Bezmaksas piegāde uz Omniva pakomātiem visā Baltijā pirkumam no 20 eur!
Selēns
Selēns līdzās citiem ir viens no svarīgākajiem mikroelementiem, kas nepieciešams, lai nodrošinātu cilvēka orgānu normālu darbību. Šim elementam ir svarīga loma vielmaiņā, vairogdziedzera darbībā un šūnu aizsardzībā no bojājumiem, kas saistīti ar oksidatīvo stresu. Selēns ir svarīgs arī imūnsistēmas stiprināšanai, smadzeņu darbības uzlabošanai un sirds slimību riska samazināšanai.
Selēnu 1817. gadā Zviedrijas pilsētā Gripsholmā atklāja ķīmiķis Jākobs Berzeliuss. Selēns ir dabā sastopama viela. Tas ir atrodams Zemes atmosfērā, minerālos, dzīvajā dabā un ūdenī. Šī elementa daudzums, kas konstatējams dabā un cilvēka organismā, var ļoti atšķirties atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona un uztura.
Cilvēka organismā kopumā ir apmēram 3-20 mg selēna.
Selēns ir mikroelements, kas dabiski ir pieejams daudzos pārtikas produktos, to pievieno citiem produktiem un tas ir pieejams arī kā uztura bagātinātājs. Selēns ir dabiski nepieciešams cilvēka organismam, un tas ir vairāk nekā divdesmit selenoproteīnu sastāvā, kas ir vajadzīgi reproduktīvajai sistēmai, vairogdziedzera hormona metabolismam, DNS sintēzei un aizsardzībai pret oksidatīvo stresu un infekcijām.
Selēns ir selenoproteīnu sastāvdaļa, kam ir plaši plejotropiska (gēna izpausme vairākās pazīmēs) ietekme, sākot no antioksidanta un pretiekaisuma iedarbības līdz pat aktīva vairogdziedzera hormona sintēzei. Pēdējo 10 gadu laikā ar slimībām saistītā polimorfisma atklāšana selenoproteīnu gēnos ir ļāvusi saprast selenoproteīnu svarīgo ietekmi uz veselību. Selēna bioloģiskā nozīmība ir saistīta ar tā klātbūtni olbaltumvielu un enzīmu sastāvā. Ir konstatēti vairāki no selēna atkarīgi enzīmi, kuru aktīvajā kodolā ietilpst selēns kā selenocisteīna grupa. Vislabāk raksturojamie selenoenzīmi, kas parasti ir sastopami zīdītāju organismā, ir glutationa peroksidāze, selenoproteīns P un tiroksīna 5-deiodināze. Glutationa peroksidāze un selenoproteīns P katalizē oksidēšanās-reducēšanās reakcijas. Organisma funkcijās iesaistīti arī citi svarīgi enzīmu proteīni, piemēram, formāta dehidrogenāze, nikotīnskābes hidroksilāze, glicīna reduktāze, tiolāze un ksantīna dehidrogenāze.
Selēna deficīts tiek saistīts ar palielinātu mirstības risku, vāju imūnsistēmas darbību un kognitīvo spēju pasliktināšanos.
Ja organisms ar uzturu vai selēna uztura bagātinātājiem uzņem pietiekamu šīs minerālvielas daudzumu, tad tas spēj pretoties vīrusu ietekmei, labvēlīgi ietekmē vīriešu un sieviešu auglību, kā arī samazina autoimūno vairogdziedzera slimību risku. Daudzsološi pētījumi kopumā ir apliecinājuši, ka selēna uzņemšana pietiekamā daudzumā samazina prostatas, plaušu, kolorektālā un urīnpūšļa vēža risku, un, lai gan pētījumu secinājumi nav viennozīmīgi, ir diezgan ticams, ka uztura bagātinātāji būs iedarbīgāki, ja tiek sabalansēta arī citu uzturvielu uzņemšana.
Selēna ietekme uz veselību ir daudzšķautnaina un dažāda, tādēļ ir nepieciešams veikt papildu pētījumus, lai optimizētu šī jaudīgā mikroelementa ieguvumus un samazinātu ar to saistītos riskus.
Selēna deficīts tiek saistīts ar palielinātu mirstības risku, vāju imūnsistēmas darbību un kognitīvo spēju pasliktināšanos.
Ja organisms ar uzturu vai selēna uztura bagātinātājiem uzņem pietiekamu šīs minerālvielas daudzumu, tad tas spēj pretoties vīrusu ietekmei, labvēlīgi ietekmē vīriešu un sieviešu auglību, kā arī samazina autoimūno vairogdziedzera slimību risku. Daudzsološi pētījumi kopumā ir apliecinājuši, ka selēna uzņemšana pietiekamā daudzumā samazina prostatas, plaušu, kolorektālā un urīnpūšļa vēža risku, un, lai gan pētījumu secinājumi nav viennozīmīgi, ir diezgan ticams, ka uztura bagātinātāji būs iedarbīgāki, ja tiek sabalansēta arī citu uzturvielu uzņemšana.
Selēns uzturā:
Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts selēna deficīts, normāli ir nepieciešams 55 mcg (mikrogrami) gan vīriešiem, gan sievietēm un 60 mcg grūtniecēm selēna dienā
Selēns var ietekmēt dažādus medikamentus, turpretim vairāki medikamenti var nelabvēlīgi ietekmēt selēna daudzumu organismā. Minēsim piemēru. Cilvēkiem, kas regulāri lieto šos un citus medikamentus, vajadzētu pārrunāt iespējamo selēna lietošanu ar savu ārstējošo ārstu.
Cisplatīns
Cisplatīns ir neorganiska uz platīna bāzes veidota ķīmijterapijas viela, ko izmanto olnīcu, urīnpūšļa, plaušu un citu vēžu ārstēšanā. Cisplatīns var samazināt selēna daudzumu matos un serumā, taču nav zināms, vai šim samazinājumam ir klīniski svarīga ietekme. Daži nelieli pētījumi ir apliecinājuši, ka selēna uztura bagātinātāju lietošana var samazināt cisplatīna toksiskumu, taču Cochrane ziņojuma autori secināja, ka nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, ka selēna uztura bagātinātāji mazina ķīmijterapijas blaknes.
Riski veselībai no pārmērīga selēna daudzuma
Ilgstoši uzņemot lielas devas organiskā un neorganiskā selēna, var rasties līdzīga iedarbība. Agrīni simptomi, kas liecina par pārmērīgu selēna uzņemšanu ir pēc ķiplokiem smakojoša elpa un metāliska garša mutē. Visraksturīgākās ilgstoši pārmērīgi daudz uzņemta selēna pazīmes jeb selenoīze ir matu izkrišana un nagu struktūras vājināšanās jeb trauslums. Ir arī citi simptomi, piemēram, ādas un nervu sistēmas bojājumi, slikta dūša, caureja, ādas izsitumi, plankumaini zobi, nogurums, aizkaitināmība un nervus sistēmas darbības traucējumi.
