīriešu dzimumorgānus, acu un ādas bojājumus. Tas var izraisīt arī svara zudumu, pasliktināt brūču dzīšanu, radīt garšas sajūtas traucējumus un prāta letarģiju. Daudzi no šiem simptomiem nav specifiski un bieži vien ir saistīti arī ar citām veselības problēmām, tādēļ, lai pārliecinātos par cinka deficītu, ir nepieciešams veikt medicīnisku pārbaudi. Cilvēkiem, kam ir cinka deficīta vai nepietiekamības risks, savā ikdienas uzturā  vajadzētu iekļaut pietiekami daudz cinku saturošu produktu.

Grupas, kam pastāv cinka nepietiekamības risks

1. Cilvēki ar kuņģa-zarnu trakta un citām slimībām

Cilvēkiem, kam ir veikta kuņģa-zarnu trakta operācija un ir gremošanas problēmas (piemēram, čūlainais kolīts, Krona slimība un īsās zarnas sindroms), var pasliktināties cinka uzsūkšanās spēja un palielināties iekšēja cinka zudumi, galvenokārt no kuņģa-zarnu trakta un mazāk no nierēm. Citas ar cinka deficītu saistītas slimības ir malabsorbcijas (vājas uzsūkšanās) sindroms, hroniskā aknu slimība, hroniskā nieru slimība, sirpjveida šūnu anēmija, diabēts, onkoloģiskās slimības un citas hroniskās kaites. Arī hroniska caureja paātrina cinka izvadīšanu no organisma.

2. Veģetārieši

Cinka biopieejamība no veģetāra uztura ir mazāka nekā no visēdāja ēdienkartes, jo veģetārieši neēd gaļu, kas satur daudz biopieejamā cinka, kas var veicināt tā uzsūkšanos. Turklāt veģetārieši parasti ēd vairāk pākšaugus un pilngraudu produktus, kas satur fitātus, kuri piesaistās cinkam un kavē tā uzsūkšanos.

3. Grūtnieces un ar krūti barojošas māmiņas

Grūtniecēm, it sevišķi tām, kurām grūtniecības sākumā ir ļoti zems cinka līmenis, ir īpaši liels risks iemantot cinka deficītu, galvenokārt tādēļ, ka auglim ir nepieciešams daudz cinka. Arī barošana ar krūti var noplicināt māmiņas cinka krājumus.

4. Lielāki bērni, kurus joprojām baro tikai ar krūti

Mātes piens nodrošina pietiekamu cinka daudzumu (2 mg/dienā) pirmos 4-6 dzīves mēnešus, taču nenodrošina ieteicamo cinka devu mazuļiem no 7 līdz 12 mēnešu vecumam, kuriem šī prasība ir 3 mg/dienā. Bērniem, kas sasnieguši 7-12 mēnešu vecumu, papildus mātes pienam vajadzētu ēst savam vecumam piemērotu pārtiku vai piena maisījumu, kura sastāvā ir iekļauts cinks. Cinka uztura bagātinātāju lietošana dažiem bērniem, kam ir novērojami viegli līdz vidēji augšanas traucējumi un cinka deficīts, ir uzlabojusi augšanas ātrumu.

5. Cilvēki ar sipjveida šūnu anēmiju

Liela šķērsgriezuma apsekojuma rezultāti liecina, ka 44% bērnu, kam ir sirpjveida šūnu anēmija, ir zema cinka koncentrācija plazmā, iespējams, lielākas nepieciešamības pēc šīs uzturvielas un/vai nabadzīgāka uztura dēļ. Cinka deficīts ietekmē arī aptuveni 60%-70% pieaugušo ar sirpjveida šūnu anēmiju. 

