Raugoties uz radības kroni – kā mēdz dēvēt cilvēku – mēs pamanām un aizdomājamies par daudz ko – ķermeņa aprisēm, acu mirdzumu, smaidu, žestiem un citām cilvēkam raksturīgām iezīmēm, taču varbūt tikai biologiem vai ķīmijas zinātājiem ienāktu prātā reducēt cilvēku līdz sešām sastāvdaļām. Lai vai cik triviāli, taču nevaram noliegt faktus – 99% cilvēka veido skābeklis, ūdeņradis, slāpeklis, ogleklis, kalcijs un fosfors. Nepilnā atlikušajā procentā ietilpst sērs, hlors, nātrijs, kālijs un magnijs. Turklāt, ja raugāmies no ķīmisko savienojumu skatupunkta, tad apmēram 60-70% cilvēka sastāv no ūdens. Nav pārāk romantiski, vai ne? Taču, ja zinām šos “sausos” faktus, mēs strauji pietuvojamies izpratnei par to, kas mums ir nepieciešams, lai izdzīvotu, jo bez minētajiem 11 elementiem, mūsu dzīvība šajā fiziskajā veidolā vienkārši nespēj turpināties.

Tikpat neromantisks un triviāls varētu būt skatījums uz to, kā cilvēks uzņem barību, kas pārtop uzturvielās – sašķeltām līdz molekulām – lai nodrošinātu ķermenim enerģiju un izejmateriālus nemitīgajai atjaunošanās un augšanai. 

Nākamreiz, kad kafejnīcā vai ēdiena piegādes aplikācijā pasūtīsiet gardus suši, grieķu salātus vai karbonādi ar salātiem, desertu vai kokteili, kuru ieraugot siekalas saskrien mutē, uz mirkli iztēlojaties, ka arī jebkuru ēdienu var reducēt līdz četriem visbiežāk sastopamajiem atomiem – ūdeņradi, oglekli, skābekli un slāpekli – kurus papildina arī citi elementi no Mendeļejeva tabulas.

Visu šo ķīmisko smalkumu nezinātājam vissaprotamākais piemērs par to, ko nodara dzīvībai nepieciešamo vielu trūkums, varētu būt par skābekli vai divu elementu kombināciju – H2O jeb ūdeni. Ja aizturēsiet elpu vai ienirsiet ūdenī, jūs varēsiet iztikt bez jaunas ieelpas vien kādu minūti, labi trenēti cilvēki mazlietiņ ilgāk. Taču pēc šī neilgā posma ir obligāti jāievelk malks svaiga gaisa, lai organisms varētu turpināt dzīvot. Ja paliksiet bez ūdens trīs līdz četras dienas, šīs var izrādīties arī pēdējās jūsu dzīvē. Tieši tāpat ir ar pārējiem svarīgajiem elementiem – jebkurš trūkums rada smagas un pat neatgriezeniskas sekas. Tādēļ daba mūs ir apveltījusi ar spēju uzņemt, pārstrādāt un uzsūkt nepieciešamās uzturvielas no pārtikas, lai nodrošinātu dzīvības turpināšanos un nevainojamu organisma darbību. 

Raugoties no tikko kā aprakstītajiem faktiem, šis izteiciens iegūst pavisam citu jēgu. Lai arī Senajā Grieķijā nebija tik daudz precīzu zināšanu, kādas ir pieejamas mūsdienās, viņi, acīmredzot, daudz ko saprata arī bez augstām skolām un smalkām ierīcēm – vienkārši vērojot notiekošo un izdarot attiecīgus secinājumus. Mūsdienu informatīvā pārbagātība un dažādu grupu centieni pasniegt savējo patiesību kā vienīgo, var samulsināt ikvienu, kas nespecializējas dzīvības zinātņu smalkumos. Un diemžēl arī izglītības sistēmā ir pārāk maz informācijas par pašu svarīgāko – par to, kā mēs funkcionējam un kas mums būtu jādara, lai nodrošinātu sev veselīgu dzīvi ne tikai mūža pirmajā pusē, bet arī vecumdienās, kuras daudzi kā pašsaprotamu pieņem slimošanu, sāpes un ciešanas.

Laba veselība ir projekts visa mūža garumā, uz kuru ļoti labi var attiecināt latviešu sakāmvārdu “ko sēsi, to pļausi”. Jo vairāk zināšanu par sēšanas specifiku, jo labāk sapratīsiet, ka ražu no šodien iesētā grauda nenovāksiet rīt un arī ne parīt. Šī izpratne, māka gaidīt, pacietība vērot un saprast to, kā mūsos darbojas daba, ir arī panākumu atslēga uz labu veselību. Tiesa gan, nevar apgalvot, ka mūsu rokās ir 100% kontrole pār notiekošo, jo uz mums iedarbojas daudzi ārējie faktori – saules radiācija, vides piesārņojums, konvencionālās lauksaimniecības indes, uzturvielām nabadzīgie pusfabrikāti un ātrās uzkodas, modernās dzīves stress un vēl citi faktori, par kuriem jau it kā zinām, ka tie mums nekā laba nedara, tomēr pārliecinām sevi, ka dzīvojam vienreiz un no krāsainu gumijas lācīšu un zilzaļu dzērienu glāzes neviens nav tā uzreiz nomiris. Uzreiz nē, taču uzkrājošais efekts nav atcelts un tieši tas ir klupšanas akmens.