Selēna deficīts
Ilgstošs selēna deficīts cilvēka organismā noved pie nopietnām slimībām. Šī elementa deficīts nelabvēlīgi ietekmē sirds-asinsvadu sistēmu un var būt miokarda infarkta cēlonis. Tas ir saistīts arī ar slimībām, kas raksturīgas konkrētam ģeogrāfiskajam reģionam: Kešana slimība un Kašina-Beka sindroms.
Epidemioloģiskie pētījumi ir ļāvuši secināt, ka vidēji smags selēna deficīts ikdienas uzturā ietekmē slimību attīstību, kuru pamatā ir novājināta imunitāte. Selēna deficīts ikdienas uzturā var nelabvēlīgi ietekmēt nervu sistēmas darbību. Cilvēkiem, kam ir selēna deficīts, ir novērojama depresijas attīstība vai trauksmes pastiprināšanās, kā arī Alcheimera slimības attīstība. Šis mikroelements tiek uzskatīts par izšķirošu HIV virulences mazināšanā un pilna spektra AIDS progresijā. Selēna deficīts grūtniecēm negatīvi ietekmē augļa attīstību. Pārmērīgs selēna daudzums var būt organismam toksisks.
Akūta saindēšanās ar selēnu ir novērojama reti. Ir grūti noteikt precīzu selēna devu, kas būtu kaitīga organismam, jo šis elements ir sastopams dažādās ķīmiskajās formās. Toksisko ietekmi uz organismu var izraisīt gan organiskās, gan neorganiskās selēna formas. Selēna toksiskums (atkarībā no devas) tiek saistīts ar konkurenci starp selēna un sēra uzsūkšanos, kas primāri ļauj sākties sēra metabolismam (transformācijai). Selēns aminoskābēs (cisteīns un metionīns) var aizstāt sēru, savukārt neorganiskie savienojumi aizstāj sēru merkapturīnskābju sintēzē un selenītu reakcijā ar tiola grupām.
Grupas, kam pastāv selēna nepietiekamības risks
Selēna deficīts ir sastopams reti un tieši tikai selēna deficīts nav bieži saistīts ar konkrētām slimībām. Tālāk minētajām grupām ir lielāka varbūtība nepietiekamā daudzumā uzņemt selēnu.
1. Cilvēki, kas mīt ar selēnu nabadzīgos reģionos
Deficīta risks pastāv cilvēkiem, kas dzīvo valstīs, kur uzturā pārsvarā lieto ar selēnu nabadzīgās augsnēs audzētus dārzeņus. Vismazāk selēnu uzņem cilvēki, kas dzīvo dažādos Ķīnas reģionos, kur iedzīvotāji pārsvarā ēd veģetāru uzturu un augsnē ir ļoti maz šī mikroelementa. Arī dažās Eiropas valstīs, it sevišķi vegānu grupā, vidējā selēna deva, kuru uzņem ikdienā ir neliela. Lai gan selēna uzņemšana Jaunzēlandē vēl nesenā pagātnē bija ļoti neliela, tā būtiski palielinājās, kad valsts uzsāka intensīvāk importēt kviešus ar augstu selēna saturu.
2. Nieru dialīzes pacienti
Salīdzinājumā ar veseliem cilvēkiem, selēna līmenis ir ievērojami zemāks pacientiem, kam ilgstoši tiek veikta hemodialīze, jo hemodialīze no asinīm izskalo selēnu. Turklāt hemodialīzes pacientiem pastāv risks uzņemt maz selēna ar pārtiku, jo urēmijas un diētas ierobežojumu dēļ viņiem mēdz būt anoreksija. Lai gan selēna uzņemšana uztura bagātinātāju veidā hemodialīzes pacientiem palielina šī mikroelementa daudzumu asinīs, ir nepieciešami vairāk pierādījumu, lai noteiktu, vai uztura bagātinātājiem ir labvēlīga klīniskā ietekme uz šo cilvēku grupu.
3. HIV pacienti
Parasti HIV pacientiem ir zems selēna līmenis, jo, iespējams, viņi par maz to uzņem ar uzturu (it sevišķi jaunattīstības valstīs), rodas pārmērīgs zudums caurejas un uzsūkšanās traucējumu dēļ. Novērojuma pētījumi ir ļāvuši konstatēt saikni starp zemu selēna koncentrāciju HIV pacientu asinīs un palielinātu kardiomiopātijas, nāves risku un grūtniecēm – HIV transmisiju bērnam un bērna agrīnu nāvi.
Daži fakti norāda uz selēna lomu smadzeņu funkcijās: samazinoties selēna līmenim organismā, smadzenes atlikušo saņems primāri; pie selēna deficīta mainās vairāku neirotrnsmiteru cirkulācijas ātrums; selēnu saturošu uztura bagātinātāju lietošana samazina neatrisināmas epilepsijas lēkmes bērniem; maza selēna koncentrācija plazmā gados vecākiem cilvēkiem būtiski korelē ar senilitāti un ātrāku kognitīvo spēju mazināšanos, savukārt Alcheimera pacientiem, salīdzinājumā ar kontroles grupu, selēna koncentrācija smadzenēs bija tikai 60%.
Turklāt smadzenēm trūkst katalāzes, tādēļ peroksidācijas produkti, piemēram, ūdeņraža peroksīds un primārie peroksīdi, ir jāizvada ar antioksidantu – selenoenzīmu – palīdzību.
Pietiekama selēna daudzuma labvēlīgā ietekme uz noskaņojumu ir novērojama vismaz tad, kad selēna daudzums ir “uz nepietiekamības sliekšņa”. Trijos pētījumos selēna deficīts bija saistīts ar būtiski lielāku depresijas iespējamību un citu negatīvu ietekmi uz noskaņojumu, piemēram, trauksmi, apmulsumu un naidīgumu.
Selēna koncentrācija serumā ar gadiem mazinās. Margināls selēna koncentrācijas deficīts var būt saistīts ar smadzeņu funkcijas pavājināšanos vecuma ietekmē, kam ir iespējama saistība ar selēna antioksidanta iedarbību.
Selēns, kas atrodas konkrētu selenoenzīmu sastāvā, ir būtisks pareizai vairogdziedzera darbībai un tas pasargā šūnas no oksidatīvā bojājuma, ko izraisa H2O2 vairogdziedzera hormonu sintēze, un viens pētījums ir parādījis, ka oksidatīvā stresa marķieri ir saistīti ar kognitīvo spēju pasliktināšanos iedzīvotāju grupā, kurā parasti ir spēcīgi kognitīvie rādītāji.