6. Alkoholiķi

Apmēram 30-50% alkoholiķu ir zems cinka līmenis, jo etanola patēriņš samazina cinka uzsūkšanos zarnās un palielina tā izvadīšanu ar urīnu. Turklāt daudzu alkoholiķu ēdienkarte un apēstais pārtikas daudzums ir ierobežots, novedot pie nepietiekamas cinka uzņemšanas. 6

Cinks uzturā. Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts Cinka deficīts, normāli ir nepieciešams 11 mg vīriešiem, 8 mg sievietēm un 11 mg grūtniecēm Cinka dienā

Cinku saturoši uztura bagātinātāji var miiedarboties ar vairākiem medikamentu veidiem. Daži piemērus šeit minēsim. Cilvēkiem, kas regulāri lieto šos medikamentus, vajadzētu pārrunāt iespējamo cinka lietošanu ar savu ārstējošo ārstu.

1.Antibiotikas

Gan kvinolona antibiotikas (piemēram, Cipro®), gan tetraciklīna antibiotikas (piemēram, Achromycin® un Sumycin®) mijiedarbojas ar cinku gremošanas traktā, kavējot gan cinka, gan antibiotiku uzsūkšanos. Šo mijiedarbību var samazināt, lietojot antibiotikas vismaz 2 stundas pirms vai 4-6 stundas pēc cinka uztura bagātinātāju lietošanas.

2.Penicilamīns

Cinks var samazināt reimatoīdā artrīta ārstēšanā izmantotā penicilamīna uzsūkšanos un iedarbību. Lai samazinātu šo mijiedarbību, pacientiem vajadzētu lietot cinka uztura bagātinātājus vismaz 2 stundas pirms vai pēc penicilamīna lietošanas.

3.Diurētiķi

Tiazīda diurētiķi, piemēram, hlortialidona (Hygroton®) un hidrohlorotiazīda (Esidrix® and HydroDIURIL®) lietošana par 60% pastiprina cinka izvadīšanu no organisma ar urīnu. Ilgstoša tiazīda diurētiķu lietošana var samazināt cinka krājumus audos, tādēļ, ja tiek lietoti šie medikamenti, ārstiem būtu jāuzrauga pacientu cinka līmenis. 1 Atsauce: Lomaestro BM, Bailie GR. Absorption interactions with fluoroquinolones. 1995 update. Drug Saf 1995;12:314-33. [PubMed abstract] 2 Reference: Penttilä O, Hurme H, Neuvonen PJ. Effect of zinc sulphate on the absorption of tetracycline and doxycycline in man. Eur J Clin Pharmacol 1975;9:131-4. [PubMed abstract] 3 Atsauce: Natural Medicines Comprehensive Database. Zinc. 4 Reference: Brewer GJ, Yuzbasiyan-Gurkan V, Johnson V, Dick RD, Wang Y. Treatment of Wilson’s disease with zinc: XI. Interaction with other anticopper agents. J Am Coll Nutr 1993;12:26-30. [PubMed abstract] 5 Atsauce: Wester PO. Urinary zinc excretion during treatment with different diuretics. Acta Med Scand 1980;208:209-12. [PubMed abstract]

 

Cilvēka smadzenēs ir atrodama liela cinka koncentrācija. Depresijas pacienti, iespējams, ēd pārāk maz cinku saturošus produktu un pastāvīga cinka nepietiekamība pārtikā var veicināt depresijas simptomus, vēl vairāk samazinot funkcijām pieejamo cinku, tādēļ cinku saturoši uztura bagātināji var ietekmēt depresijas simptomus. Pirmsklīniskajos pētījumos ārstēšana tikai ar cinku vai ilgstoša ārstēšana ar cinku ir apliecinājusi antidepresantiem līdzīgu ietekmi.

Saskaņā ar nesen izteiktu hipotēzi par antidepresantu iedarbību, viens no galvenajiem mērķiem, ko antidepresantam vajadzētu mainīt, ir NMDA glutamāta receptors. Cinka antidepresanta iedarbības mehānisms varētu būt saistīts ar to, ka tas ir tiešais NMDA receptora antagonists. Cinks ir iesaistīts ne tikai CNS darbībā, bet arī imunitātes/iekaisuma regulācijā, kas ir raksturīga depresīviem traucējumiem.