No selēna atkarīgā glutationa reduktāze un selenoproteīni ir būtiski antioksidantu mehānismam, kas ir neaizstājams organisma aizsargs. Selēns ietekmē vielmaiņas ceļus, mainot selenoproteīnu aktivitāti, un tas spēlē zināmu lomu šūnu aizsardzībā pret oksidatīvo stresu. Selēna koncentrācija regulē selenoproteīnu ekspresiju. Mainīga selēna koncentrācija var dažādi ietekmēt imunitāti un enerģijas vielmaiņu. Jaunākajos pētījumos paaugstināti stresa biomarķieri ir novēroti depresijas gadījumā, un tas norāda uz to, ka oksidatīvais stress var būt svarīgs depresijas rašanās un attīstības faktors. Selēns var būt aizsargājošs faktors, kas mazina trauksmi un depresiju, iespējams, pateicoties tā aizsargājošajai ietekmei pret oksidatīvo stresu.
Un visbeidzot jāpiemin, ka selēnam var būt antidepresanta iedarbība, jo tas ietekmē dažādas neirotransmiteru sistēmas. Ir secināts, ka selēnam ir modulējoša ietekme uz dopamīnerģisko, serotonīnerģisko un noradrenerģisko sistēmu, kas visas ir iesaistītas depresijas un citu garīgo slimību patofizioloģijā.
- Selēns ilgstoši tika uzskatīts par indīgu vielu. Saindēšanās ar to noveda pie smagas anēmijas, kaulu stīvuma, matu izkrišanas un akluma. Šie simptomi bija novērojami cilvēkiem un dzīvniekiem, kas dzīvoja reģionos, kur šī mikroelementa saturs augsnē bija apmēram 1000 reizes lielāks, salīdzinājumā ar augsni citos pasaules reģionos ar vidēju selēna koncentrāciju.
- Selēna nosaukums ir atvasināts no grieķu vārda “selene”, kas nozīmē “mēness”. Senajā Grieķijā Selēna bija Mēness dieviete.
- Selēns ir nemetāls. Līdzīgi kā citiem nemetāliem, arī selēnam ir atšķirīgas krāsas un struktūras (allotropi), ko ietekmē konkrēti stāvokļi.
- Brazīlijas rieksti satur daudz selēna, arī tad, ja tie audzēti augsnē, kura nav bagāta ar šo mikroelementu. Viens rieksts satur selēna dienas devu pieaugušajam.
- Selēnu sākotnēji izmantoja, lai noņemtu stiklam pigmentu, lai iekrāsotu stiklu sarkanu un lai iegūtu pigmentu “Ķīnas sarkanais”. To izmanto arī lāzerprinteru un fotokopētāju fotoelementā, tēraudā, pusvadītājos un dažos medicīnas preparātos.
- Selēns pasargā no saindēšanās ar dzīvsudrabu.
Cilvēkiem būtiskais mikroelements selēns tiešā veidā iedarbojas uz vairogdziedzera hormonu metabolismu (vielmaiņu) un oksidēšanās – reducēšanās procesiem. Vairogdziedzera darbība ir kritiski atkarīga no joda un selēna, lai nodrošinātu tā pilnvērtīgu darbību. Nepietiekošs selēna daudzums organismā ir saistīts ar paaugstinātu vairogdziedzera slimību risku.1
Selēnu var uzskatīt par vairogdziedzera veselības atslēgu. Tas ir nepieciešams mikroelements vairogdziedzera hormonu sintēzei un darbībai. Selēna koncentrācija vairogdziedzerī ir augstāka nekā jebkurā citā ķermeņa orgānā. Selēns darbojas kopā ar jodu, lai aktivizētu trīs dažādas no selēna atkarīgās jodotironīna dejodināzes, kas pēc tam var aktivizēt vai deaktivizēt vairogdziedzera hormonus.Visas trīs dejodināžu izoformas ir selēnu saturoši enzīmi, tāpēc ar uzturu vai uztura bagātinātājiem iegūtais selēns ir būtisks trijodtironīna (T3) ražošanai. Šis process (un selēns) ir būtisks normālai augšanai, attīstībai un vielmaiņai.2
Selēna deficīts ir saistīts ar hipotireozi, Hašimoto slimību, palielinātu vairogdziedzeri, vairogdziedzera vēzi un Greivsa slimību.
Viens pētījums ar 1900 dalībniekiem atklāja sakarību starp selēna koncentrāciju serumā un vairogdziedzera izmēru. Tika novērotaselēna aizsargājošā iedarbība pret palielinātu vairogdziedzeri un vairogdziedzera audu bojājumiem. Šajā konkrētajā pētījumā šie rezultāti bija nozīmīgi tikai dalībniecēm sievietēm3.
Citā pētījumā tika aplūkota selēna ietekme uz Greivsa orbitopātiju(kad vairogdziedzeris ražo pārāk daudz vairogdziedzera hormona). Pētnieki salīdzināja ārstēšanu ar selēnu ar ārstēšanu ar pentoksifilīnu(Pentilin), kas ir pretiekaisuma līdzeklis. Selēna terapijas grupa ziņoja par uzlabotu dzīves kvalitāti un palēninātu Greivsa orbitopātijas progresēšanu salīdzinājumā ar pentoksifilīna (Pentilin)terapijas grupu.4
Cinks
Cinks ir viens no svarīgākajiem mikroelementiem cilvēka organismā. Tas ir nepieciešams olbaltumvielu sintēzei, kā arī svarīgu hormonu ražošanai. Hronisks cinka deficīts var izraisīt neiroloģiskus un garīgus traucējumus, piemēram, depresiju. Cinkam ir izšķiroša nozīme pareizai vairogdziedzera hormonu vielmaiņai; cinka deficīts var izraisīt vairogdziedzera hormonu līmeņa pazemināšanos un vielmaiņas ātrumu miera stāvoklī. Cinks spēcina imūno sistēmu. Tam ir sava loma visos imūnās funkcijas aspektos, tajā skaitā izšķirīga nozīme T-šūnu (galveno imūnšūnu) attīstībā un aizkrūtes dziedzera (galvenais imunitātes ģenēzes orgāns) atjaunošanā.
Cinks ir svarīgs bioloģiskais elements, kam ir būtiska loma plaša spektra bioķīmiskajos procesos. Šis metāls ir viena no galvenajām dažādu olbaltumvielu sastāvdaļām un svarīgs imūnsistēmas un nervu sistēmas modulators. Tas ir otrs visbiežāk sastopamais metāliskais mikroelements cilvēka organismā pēc dzelzs un vienīgais metāls, kas ir klātesošs visās enzīmu klasēs.
Cinks ir iesaistīts daudzos šūnu vielmaiņu aspektos. Tas ir nepieciešams vairāk nekā 300 enzīmu un 1000 transkripcijas faktoru katalītiskajai aktivitātei un spēlē būtisku lomu imunitātes funkcijā, olbaltumvielu sintēzē, brūču dzīšanā, DNS sintēzē un šūnu dalīšanās procesā. Cinks arī veicina normālu augšanu un attīstību grūtniecības laikā, bērnībā un pusaudžu gados, un tas ir nepieciešams izteiktai garšas un ožas sajūtai.