Hipokampā un smadzeņu garozā cinka joni regulē sinapses transmisiju vai darbojas kā neirotransmiteri, modulējot daudzus ligandu un sprieguma kontrolētus jonu kanālus. Cinka homeostāzes traucējumi šajos apgabalos ir netieši saistīti ar daudziem kognitīvajiem, uzvedības un emocionālās regulācijas traucējumiem caur samazinātas neiroģenēzes un neiroplasticitātes mehānismiem.

Cinka deficīts ir arī netieši iesaistīs endokrīnajā depresijas ķēdē. Pastāvīgi augsts kortizola līmenis ir saistīs ar depresijas attīstību caur hipotalāma-hipofīzes-virsnieru (HHV) ass hiperaktivitāti. Līdz ar to paaugstināts kortizola līmenis plazmā var ietekmēt saikni starp cinka deficītu un depresiju.

Attiecības starp cinka līmeni serumā un depresiju var daļēji skaidrot ar atgriezenisko cēloņsakarību, jo depresija ietekmē cinka uzņemšanu, biopieejamību vai bioloģisko regulāciju. Oksidatīvais stress un to pavadošā imūnā iekaisuma reakcija var būt saistīta ar depresijas patofizioloģiju. Oksidatīvais stress palielina iekaisumu izraisošo citokīnu (piem., interleikīna 1 (IL-1) un IL-6) daudzumu, vienlaikus samazinot albumīna daudzumu un palielinot metalotioneīnu sintēzi. Albumīns ir galvenais cinka transportētājs, un albumīna daudzuma samazināšanās paralēli metalotioneīnu daudzuma kāpumam var kopīgi samazināt cinka daudzumu serumā. 1 Atsauce: Elham Ranjbar, Jamal Shams, Masoumeh Sabetkasaei, Minoo M-Shirazi, Bahram Rashidkhani, Ali Mostafavi, Eiliyaz Bornak, Javad Nasrollahzadeh; Effects of zinc supplementation on efficacy of antidepressant therapy, inflammatory cytokines, and brain-derived neurotrophic factor in patients with major depression; 2 Atsuce: Pilc A., Kodziñska A., Nowak G.: A role for glutamate in the treatment of anxiety and depression: focus on group I metabotropic glutamate (mGlu) receptors. Drugs Fut., 2002, 27, 753–763.  3 Atsauce: Jessica Wang, Phoebe Um, Barbra A. Dickerman and Jianghong Liu1; Zinc, Magnesium, Selenium and Depression: A Review of the Evidence, Potential Mechanisms and Implications; Nutrients. 2018 May; 10(5): 584. Published online 2018 May 9. doi: 10.3390/nu10050584

  1. Šis elements iespējams tika nosaukts par godu alķīmiķim Paracelzam, atvasinot no vācu vārda “Zinke”, kas apzīmē “zobam līdzīgais, asais vai robainais” (metāliskiem cinka kristāliem ir adataina forma). Cinks var netieši nozīmēt arī “alvai līdzīgais”, jo tam ir saikne ar vācu valodas vārdu “zinn”, kas apzīmē alvu.
  2. Senākās zināmās tabletes tika izgatavotas no cinka karbonāta – hidrocinkīta un smitsonīta. Šīs tabletes lietoja iekaisušu acu ārstēšanai, un tās tika atrastas uz romiešu kuģa Relitto del Pozzino klāja, kas aizgāja bojā 140. g. pr. Kr.
  3. Alķīmiķi dedzināja cinka metālu gaisā un ievāca kondensatorā izgarojušo cinka oksīdu. Daži alķīmiķi šo cinka oksīdu dēvēja par “lana philosophica”, kas latīņu valodā nozīmē “filozofu vilna”, jo tas veidoja vilnai līdzīgus kušķus, turpretī citi uzskatīja, ka tas izskatās pēc balta sniega un nodēvēja to par “nix album”.
  4. Cinks ir dabisks kukaiņu atbaidītājs un saules aizsargkrēms, kas pasargā lūpas un ādu.
  5. Cinks ir 100% pārstrādājams. Šobrīd vairāk nekā 80% pasaulē pieejamā cinka tiek pārstrādāts.