Smadzenēs glutamāterģiskie neironi noglabā cinku īpašos sinapšu pūslīšos, un tas var modulēt neironu ierosu. Tas pilda galveno lomu sinapšu plasticitātē un arī spējā mācīties. Cinka homeostāzei arī ir izšķiroša loma funkcionālā centrālās nervu sistēmas regulēšanā. Cinka homeostāzes regulācijas traucējumi centrālajā nervu sistēmā noved pie pārmērīgas cinka koncentrācijas sinapsēs, un tas, šķiet, izraisa neirotoksicitāti caur mitohondriju oksidatīvā stresa mehānismu (piem., neļaujot darboties konkrētiem enzīmiem, kas ir iesaistīti elektronu transportēšanas ķēdē), kalcija homeostāzes regulācijas traucējumus, glutamāterģisko neironu eksotoksicitāti un starpneironu signālu vadīšanas traucējumus.
Vienlaikus pētījumi ir pierādījuši korelāciju starp cinka deficītu un vairogdziedzera hormonu līmeni. Cinks ir nepieciešams pareizai enzīma dejodināzes darbībai, kas aktivizē neaktīvo tiroksīna (T4) hormonu par aktīvāku formu - trijodtironīnu (T3), nodrošinot visas vairogdziedzera funkcijas cilvēka organismā.
Cinks ietekmē vairākus imūnsistēmas aspektus. Tam ir izšķiroša nozīme iedzimto imunitātes šūnu, neitrofilu un galētājšūnu (naturālie killeri jeb NK šūnas) normālā attīstībā un darbības nodrošināšanā. Cinka deficīts ietekmē arī makrofāgus – lielas šūnas, kas ievelk un sagremo organismam svešas daļiņas. Cinka deficīts ietekmē fagocitozi, intracelulāro nogalināšanu un citokīnu veidošanos. Cinka deficīts negatīvi ietekmē T un B šūnu augšanu un darbību. Cinka spēja darboties kā antioksidantam un stabilizēt membrānas liecina, ka tam ir nozīme brīvo radikāļu izraisītu traumu novēršanā iekaisuma procesu laikā.
Cinka deficīts
Cinka deficītam ir raksturīgi augšanas traucējumi, apetītes zudums un pavājināta imūnsistēmas darbība. Smagākos gadījumos cinka deficīts izraisa matu izkrišanu, caureju, vēlīnu dzimumbriedumu, impotenci, samazinātus vīriešu dzimumorgānus, acu un ādas bojājumus. Tas var izraisīt arī svara zudumu, pasliktināt brūču dzīšanu, radīt garšas sajūtas traucējumus un prāta letarģiju. Daudzi no šiem simptomiem nav specifiski un bieži vien ir saistīti arī ar citām veselības problēmām, tādēļ, lai pārliecinātos par cinka deficītu, ir nepieciešams veikt medicīnisku pārbaudi. Cilvēkiem, kam ir cinka deficīta vai nepietiekamības risks, savā ikdienas uzturā vajadzētu iekļaut pietiekami daudz cinku saturošu produktu.
Grupas, kam pastāv cinka nepietiekamības risks
1. Cilvēki ar kuņģa-zarnu trakta un citām slimībām
Cilvēkiem, kam ir veikta kuņģa-zarnu trakta operācija un ir gremošanas problēmas (piemēram, čūlainais kolīts, Krona slimība un īsās zarnas sindroms), var pasliktināties cinka uzsūkšanās spēja un palielināties iekšēja cinka zudumi, galvenokārt no kuņģa-zarnu trakta un mazāk no nierēm. Citas ar cinka deficītu saistītas slimības ir malabsorbcijas (vājas uzsūkšanās) sindroms, hroniskā aknu slimība, hroniskā nieru slimība, sirpjveida šūnu anēmija, diabēts, onkoloģiskās slimības un citas hroniskās kaites. Arī hroniska caureja paātrina cinka izvadīšanu no organisma.
2. Veģetārieši
Cinka biopieejamība no veģetāra uztura ir mazāka nekā no visēdāja ēdienkartes, jo veģetārieši neēd gaļu, kas satur daudz biopieejamā cinka, kas var veicināt tā uzsūkšanos. Turklāt veģetārieši parasti ēd vairāk pākšaugus un pilngraudu produktus, kas satur fitātus, kuri piesaistās cinkam un kavē tā uzsūkšanos.
3. Grūtnieces un ar krūti barojošas māmiņas
Grūtniecēm, it sevišķi tām, kurām grūtniecības sākumā ir ļoti zems cinka līmenis, ir īpaši liels risks iemantot cinka deficītu, galvenokārt tādēļ, ka auglim ir nepieciešams daudz cinka. Arī barošana ar krūti var noplicināt māmiņas cinka krājumus.
4. Lielāki bērni, kurus joprojām baro tikai ar krūti
Mātes piens nodrošina pietiekamu cinka daudzumu (2 mg/dienā) pirmos 4-6 dzīves mēnešus, taču nenodrošina ieteicamo cinka devu mazuļiem no 7 līdz 12 mēnešu vecumam, kuriem šī prasība ir 3 mg/dienā. Bērniem, kas sasnieguši 7-12 mēnešu vecumu, papildus mātes pienam vajadzētu ēst savam vecumam piemērotu pārtiku vai piena maisījumu, kura sastāvā ir iekļauts cinks. Cinka uztura bagātinātāju lietošana dažiem bērniem, kam ir novērojami viegli līdz vidēji augšanas traucējumi un cinka deficīts, ir uzlabojusi augšanas ātrumu.
5. Cilvēki ar sipjveida šūnu anēmiju
Liela šķērsgriezuma apsekojuma rezultāti liecina, ka 44% bērnu, kam ir sirpjveida šūnu anēmija, ir zema cinka koncentrācija plazmā, iespējams, lielākas nepieciešamības pēc šīs uzturvielas un/vai nabadzīgāka uztura dēļ. Cinka deficīts ietekmē arī aptuveni 60%-70% pieaugušo ar sirpjveida šūnu anēmiju.
6. Alkoholiķi
Apmēram 30-50% alkoholiķu ir zems cinka līmenis, jo etanola patēriņš samazina cinka uzsūkšanos zarnās un palielina tā izvadīšanu ar urīnu. Turklāt daudzu alkoholiķu ēdienkarte un apēstais pārtikas daudzums ir ierobežots, novedot pie nepietiekamas cinka uzņemšanas. 6
Cinks uzturā. Pieaugušiem cilvēkiem, kuriem nav novērots vai apstiprināts Cinka deficīts, normāli ir nepieciešams 11 mg vīriešiem, 8 mg sievietēm un 11 mg grūtniecēm Cinka dienā
Cinku saturoši uztura bagātinātāji var miiedarboties ar vairākiem medikamentu veidiem. Daži piemērus šeit minēsim. Cilvēkiem, kas regulāri lieto šos medikamentus, vajadzētu pārrunāt iespējamo cinka lietošanu ar savu ārstējošo ārstu.