Cinks ir būtisks elements, kas iesaistīts daudzās vairogdziedzera pamata bioķīmiskās reakcijās. Cinks ir nepieciešams hormonu trijodtironīna (T3), tiroksīna (T4) un vairogdziedzeri stimulējošā hormona (TSH) ražošanai.

T4 ir vairogdziedzera pamathormons, kas ir savdabīga organisma rezerve, savukārt T3 ir daudz aktīvāks hormons. Vajadzības gadījumā no T4 atdalās viena joda molekula, un tas pārvēršas aktīvā hormonā - T3.

Šis mikroelements piedalās tirotropīnu atbrīvojošā hormona (TRH) sintēzē hipotalāmā un tirotropīna vai vairogdziedzera stimulējošā hormona (TSH) sintēzē hipofīzē.1

Daži pētījumi ir uzrādījuši, ka cinka deficīts un zema cinka koncentrācija asins serumā var izraisīt izmaiņas vairogdziedzera struktūrā un vairogdziedzera hormonu vielmaiņā. Tāpat pētījumi ir pierādījuši, ka, lietojot cinku, var palielināt vairogdziedzera hormonu koncentrāciju.1

Pētījumā, kur personas papildus lietoja cinku, tām uzlabojās visi vairogdziedzera hormonu līmeņi (īpaši T3), kā arī vielmaiņas ātrums miera stāvoklī. Cits pētījums pierādīja, ka cinka lietošana atsevišķi vai kombinācijā ar selēnu var uzlabot vairogdziedzera darbību sievietēm ar hipotireozi.2

Cinka trūkums var izraisīt hipotireozi. No otras puses, hipotireoze var izraisīt cinka deficītu, jo vairogdziedzera hormoni ir nepieciešami cinka uzsūkšanai. 1 Atsauce: 1) Beserra, J. B., Morais, J. B. S., Severo, J. S., Cruz, K. J. C., de Oliveira, A. R. S., Henriques, G. S., & do Nascimento Marreiro, D. (2021). Relation Between Zinc and Thyroid Hormones in Humans: a Systematic Review. Biological Trace Element Research. doi:10.1007/s12011-020-02562-5 2) Mahmoodianfard, S., Vafa, M., Golgiri, F., Khoshniat, M., Gohari, M., Solati, Z., & Djalali, M. (2015). Effects of Zinc and Selenium Supplementation on Thyroid Function in Overweight and Obese Hypothyroid Female Patients: A Randomized Double-Blind Controlled Trial. Journal of the American College of Nutrition, 34(5), 391–399. doi:10.1080/07315724.2014.926161

Kalcijs

Kalcijs palīdz veidot kaulus un zobus un ir būtisks nervu, enzīmu, sirds, muskuļu un asins recēšanas funkcijām. Nepietiekama šī minerāla uzņemšana var izraisīt kaulu vājumu un palielināt lūzumu risku gados vecākiem cilvēkiem. Kalcijs ir dabisks miega līdzeklis, kas var palīdzēt aizmigt un nodrošināt mierīgu miegu, jo kalcijs palīdz smadzenēm izmantot aminoskābi triptofānu, lai ražotu miegu izraisošu dabīgu hormonu – melatonīnu, kas palīdz iemigt un uzturēt miegu.

Kalcijs ir minerāls, kas visbiežāk asociējas ar veseliem kauliem un zobiem, lai gan tam ir arī svarīga loma asins recēšanā, palīdzot muskuļiem sarauties. Vienlaikus kalcijs regulē normālu sirds ritmu un nodrošina nervu funkcijas, kā arī piedalās hormonu darbības regulācijā, mazina neiromuskulāro uzbudinājumu, piedalās B12 vitamīna uzsūkšanā un izmantošanā. Apmēram 99% no ķermesastopamā kalcija atrodas kaulos, bet atlikušais 1% atrodas asinīs, muskuļos un citos audos. 1 Atsauces: Bruder J. M., Guise T. A., Mundy G. R. Mineral metabolism. In: Endocrinology & Metabolism, 4th ed., P. Felig, L. A. Frohman (eds.); Chapter 22, p. 1079 – 1159, 2001.

Asins plazmā kalcijs ir trīs veidos: 41% saistīts ar olbaltumiem un šādā veidā tas nevar šķērsot kapilāru membrānu; 9% kombinācijā ar anjoniem un starpaudu šķidrumu, spēj šķērsot kapilāru membrānu un 50% ir jonizēts un spēj šķērsot kapilāru membrānu.  Kalcijam ir liela nozīme šūnu un ekstracelulārā (ārpus šūnu) šķidruma apmaiņā.Kalcija joni ir nepieciešami nervu impulsu pārvadē.

Neironos kalcijs ir galvenais elements un tas veic daudzus uzdevumus. Tas palīdz izplatīt elektriskos signālus pa aksoniem(nervu šūnu izaugumiem, kas novada nerva impulsus uz citām nervu šūnām). Tas iedarbina sinaptiskos savienojumus, lai nogādātuneirotransmiterus (pārnes nervu impulsu no sinapses uz šūnu)sinapsēs. Kalcijs ir iesaistīts arī atmiņas veidošanā, vielmaiņā un šūnu augšanā.

Visas šūnas no primitīviem vienšūnas organismiem līdz augsti diferencētiem neironiem smadzeņu garozā ir atkarīgas no kalcija metabolisma. Šis elements ir svarīgs dzīvos organismos, sevišķi šūnu fizioloģijā, kur Ca2+ kustība iekšā un ārā citoplazmā darbojas par signālu daudziem šūnu procesiem. 2 Atsauces: Kumar V., Abbas A. K., Fausto N. Robbins and Cotran pathologic basis of disease. 7th ed. 2005; p. 1183 – 1189.

 

Uztura bagātinātājos kalcijs ir sastopams dāžādās formās, kur katrs no savienojumiem satur dažādu kalcija daudzumu jeb pamatvielu,elementāro kalciju. Uztura bagātinātājos visbiežāk tiek izmantotas šādas kalcija formas:

  • Kalcija karbonāts (40% elementārā kalcija)
  • Kalcija citrāts (21% elementārā kalcija)
  • Kalcija laktāts (13% elementārā kalcija)
  • Kalcija glikonāts (9% elementārā kalcija)

Kalcija karbonātā elementārā kalcija daudzums ir būtiski lielāks pār citiem savienojumiem, tomēr ir nepieciešams skābs ēdiens vai dzēriens, lai tas uzsūktos. Savukārt kalcija citrātā esošā skābe veicina savienojuma uzsūkšanos samazināta skābuma vidē un tas var būt efektīvāks cilvēkiem, kas lieto kuņģa skābi samazinošus preparātus.

 

 

 

Ilgstošs kalcija deficīts var izraisīt izmaiņas zobos (zobi pēkšņi var kļūt jutīgāki, mīkstāki un vieglāk ievainojami; var gadīties, ka uzkožot uz kāda cietāka ēdiena, zobs vienkārši pārlūst), kataraktu, izmaiņas smadzenēs un osteoporozi, kas izraisa kaulu trauslumu.

Kalcija deficīta pazīmes:

1. Muskuļu problēmas

Personai ar kalcija deficītu var rasties:

  • muskuļu sāpes, krampji un spazmas,
  • sāpes augšstilbos un rokās, ejot vai kustoties,
  • nejutīgums un tirpšana rokās, kājās un pēdās, kā arī ap muti.

Šie simptomi var parādīties un izzust, taču tiem nav tendence izzust līdz ar aktivitāti. Ekstrēmākas sajūtas var liecināt par smagāku deficītu, kas var izraisīt: krampjus, aritmiju un pat nāvi.

2. Ārkārtīgs nogurums

Zems kalcija līmenis var izraisīt ārkārtēju nogurumu, kas ietver enerģijas trūkumu un vispārēju gausuma sajūtu. Tas var izraisīt arī bezmiegu. Nogurums, kas saistīts ar kalcija deficītu, var ietvert arī reiboni un dubultošanos, ko raksturo fokusa trūkums, aizmāršība un apjukums.