1.Antibiotikas
Gan kvinolona antibiotikas (piemēram, Cipro®), gan tetraciklīna antibiotikas (piemēram, Achromycin® un Sumycin®) mijiedarbojas ar cinku gremošanas traktā, kavējot gan cinka, gan antibiotiku uzsūkšanos. Šo mijiedarbību var samazināt, lietojot antibiotikas vismaz 2 stundas pirms vai 4-6 stundas pēc cinka uztura bagātinātāju lietošanas.
2.Penicilamīns
Cinks var samazināt reimatoīdā artrīta ārstēšanā izmantotā penicilamīna uzsūkšanos un iedarbību. Lai samazinātu šo mijiedarbību, pacientiem vajadzētu lietot cinka uztura bagātinātājus vismaz 2 stundas pirms vai pēc penicilamīna lietošanas.
3.Diurētiķi
Tiazīda diurētiķi, piemēram, hlortialidona (Hygroton®) un hidrohlorotiazīda (Esidrix® and HydroDIURIL®) lietošana par 60% pastiprina cinka izvadīšanu no organisma ar urīnu. Ilgstoša tiazīda diurētiķu lietošana var samazināt cinka krājumus audos, tādēļ, ja tiek lietoti šie medikamenti, ārstiem būtu jāuzrauga pacientu cinka līmenis.
Cilvēka smadzenēs ir atrodama liela cinka koncentrācija. Depresijas pacienti, iespējams, ēd pārāk maz cinku saturošus produktu un pastāvīga cinka nepietiekamība pārtikā var veicināt depresijas simptomus, vēl vairāk samazinot funkcijām pieejamo cinku, tādēļ cinku saturoši uztura bagātināji var ietekmēt depresijas simptomus. Pirmsklīniskajos pētījumos ārstēšana tikai ar cinku vai ilgstoša ārstēšana ar cinku ir apliecinājusi antidepresantiem līdzīgu ietekmi.
Saskaņā ar nesen izteiktu hipotēzi par antidepresantu iedarbību, viens no galvenajiem mērķiem, ko antidepresantam vajadzētu mainīt, ir NMDA glutamāta receptors. Cinka antidepresanta iedarbības mehānisms varētu būt saistīts ar to, ka tas ir tiešais NMDA receptora antagonists. Cinks ir iesaistīts ne tikai CNS darbībā, bet arī imunitātes/iekaisuma regulācijā, kas ir raksturīga depresīviem traucējumiem.
Hipokampā un smadzeņu garozā cinka joni regulē sinapses transmisiju vai darbojas kā neirotransmiteri, modulējot daudzus ligandu un sprieguma kontrolētus jonu kanālus. Cinka homeostāzes traucējumi šajos apgabalos ir netieši saistīti ar daudziem kognitīvajiem, uzvedības un emocionālās regulācijas traucējumiem caur samazinātas neiroģenēzes un neiroplasticitātes mehānismiem.
Cinka deficīts ir arī netieši iesaistīs endokrīnajā depresijas ķēdē. Pastāvīgi augsts kortizola līmenis ir saistīs ar depresijas attīstību caur hipotalāma-hipofīzes-virsnieru (HHV) ass hiperaktivitāti. Līdz ar to paaugstināts kortizola līmenis plazmā var ietekmēt saikni starp cinka deficītu un depresiju.
Attiecības starp cinka līmeni serumā un depresiju var daļēji skaidrot ar atgriezenisko cēloņsakarību, jo depresija ietekmē cinka uzņemšanu, biopieejamību vai bioloģisko regulāciju. Oksidatīvais stress un to pavadošā imūnā iekaisuma reakcija var būt saistīta ar depresijas patofizioloģiju. Oksidatīvais stress palielina iekaisumu izraisošo citokīnu (piem., interleikīna 1 (IL-1) un IL-6) daudzumu, vienlaikus samazinot albumīna daudzumu un palielinot metalotioneīnu sintēzi. Albumīns ir galvenais cinka transportētājs, un albumīna daudzuma samazināšanās paralēli metalotioneīnu daudzuma kāpumam var kopīgi samazināt cinka daudzumu serumā.
Cinks ir būtisks elements, kas iesaistīts daudzās vairogdziedzera pamata bioķīmiskās reakcijās. Cinks ir nepieciešams hormonu trijodtironīna (T3), tiroksīna (T4) un vairogdziedzeri stimulējošā hormona (TSH) ražošanai.
T4 ir vairogdziedzera pamathormons, kas ir savdabīga organisma rezerve, savukārt T3 ir daudz aktīvāks hormons. Vajadzības gadījumā no T4 atdalās viena joda molekula, un tas pārvēršas aktīvā hormonā - T3.
Šis mikroelements piedalās tirotropīnu atbrīvojošā hormona (TRH) sintēzē hipotalāmā un tirotropīna vai vairogdziedzera stimulējošā hormona (TSH) sintēzē hipofīzē.1
Daži pētījumi ir uzrādījuši, ka cinka deficīts un zema cinka koncentrācija asins serumā var izraisīt izmaiņas vairogdziedzera struktūrā un vairogdziedzera hormonu vielmaiņā. Tāpat pētījumi ir pierādījuši, ka, lietojot cinku, var palielināt vairogdziedzera hormonu koncentrāciju.1
Pētījumā, kur personas papildus lietoja cinku, tām uzlabojās visi vairogdziedzera hormonu līmeņi (īpaši T3), kā arī vielmaiņas ātrums miera stāvoklī. Cits pētījums pierādīja, ka cinka lietošana atsevišķi vai kombinācijā ar selēnu var uzlabot vairogdziedzera darbību sievietēm ar hipotireozi.2
Cinka trūkums var izraisīt hipotireozi. No otras puses, hipotireoze var izraisīt cinka deficītu, jo vairogdziedzera hormoni ir nepieciešami cinka uzsūkšanai.
Ir konstatēts, ka cinks ir būtisks mikroelements imūnsistēmai. Tomēr šūnu un molekulārā līmenī, cinka iedarbības mehānismi uz imūnsistēmu ir noskaidroti salīdzinoši nesen un tā iedarbība ir daudzpusīga.
Atbilstošs cinka līmenis organismā ir būtisks, lai nodrošinātu dažādu limfocītu (galvenās imūnšūnas) populāciju veidošanos un darbību, piemēram, T-šūnu (jeb T limfocītu) dalīšanos, nobriešanu un diferenciāciju (attīstīšanos dažādās formās); limfocītu atbildes reakciju uz mitogēniem (mazi bioaktīvi proteīni vai peptīdi, kas rosina šūnu sākt šūnu dalīšanos vai palielina dalīšanās ātrumu). Vienlaikus cinks ir svarīgs, lai ieprogrammētu limfoidās un mieloīdas izcelsmes šūnu nāvi; gēnu transkripciju un biomembrānas funkciju. Limfocīti ir viens no šūnu veidiem, ko aktivizē tieši cinks. Cinks ir dažādu proteīnu, neiropeptīdu, hormonu receptoru un polinukleotīdu strukturālā sastāvdaļa. Cinka deficīts izraisa ātru un izteiktu aizkrūtes dziedzera atrofiju, šūnu izraisītus ādas jutības traucējumus un limfopēniju. Cinka deficīta gadījumā samazinās primārās un sekundārās antivielu atbildes reakcijas, īpaši tiem antigēniem, kuriem nepieciešama T-šūnu palīdzība, piemēram, tiem, kas atrodas heterologajās sarkanajās asins šūnās. Turklāt samazinās antivielu reakcija un liesā esošo citotoksisko T šūnu veidošanās pēc imunizācijas. Cinks arī inhibē audzēja nekrozes faktora veidošanos, kas ir saistīts ar kaheksijas patofizioloģiju un iegūtā imūndeficīta sindromu.