3. Nagu un ādas problēmas

Ilgstošs kalcija deficīts var izraisīt:

  • sausu ādu
  • sausus, lauztus vai trauslus nagus
  • lūztošus matus
  • alopēciju, kas izraisa matu izkrišanu plankumu veidā
  • ekzēmu vai ādas iekaisumu, kas var izraisīt niezošus vai sausus plankumus
  • psoriāzi
4. Osteopēnija un osteoporoze

Kauli labi uzglabā kalciju, taču, lai tie būtu spēcīgi, ir nepieciešams augsts kalcija līmenis. Ja kopējais kalcija līmenis ir zems, organisms var novirzīt daļu kalcija no kauliem uz organismam nepieciešamajiem procesiem, padarot tos trauslus un pakļautuslūzumiem.

Laika gaitā pārāk maz kalcija var izraisīt osteopēniju - minerālu blīvuma samazināšanos kaulos. Tas var izraisīt osteoporozi, kuras rezultātā kauli kļūst plānāki un neaizsargāti pret lūzumiem, kā arī sāpes un stājas problēmas.

5. Depresija

Daži pētījumi liecina, ka kalcija deficīts var būt saistīts ar garastāvokļa traucējumiem, tostarp depresiju.

Ikvienam, kuram ir aizdomas, ka kalcija deficīts veicina depresijas simptomus, jākonsultējas ar ārstu. Pēc kalcija līmeņa pārbaudes ārsts var ieteikt uzņemt apildus kalciju.

 

Lai organisms varētu izmantot kalciju, ir vērts zināt dažas nianses:

 

  • kopā ar kalciju ir nepieciešams D vitamīns – abi palīdz viens otram pildīt savas funkcijas;
  • lai kalcijs stiprinātu kaulus un zobus, pietiekami jāuzņem fosfors;
  • nepieciešami attiecīgi fermenti kuņģa zarnu traktā, kas uzņemto kalciju izšķīdina;
  • pārmērīga kafijas, sāls lietošana veicina kalcija izdalīšanos no organisma;
  • kaulu aplaupītāji ir arī skābeņskābe, kas ir atsevišķu dārzeņu, piemēram, rabarberu un spinātu, sastāvā;
  • kakao un melnā tēja negatīvi iespaido kalcija uzsūkšanos organismā;
  • negatīvs efekts uz kalcija absorbciju ir lielam cukura, sāls, fosfātu un tauku daudzumam uzturā. Ātrās uzkodas, veikalos gatavi nopērkamie ēdieni, gaļas un desu izstrādājumi satur sevišķi lielu daudzumu fosfātu, tāpēc to patēriņam vēlams būt samērīgam;
  • uzsūkšanos kavē trekna un taukaina barība, baltmaize, kviešu klijas. Uzsūkšanos var veicināt C vitamīns un to saturošie produkti;
  • ikviena gastroenteroloģiska rakstura slimība mazina kalcija uzsūkšanās spēju.

 

Daži pārtikas produkti, kas ir bagāti ar kalciju: piena produkti, piemēram, piens, siers un jogurts; pupiņas; vīģes; brokoļi; tofu; sojas piens un spināti.

Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots kalcija deficīts, dienā būtu nepieciešami 1000 mg kalcija, personām pēc 51 gada vecuma – 1200 mg dienā.

Pastāv apgriezta sakarība starp kalcija uzņemšanu un uzsūkšanos. Kalcija uzsūkšanās no pārtikas ir aptuveni 45%, ja tiek uzņemti 200 mg dienā, bet tikai 15%, ja uzņemšana pārsniedz 2000 mg dienā. Vecums var ietekmēt arī ar uzturu uzņemto kalcija uzsūkšanos. Zīdaiņiem un maziem bērniem, kam nepieciešams ievērojams daudzums, lai izveidotu kaulus, kalcija uzsūkšanās ar uzturu ir pat 60%, bet pieaugušā vecumā tā samazinās līdz aptuveni 25% un turpina samazināties līdz ar vecumu.

Lietojot kalcija preperātus, var tikt novērota vēdera uzpūšanās, gāzes un aizcietējumi. Ļoti lielas kalcija devas var izraisīt nierakmeņus. 1 Atsauce: https://www.webmd.com/diet/supplement-guide-calcium;

 

Mijiedarbība. Ja regulāri lietojat kādas recepšu vai bezrecepšu zāles, jautājiet savam ārstam, vai ir droši lietot papildus kalcija piedevas. Kalcijs var mijiedarboties ar zālēm sirds slimību, diabēta, epilepsijas un citu slimību ārstēšanai. Lielas D vitamīna devas var izraisīt bīstami augstu kalcija līmeni. Lielas kalcija devas var arī neļaut Jūsu ķermenim absorbēt minerālvielas, piemēram, dzelzi un cinku. Centieties lietot kalciju ar intervālu no vienas līdz divāmstundām pirms vai pēc citu uztura bagātinātāju vai medikamentu lietošanas. Ja gadījumā Jūs lietosiet kalciju vienlaikus ar citiem medikamentiem vai uztura bagātinātājiem, tie var savstarpēji saistīties ar šiem produktiem, un tie izdalīsies no jūsu ķermeņa neuzsūkušies.

Kalcija uztura bagātinātāji var mijiedarboties vai traucēt noteiktu zāļu lietošanu, un dažas zāles var pazemināt kalcija līmeni organismā. Šeit ir daži piemēri:

 

1. Dolutegravir (Dovato, Tivicay) ir zāles HIV ārstēšanai. Kalcija piedevu lietošana vienlaikus ar Dolutegravir var pazemināt zāļu līmeni asinīs. Lai izvairītos no šīs mijiedarbības, lietojiet Dolutegravir 2 stundas pirms vai 6 stundas pēc kalcija piedevu lietošanas.
2. Levothyroxine (Synthroid, Levoxyl un citi) ir vairogdziedzera hormons, ko lieto hipotireozes un vairogdziedzera vēža ārstēšanai. Levotiroksīns slikti uzsūcas, ja to lieto 4 stundu laikā pēc kalcija karbonāta piedevas lietošanas.
3. Litiju (Eskalith, Lithobid) lieto bipolāru traucējumu ārstēšanai. Ilgstoša litija lietošana vai litija lietošana kopā ar kalcija piedevām var izraisīt neparasti augstu kalcija līmeni asinīs.
4. Hinolonu antibiotikas (piemēram, ciprofloksacīns [Cipro], gemifloksacīns [Factive] un moksifloksacīns [Avelox]) slikti uzsūcas, ja tās lieto 2 stundu laikā pēc kalciju saturošu preperātu lietošanas. 2 Atsauce: https://ods.od.nih.gov/factsheets/Calcium-Consumer/]]
 

Riski. Ja Jums ir nieru slimības, sirds problēmas, sarkoidoze vai kaulu audzēji, nelietojiet kalcija piedevas, ja vien to neiesaka ārsts.

 

Pārdozēšana. Augsts kalcija līmenis asinīs var izraisīt sliktu dūšu, sausu muti, sāpes vēderā, neregulāru sirdsdarbību, apjukumu un pat nāvi. 1 Atsauce: https://www.webmd.com/diet/supplement-guide-calcium;

Kalcijs ir tieši saistīts ar mūsu miega cikliem. Vienā pētījumā, kas publicēts European Neurology Journal, pētnieki atklāja, ka kalcija līmenis organismā ir augstāks dažos dziļākos miega līmeņos, piemēram, ātrās acu kustības (REM) fāzē. Pētījumā secināts, ka miega traucējumi, īpaši REM dziļā miega trūkums vai traucēts REM miegs, ir saistīti ar kalcija deficītu. Normāla miega gaita tika atjaunota pēc kalcija līmeņa normalizēšanās asinīs. 1 Atsauce: https://www.medicalnewstoday.com/releases/163169#1]]

Kalcijs palīdz smadzenēm izmantot aminoskābi triptofānu, lai ražotu miegu izraisošu vielu melatonīnu.