Vienkāršāk sakot, cinks ir absolūti svarīgs aizkrūtes dziedzera funkcionēšanai un imūnās sistēmas normālai darbībai. Cinks novērš imūndeficīta rašanos, stimulējot antivielu sintēzi un nodrošinot pretvīrusu iedarbību.
- Šis elements iespējams tika nosaukts par godu alķīmiķim Paracelzam, atvasinot no vācu vārda “Zinke”, kas apzīmē “zobam līdzīgais, asais vai robainais” (metāliskiem cinka kristāliem ir adataina forma). Cinks var netieši nozīmēt arī “alvai līdzīgais”, jo tam ir saikne ar vācu valodas vārdu “zinn”, kas apzīmē alvu.
- Senākās zināmās tabletes tika izgatavotas no cinka karbonāta – hidrocinkīta un smitsonīta. Šīs tabletes lietoja iekaisušu acu ārstēšanai, un tās tika atrastas uz romiešu kuģa Relitto del Pozzino klāja, kas aizgāja bojā 140. g. pr. Kr.
- Alķīmiķi dedzināja cinka metālu gaisā un ievāca kondensatorā izgarojušo cinka oksīdu. Daži alķīmiķi šo cinka oksīdu dēvēja par “lana philosophica”, kas latīņu valodā nozīmē “filozofu vilna”, jo tas veidoja vilnai līdzīgus kušķus, turpretī citi uzskatīja, ka tas izskatās pēc balta sniega un nodēvēja to par “nix album”.
- Cinks ir dabisks kukaiņu atbaidītājs un saules aizsargkrēms, kas pasargā lūpas un ādu.
- Cinks ir 100% pārstrādājams. Šobrīd vairāk nekā 80% pasaulē pieejamā cinka tiek pārstrādāts.
L-tirozīns (L-tyrosine)
L-tirozīns ir aizvietojama aminoskābe, ko organisms ražo no citas aminoskābes, ko sauc par fenilalanīnu. L-tirozīns ir iesaistīts vairāku svarīgu smadzeņu ķīmisko vielu, kas palīdz nervu šūnām sazināties (neirotransmiteru), ražošanā, tostarp epinefrīna, norepinefrīna un dopamīna. L-tirozīns arī palīdz ražot melanīnu, pigmentu, kas atbild par matu un ādas krāsu. Tas palīdz to orgānu darbībā, kas ir atbildīgi par hormonu veidošanos un regulēšanu, tostarp virsnieru dziedzeri, vairogdziedzeri un hipofīzi. Tas ir iesaistīts gandrīz visu ķermeņa olbaltumvielu struktūrā. Zems L-tirozīna līmenis ir saistīts ar pazeminātu asinsspiedienu, zemu ķermeņa temperatūru un nepietiekamu vairogdziedzera darbību.
L-tirozīns ir aizvietojama aromātiskā aminoskābe, kas organismā kalpo kā izejviela dažādu citu vielu sintēzei, piemēram, tā ir priekštecis tiroīdā hormona tiroksīna (T4) (rodas, jodējot tirozīnu), pigmenta melanīna un citu tādu bioloģiski aktīvu vielu sintēzei kā kateholamīniem - epinefrīnam (adrenalīns), norepinefrīnam(noradrenalīns) un dopamīnam. Šīs ir ļoti svarīgas bioloģiski aktīvasvielas, kas sintezējas neironā un izdalās sinapsē; saistoties ar citas šūnas receptoriem, tās pārnes nervu impulsu no sinapses uz šūnu (neirotransmiteri), kas ir cieši saistītas ar atbilstošu L-tirozīna koncentrāciju organismā.
L-tirozīns ietilpst daudzu dabisko olbaltumvielu, tai skaitā fermentu, sastāvā. Organismā L-tirozīns sintezējas no fenilalanīna ar fermenta fenilalanīn-4-hidroksilāzes palīdzību.
Kā tirozīns darbojas mūsu organismā? Pirmkārt, vairogdziedzeris no pārtikas absorbē jodu. Kad šīs joda molekulas ir oksidētas, tās ir gatavas pievienoties tirozīnam, kas atrodas tiroglobulīnā (proteīns, ko ražo vairogdziedzeris). Kad jods un tirozīns savienojas, tie rada vairogdziedzera hormona prekursorus, monojodtirozīnu (T1) un dijodtirozīnu (T2). Pēc tam T1 un T2 apvienojas, veidojot vairogdziedzera hormonus trijodtironīnu (T3; tiroglobulīns ar trim joda molekulām) un tiroksīnu (T4, tiroglobulīns ar četrām joda molekulām). T4 un T3 ir primārie vairogdziedzera hormoni, kas ir būtiski vielmaiņas procesu regulēšanai visā organismā.
Tātad, apkopojot tirozīna lomas organismā, jāmin šādas:
Tirozīna trūkums var izraisīt vairogdziedzera disfunkciju, piemēram, hipotireozi, kā arī izraisīt depresiju vai pastiprinātu nervozitāti dēļ traucētās kateholamīnu sintēzes.
L-tirozīns ir uzskatāms kā drošs lielākajā daļā devu, taču pirms tā lietošanas tomēr vajadzētu konsultēties ar savu ārstu, ja lietojiet kādus medikamentus. Tas var mijiedarboties ar zālēm, tostarp dažām zālēm, ko lieto vairogdziedzera darbības traucējumu vai depresijas ārstēšanai.
Monoamīnoksidāzes inhibitori (MAOI) – tirozīns var izraisītnopietnu asinsspiediena paaugstināšanos cilvēkiem, kuri lieto antidepresantus, kas pazīstami kā MAOI. Šī straujā asinsspiediena paaugstināšanās, ko sauc arī par "hipertensīvo krīzi", var izraisīt sirdslēkmi vai insultu. Cilvēkiem, kuri lieto MAOI, vajadzētu izvairīties no pārtikas un uztura bagātinātājiem, kas satur tirozīnu. Piemēram:
Levodopa - tirozīnu nedrīkst lietot vienlaikus ar levodopu, medikamentu, ko lieto Parkinsona slimības ārstēšanai. Levodopa var traucēt tirozīna uzsūkšanos.
Atsevišķos gadījumos tirozīna papildus lietošana var izraisīt bezmiegu, nemieru, sirdsklauves, galvassāpes, kuņģa darbības traucējumus un grēmas.
Tā kā tirozīns ir iesaistīts vairogdziedzera hormonu ražošanā, to nedrīkstat lietot, ja ir diagnosticēta vairogdziedzera slimība, piemēram, hipertireoze vai Greivsa slimība.
Tirozīna ieteicamā diennakts deva, ko uzņemam ar uzturu (IDD), ir 25 mg uz kilogramu ķermeņa svara.1 Pieņemot, ka cilvēks saņem pusi no nepieciešamās aminoskābes, sanāk 12,5 mg uz kg. Tādējādi personai, kas sver 70 kg, dienā vajadzētu patērēt aptuveni 875 mg tirozīna, un tas ir daudzums, ko izmanto, lai aprēķinātu IDD. Tirozīns ir atrodams dažādos pārtikas produktos, piemēram, zemesriekstos, zivīs, vistas gaļā, tītarā, sojā, olās un biezpienā. Tas ir arī ķirbju sēklās, auzās, kviešos, pupās, sezama sēklās, avokado un banānos.
Hipotireoze jeb pavājināta vairogdziedzera funkcija nozīmē, ka vairogdziedzeris nepietiekošā daudzumā izstrādā svarīgus hormonus, kuriem ir ietekme uz visiem vielmaiņas procesiem. Biežākie hipotireozes cēloņi ir hronisks autoimūns tireoidīts, dažādu medikamentu lietošana, staru terapija un vairogdziedzera operācijas. Jāņem vērā arī apstāklis, ka cilvēki nelabprāt savā uzturā lieto jūras dārzeņus, piemēram, brūnaļģes, kā arī garšas dēļ cilvēki lapbprātāk izvēlas sāli bez joda piedevas, kas arī ir iemesls tam, ka joda trūkums kļūst arvien izplatītāks.
Biežākie hipotireozes simptomi ir nogurums, paaugstināta jutība pret aukstumu, sausa āda, trausli mati, cilvēks izskatās daudz vecāks nekā ir faktiski. Sievietēm bieži ir neregulāras menstruācijas, kognitīvie traucējumi, depresija.
Ir arī pierādīts, ka cilvēkiem, kuriem ir vairogdziedzera slimība, neatkarīgi vai tā būtu hipertireoze vai hipotireoze, ir ļoti svārstīgs tirozīna līmenis asins serumā, un tiem, kuriem ir hipotireoze (zems vairogdziedzera hormonu līmenis), tirozīna līmenis asinīs parasti ir zemāks par normu.
Apvienojot to ar pierādīto faktu, ka medikamentu (piemēram, kuru sastāvā aktīvā viela ir levotiroksīns, sintētisks vairogdziedzera hormons, ko lieto vairogdziedzera slimību un darbības traucējumu ārstēšanai) lietošana uzlabo tirozīna metabolismu aknās, iespējams ir vērts konsultēties ar ārstu un apsvērt iespēju ikdienu papildināt gan ar vairogdziedzera zālēm, gan ar tirozīnu (vai ievērojot īpašu diētu, vai izmantojot uztura bagātinātājus).
Ja Jūs izvēlaties savu ikdienu papildināt ar L-tirozīnu, jāatceras, ka efektīvāk to ir lietot kopā ar citiem minerāliem, kas var uzlabot vairogdziedzera darbību, piemēram, cinku un selēnu. Cinks palīdz uzlabot tiroksīna (T4) pārveidi par trijodtironīnu (T3) hipotireozes pacientiem, kuriem ir nepietiekama vairogdziedzera funkcija.Savukārt, selēns palīdz samazināt vairogdziedzera antivielas, kā arī ir iesaistīts T4 pārveidošanā par T3.
Brūnaļģe (Fucus vesiculosus L.)
Brūnaļģe Fucus vesiculosus saukta par pūšļu fuku jeb pūšļaļģi, ir viena no izplatītākajām un svarīgākajām biotopu veidojošām sugām Baltijas jūrā. Brūnaļģe satur vairāk vitamīnu un minerālvielu nekā jebkurš cits pārtikas produkts. Minerālvielu daudzums ir viens no lielākajiem visos zināmajos augu avotos un Fucus vesiculosus trīs galvenās sastāvdaļas ir jods, algīnskābe un fukoidāns.
Fucus vesiculosus starp 66 sugu brūnaļģēm ir viena no ievērojamākajām Arktikas reģiona seklajos ūdeņos - Atlantijas okeānā, Klusā okeāna ziemeļu daļā, Barenca, Baltās, Norvēģijas, Baltijas un Irmingera jūrās. Šīs aļģes dominē sekla ūdens makroaļģu populācijās 0,5–4 m dziļumā jūras ūdeņos. Tās izmanto ne tikai pārtikā, bet arī kosmētikā, bioloģiskajos mēslošanas līdzekļos, dzīvnieku barībā un farmācijas rūpniecībā.1
Fucus vesiculosus sastāvā ir virkne veselību veicinošu savienojumu, piemēram, fukoidānu, polifenolu, fukoksantīna un būtisku minerālvielu avots, tostarp joda, kam ir laba biopieejamība, un selēna, kam ir galvenā nozīme vairogdziedzera darbības regulēšanā.Brūnaļģes ir īpaši bagātas ar jodu un tās tiek izmantotas kā dabīgs joda avots, kas organiski iekļaujas šūnu vielmaiņā.
Brūnaļģēs sastopamā algīnskābe (līdz 35 % no sausas masas) ir pazīstama pārtikas rūpniecībā. Tā kalpo par sastāvdaļu zupās un zupu maisījumos kā emulgators, biezinātājs un stabilizators.Savukārt, alginātu (algīnskābes sāļi) bāzes preparāti tiek izmantoti, lai ārstētu grēmas un kuņģa skābes refluksu (atvilni).2 Algīnskābe stimulē fagocitozi, tādējādi palielinot šūnu pretmikrobu, pretvīrusu un pretsēnīšu aktivitāti; saista lieko imūnglobulīnu E daudzumu, kuru dēļ attīstās alerģija; veicina imūnglobulīnu A (antivielu) sintēzi, kas palielina ķermeņa izturību pret mikrobiem. Tāpat, pateicoties algīnskābei, Fucus vesiculosus pazemina asinsspiedienu, noņem kaitīgos radionuklīdus un smagos metālus un vājina ķermeņa intoksikāciju.