Ja organismā trūkst kalcija, var tikt kavēti nervu impulsi un tie nebūs stabili, tādējādi radot pārmērīgu uztraukumu vai stresu. Turklāt nervu sistēma savā darbībā sastapsies ar daudziem šķēršļiem: tiks traucēta sirds saraušanās un izmainīsies muskuļu refleksu funkcija. Ja kalcija deficīts būs ilgstošs, būs novērojamsbezmiegs, grūtības aizmigt, slikts miegs un bieža pamošanās.

Kalcija deficīts var izraisīt citas saistītas slimības, piemēram, peptiskas čūlas, kas arī nopietni ietekmē miegu. Kalcija trūkums stimulē kuņģa skābes palielināšanos, ilgtoši paaugstināta skābe radīs kuņģa gļotādas bojājumus, pat čūlas. Šo procesu bieži pavada tādi simptomi kā grēmas, slikta dūša un nakts stress, kas radabezmiegu.

 

Vienlaikus jāmin, ka ir cieša saikne starp D vitamīna līmeni un kalcija līmeni, kur kalcija līmenis regulē lēnā miega fāzes veidošanos, savukārt, klasiskās D vitamīna funkcijas ietver kalcija transportu zarnās un kaulu mineralizēšanu, kas ir būtiski kalcija homeostāzei. Iespējams, ka miega traucējumi D vitamīna deficīta gadījumā var būt saistīti ar izmainītu kalcija līmeni. Zemāks kalcija līmenis serumā var būt saistīts ar vairāk traucētu miega un nomoda kontroli un atpūtas un aktivitātes ritmu. 2 Atsauce: Yi-Seon Jeon, Seungyeong Yu, Chaeyeon Kim, Hyuk Joo Lee, In-Young Yoon and Tae Kim1 “Lower Serum Calcium Levels Associated with Disrupted Sleep and Rest–Activity Rhythm in Shift Workers”; Nutrients. 2022 Aug; 14(15): 3021.; Published online 2022 Jul 22. doi: 10.3390/nu14153021

 

 

1) Vērojot kalcija jonu plūsmu (pieplūdi un atplūdi), zinātnieki iegūst priekšstatu par to, kas notiek neironos. Lai to izdarītu, viņi izmanto īpašas fluorescējošas molekulas, kas mirdz, kad tās savienojas ar kalciju. Skats ir fantastisks.
2) Vidēji cilvēks satur apmēram 1 kg kalcija, no kura 99% tiek uzglabāti mūsu kaulos.
3) Tīrā elementārā stāvoklī kalcijs ir mīksts, sudrabaini balts sārmzemju metāls. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka kalcijs dabā nekad nav atrodams šādā izolētā stāvoklī, bet gan tikai savienojumos.
4) Stalaktīti un stalagmīti, lāstekas formas veidojumi, kas atrodami pazemes alās, veidojas lēni, no kalcija karbonāta nogulsnēm. Šie veidojumi rodas kaļķakmens alās, kad ūdens sūcas caur griestu plaisām, izšķīdinot un nesot līdzi kalcīta pēdas. Kad ūdens pil no griestiem, kalcīts sāk uzkrāties pilēšanas vietā, kā rezultātā veidojas lāstekas formas stalaktīti. Šis ūdens, kas pil no stalaktītiem, pēc tam veido stalagmītus uz zemes.
5) Daudzi uztura speciālisti iesaka kalcija un magnija attiecību 2:1. Bet, lai gan mūsu ķermenim ir nepieciešams vairāk kalcija, mums patiesībā ir lielāka magnija deficīta iespējamība. Tas ir tāpēc, ka mūsu ķermenis cenšas uzglabāt un pārstrādāt kalciju, savukārt magnijs tiek izmantots vai izvadīts, tāpēc tas ir jāpapildina katru dienu.
6) Kalcija savienojumus izmanto cementa, stikla, kaļķu, ķieģeļu, krāsas, papīra un cukura ražošanā, lai noņemtu nemetāliskus piemaisījumus un kā reducētāju citu metālu ražošanā.
7) Kalcija sāļus izmanto, lai uguņošanā izveidotu dziļu oranžu krāsu.