Vēl viena svarīga Fucus vesiculosus sastāvdaļa ir fukoidāni. Fukoidāni ir polisaharīdi no Fucus saimes - savienojumi, kas ir unikāli brūnajām aļģēm. Ir ziņots par dažādu fukoidānu farmakoloģisku iedarbību, tostarp antioksidantu, pretaptaukošanās, pretdiabēta, pretnovecošanās, pretmikrobu, pretvēža (modulējot saimniekorganisma imūnsistēmu un kavējot audzēja angioģenēzi), antikoagulantu un pretiekaisuma iedarbību.1
Fucus vesiculosus samazina transsialidāzes aktivitāti asinīs, enzīmu, kas saistīts ar holesterīna uzkrāšanos pat par 36 %.3 Tas var būt noderīgi pacientiem ar zemu vairogdziedzera darbību, jo lēna vielmaiņa ir saistīta ar pārmērīgu lipīdu un glikozes uzkrāšanos.
Apkopojot Fucus vesiculosus labās īpašības, jāmin, kā tās efektīvi attīra organismu no šlakām un toksīniem, uztur endokrīnās sistēmas veselību. Iesaka lietot pie hipotireozes, asinsrites traucējumiem, saindēšanās ar smago metālu sāļiem. Fucus vesiculosus palēnina aterosklerozes attīstību, samazina holesterīna līmeni asinīs. Brūnaļģes polisaharīdi piebriest, palielina savu apjomu un kairina zarnu gļotādas, līdz ar to stimulē peristaltiku, veicina zarnu attīrīšanu, kas tiek izmantots svara mazināšanai cilvēkiem ar aptaukošanos. Polisaharīdi saista toksīnus, izvada tos no organisma. Brūnaļģes algināti izvada no organisma smagos metālus un radionukleīdus. Brūnaļģes satur vairāk mikroelementu nekā sauszemes augi.
Fucus vesiculosus drošību pamatojošu klīnisku pētījumu nav, taču, pamatojoties uz Fucus kā tradicionāla ēdiena lietošanu, mērens jūras aļģu patēriņš parasti tiek uzskatīts par drošu. Jūraszāles var tiktpakļautas ķīmiskajam piesārņojumam, kas atrodas ūdenī, kurā tās ir ievāktas, tāpēc ir īpaši svarīga to izcelsme un ražotāja kvalitātes prasības. Ir ziņots par Fucus nefrotoksicitātes gadījumiem, iespējams, arsēna piesārņojuma dēļ. Tādēļ pievērsiet uzmanību, ja aļģu saturoši produkti ir neparasti lēti vai tie nav reģistrēti pārtikas drošības institūcijās.
Ierobežoto pētījumu dēļ, nav precīzi definētu ieteikumu brūnaļģudienas devām, tomēr lielākoties iesaka nepārsniegt 500 mg dienas devu.
Grūtniecība un zīdīšanas periods: Fucus vesiculosus, iespējams, nav droši lietot grūtniecības vai zīdīšanas laikā, ja vien to nav nozīmējis ārsts.
Alerģija pret jodu: Fucus vesiculosus var saturēt lielu daudzumu joda, kas jutīgiem cilvēkiem var izraisīt alerģisku reakciju. Neizmantojiet tās kā pārtikas produktu pārmērīgā daudzumā, taču kā uztura bagātinātāju ar kontrolētu vielu daudzumu drīkst izmantot.
Ķirurģija: Fucus vesiculosus var palēnināt asins recēšanu. Tas var izraisīt papildu asiņošanu operācijas laikā un pēc tās. Pastāstiet savam ārstam, kādā apjomā lietojiet aļģes un nepieciešamības gadījumā pārtrauciet lietot Fucus vesiculosus vismaz 2 nedēļas pirms operācijas, ja ārsts tā ir norādījis.
Mijiedarbība ar medikamentiem:
Esiet piesardzīgi, ja lietojat:
Fucus vesiculosus lietošana kopā ar litiju var palielināt vairogdziedzera funkcijas izmaiņu risku.
Fucus vesiculosus lietošana kopā ar zālēm hiperaktīvam vairogdziedzerim var mainīt šo zāļu iedarbību.
Fucus vesiculosus var palēnināt asins recēšanu. To lietošana kopā ar zālēm, kas arī palēnina asins recēšanu, var palielināt zilumu un asiņošanas risku.1
Mūsu platuma grādos bieži sastopama parādība ir vairogdziedzera samazināta funkcija jeb hipotireoze. Tāda ir gandrīz katrai trešajaivai ceturtajai sievietei. Sievietes šī problēma skar vairāk, jo vairogdziedzera funkciju un tā darbību iespaido psihoemocionālais stāvoklis. Vairogdziedzeris ļoti jutīgi reaģē uz adrenalīnu un stresa hormonu kortizolu. Tipiskas hipotireozes pazīmes ir salīgums, šķidruma aizture un jo īpaši tas izpaužas pirmsmenopauzes vecumā.1
Vesela pieauguša cilvēka ķermenis satur 15 līdz 20 mg joda, no kuriem 70 līdz 80 % atrodas vairogdziedzerī. Hroniska joda deficīta gadījumā, joda saturs vairogdziedzerī var nokrist zem 20 µg. Ja organismam ir pieejams pietiekošs joda daudzums, tadvairogdziedzeris “izlieto” aptuveni 60 µg joda dienā, lai līdzsvarotu tā zudumu un uzturētu vairogdziedzera hormonu sintēzi, attiecīgi jods ir būtiska vairogdziedzera ražoto hormonu sastāvdaļa.2
Organisms neražo jodu, tāpēc ir būtiski lietot pārtikas produktus, kas satur jodu vai arī uzņemt jodu ar pārtikas piedevām vai uztura bagātinātājiem. Jods ir atrodams dažādos pārtikas produktos, tomēr jūras produktiem ir augstāks joda saturs, jo jūras augi un dzīvnieki spēj koncentrēt jodu no jūras ūdens. Lielos daudzumos jods organiskā veidā sastopams aļģēs, t.sk. Fucus vesiculosus. Jaorganismā nav pietiekami daudz joda, tas nevar ražot pietiekamādaudzumā vairogdziedzera hormonus. Tādējādi joda deficīts var izraisīt vairogdziedzera palielināšanos, hipotireozi un intelektuālās attīstības traucējumus zīdaiņiem un bērniem, kuru mātēm grūtniecības laikā ir bijis joda deficīts.3 Riskam īpaši ir pakļauti striktie vegāni, jo viņu ikdienas pārtikas produkti ir ierobežoti.4
Fucus vesiculosus satur flavonoīdu fukoksantīnu un tiek ziņots, ka tam ir visaugstākā antioksīdatīvā darbība ēdamo jūraszāļu vidū.Fucus vesiculosus, kurās ir daudz minerālvielu un halogenīdi, tostarp jods, ir izrādījis labvēlīgu ietekmi vairogdziedzera disfunkcijas ārstēšanā, piemēram, Hašimoto slimība un subklīniski
hipotireoze. Fucus ir arī spēja samazināt transsialidāzes aktivitāti asinīs, kas ir saistīta ar holesterīna uzkrāšanos. Tas var būt svarīgi pacientiem ar samazinātu vairogdziedzera funkciju, kuru vielmaiņa ir saistīta ar hiperlipidēmiju.5
